Suns metas pakaļ velosipēdistiem? Eksperte atklāj, kā suni iemācīt reaģēt mierīgāk

"Rimi" Mājdzīvniekiem suņu dzīves eksperte, kinoloģe Monta Priede skaidro, kā šādu reakciju laikus pamanīt un ko darīt, lai suns pakāpeniski iemācītos uz kustīgiem objektiem reaģēt mierīgāk.

Pakaļdzīšanās nav apzināts lēmums

Daudziem suņiem dzīšanās pakaļ kustīgam objektam ir instinktīva reakcija, kas sākas, vēl pirms dzīvnieks paspēj apzināti reaģēt. Jo straujāk objekts kustas un negaidītāk parādās, jo spēcīgāka var būt suņa reakcija.

Īpaši izteikta nosliece uz pakaļdzīšanos var būt šķirnēm, kurām vēsturiski nozīmīgi bijuši medību vai ganīšanas instinkti, piemēram, borderkollijiem, Austrālijas aitu suņiem, vācu aitu suņiem, terjeriem un haskijiem.

Tomēr dzīšanās var nostiprināties jebkuram sunim. Pats pakaļdzīšanās process rada spēcīgu uzbudinājumu, adrenalīna pieplūdumu un intensīvas emocijas, kas sunim kļūst par sava veida balvu. Tāpēc cerība, ka suns no šādas uzvedības vienkārši izaugs, var nepiepildīties – katra veiksmīga dzīšanās ieradumu nostiprina.

Aiz reakcijas var slēpties arī bailes

Ne visi suņi dzenas pakaļ viena un tā paša iemesla dēļ. Vienam tā var būt medību instinkta izpausme vai spēle, bet citam – bailes vai nedrošība.

Daļa suņu cenšas tuvojošos objektu padzīt, jo jūtas apdraudēti. Kad velobraucējs aizbrauc prom, sunim var šķist, ka riešana vai mešanās tā virzienā ir palīdzējusi draudus novērst.

Tāpēc sodīšana ne vienmēr dod vēlamo rezultātu. Ja saimnieks, ieraugot velobraucēju, sāk raut pavadu vai skaļi lamāt suni, kustīgais objekts suņa uztverē var sākt saistīties ar vēl nepatīkamāku pieredzi, un nākamajā reizē reakcija var kļūt vēl intensīvāka.

Pamaniet reakciju, pirms tā sākusies

Uzvedības maiņa sākas vēl pirms brīža, kad suns metas pakaļ. Maksimāla uzbudinājuma stāvoklī dzīvniekam ir daudz grūtāk uztvert komandas vai apgūt jaunu uzvedību, tāpēc saimniekam svarīgi iemācīties pamanīt pirmos signālus.

Par tuvojošos reakciju var liecināt saspringts ķermenis, skatiena fiksēšana, ausu pagriešana kustības virzienā vai pēkšņa koncentrēšanās uz attālumā redzamu objektu. Šajā brīdī vēl iespējams novirzīt suņa uzmanību un piedāvāt citu rīcību – piemēram, acu kontaktu ar saimnieku, pagriešanos prom no kairinātāja vai mierīgu iešanu blakus.

Šīs prasmes vispirms jātrenē mierīgā vidē. Vienkārša komandas "nedrīkst" atkārtošana brīdī, kad suns jau ir ļoti satraucies, būs daudz mazāk efektīva.

Jo lielāka reakcija, jo lielāka distance

Cenšoties suni pieradināt pie velobraucējiem vai skrējējiem, viena no biežākajām kļūdām ir sākt pārāk tuvu kairinātājam. Ja suns nespēj saglabāt mieru un koncentrēties uz saimnieku, distance ir pārāk maza.

Dažkārt apmācība jāsāk 50 vai pat 100 metru attālumā no kustības un tikai pakāpeniski, vairāku nedēļu laikā, šo attālumu var samazināt. Būtiska loma ir arī agrīnai socializācijai, kuras laikā suns pierod uztvert velobraucējus un skrējējus kā ierastu apkārtējās vides daļu.

Kamēr suņa reakcija vēl nav stabila, garā pavada un labi pieguloši iemaukti nav neveiksmes pazīmes, bet gan veids, kā turpināt apmācību droši un samazināt negadījumu risku.

Mērķis – iemācīt izvēlēties citu reakciju

Pilnībā izskaust suņa instinktus nav iespējams, un tas arī nav nepieciešams. Apmācības mērķis ir panākt, lai suns, ieraugot velosipēdu, skrejriteni vai skrējēju, spētu nevis automātiski mesties pakaļ, bet izvēlēties mierīgāku reakciju – piemēram, paskatīties uz savu saimnieku.

Šāda prasme neveidojas vienā dienā, taču ar pacietību, konsekventu darbu un izpratni par suņa uzvedības iemesliem iespējams panākt, ka kustīgi objekti pastaigas laikā vairs neizraisa tik spēcīgu reakciju.