Kā ģimenē vienoties par suņa audzināšanu?

"Rimi" Mājdzīvniekiem suņu dzīves eksperte, kinoloģe Monta Priede skaidro, kā vienoties par suņa audzināšanu, lai ikdiena būtu vieglāka gan sunim, gan viņa saimniekiem.

Atšķirīgs komunikācijas stils nav problēma

Suns spēj atšķirt cilvēkus, viņu balsis, ķermeņa valodu un situācijas. Tāpēc ģimenes locekļiem nav jārunā ar viņu vienādā tonī vai jāizmanto identiski žesti. Daudz svarīgāk ir vienoties par galvenajiem noteikumiem un tos konsekventi ievērot.

Apjukums rodas, ja atšķirīgas prasības skar vienu un to pašu uzvedību. Ja vienā dienā lēkšana uz cilvēkiem tiek apturēta, bet nākamajā par to suns saņem uzmanību, viņam nav saprotams, kāda rīcība ir vēlama. Tas pats attiecas uz ēdiena došanu no galda, gulēšanu gultā un citiem ikdienas paradumiem.

Suns mācās no mūsu rīcības, nevis nodomiem

Cilvēkam var šķist, ka viņš sunim ir skaidri pateicis, ko drīkst un ko nedrīkst darīt. Taču suns mācās no tā, kas notiek pēc konkrētās uzvedības.

Piemēram, ja viens ģimenes loceklis sunim pie galda nekad neko nedod, bet otrs reizēm tomēr pacienā ar kādu kumosu, suns iemācās, ka neatlaidība dažkārt tiek atalgota. Tieši neparedzams atalgojums var padarīt uzvedību īpaši noturīgu. Ja suns desmit reižu neko nesaņem, bet vienpadsmitajā tiek pie kāruma, viņam ir iemesls turpināt mēģināt un kļūt vēl uzstājīgākam.

Būtiskajām robežām jābūt vienādām

Mājās var pastāvēt atšķirīgas personīgās izvēles, taču par būtiskākajām uzvedības robežām jāvienojas visiem. Ja suns nedrīkst kost cilvēka rokās, šim noteikumam jābūt spēkā neatkarīgi no tā, kurš ar viņu rotaļājas.

Ja nav vēlama lēkšana virsū viesiem, visiem uz to jāreaģē līdzīgi. Arī aizliegums bez atļaujas izskriet pa durvīm nedrīkst mainīties atkarībā no tā, kurš atrodas pie durvīm.

Skaidras robežas padara suņa ikdienu paredzamu, palīdz viņam justies drošāk un saprast, kāda uzvedība ļauj sasniegt vēlamo rezultātu.

Vienai darbībai – viena komanda

Nereti ģimenē vienai un tai pašai darbībai izmanto atšķirīgus vārdus: viens saka "sēdi", otrs – "apsēdies", bet trešais – "nu, sēdi taču". Suns var iemācīties vairākus vārdus vienas darbības apzīmēšanai, tomēr apmācības sākumā konsekvence ievērojami atvieglo mācīšanos. "Sēdi" un "apsēdies" sunim sākotnēji ir divas dažādas komandas.

Ģimenei būtu vērts izveidot kopīgu komandu vārdnīcu, piemēram, "sēdi", "gaidi", "šurp", "vietā" un "atstāj". Ja visi izmanto vienus un tos pašus vārdus un sagaida vienādu reakciju, sunim ir vieglāk saprast prasīto.

Svarīgi arī komandu neatkārtot bezgalīgi. Ja pēc pirmā "šurp" seko vēl pieci aicinājumi, suns var iemācīties, ka uz pirmo nav jāreaģē. Ja viņš nav paklausījis vai, iespējams, nav sadzirdējis teikto, vispirms suni var uzrunāt vārdā un tad atkārtoti dot komandu. Ja arī tad reakcijas nav, aktivitāti uz laiku pārtrauc un pēc brīža mēģina vēlreiz.

Vispirms jāvienojas cilvēkiem

Pirms sākt intensīvu suņa apmācību, ģimenei vajadzētu pārrunāt ikdienas situācijas: vai suns drīkst atrasties dīvānā un gulēt gultā, kā rīkoties, ja viņš zog ēdienu, rej, lec virsū cilvēkiem vai ignorē komandu. Pietiek vienoties par dažiem svarīgākajiem noteikumiem, kurus ievēro visi mājinieki.

Konsekvence nenozīmē skarbumu. Suni var audzināt ar pozitīvu motivāciju, atalgojumu un mierīgu komunikāciju, vienlaikus saglabājot skaidras robežas. Mērķis ir radīt viņam saprotamu vidi, kurā nav jāmin, kurš noteikums konkrētajā dienā ir spēkā.

Jo skaidrāk ģimenes locekļi ir vienojušies, ko no suņa sagaida, jo vieglāk viņam to iemācīties. Tāpēc pirms jautājuma "Kā panākt, lai viņš klausa?" ir vērts sev pajautāt: "Vai mēs paši esam vienojušies, ko no viņa sagaidām?"