"Bērnībā man lika aizvērties." Edītes Šēnknehtes‑Daliņas sirdī vienmēr bijis sapnis par mūziku

Sarunā ar portālu tv3.lv Edīte atklāj, ka pieteikusies šovam "Ir talants", jo viņai ir sapnis – dziedāt solo Vispārējos Dziesmu un deju svētkos. Viņa sapratusi, ka nevar sēdēt istabā un par to tikai sapņot, ir kaut kas jādara, lai tam pietuvotos, un šovs Edītei likās laba platforma, kur sevi parādīt plašākā mērogā. Drosmes devu deva arī jaunākais dēls, sakot, ka viņa labi dzied.

"Mērķis dalībai nav popularitāte vai uzvara, protams, uzvara būtu lielisks bonuss, bet tas nav galvenais. Galvenokārt mērķis ir parādīt, ko es varu, un pierādīt sev, ka tiešām varu izdarīt to, ko vēlos, un būt, kas es vēlos," dalības mērķi atklāj Edīte.

Šova dalībniece noskatījusies savu priekšnesumu, tiesa, ar grūtībām. Viņa ir ļoti paškritiska un zina, kur pieļāvusi kļūdas, un ka var labāk, bet arī apzinās, ka ik katra uzstāšanās ir lieliska pieredze un dziedāšanā gandrīz nekad nav perfekta iznākuma, jo vienmēr var labāk. Balss ir instruments, kas jākopj un jātrenē katru dienu, un ne tikai balss, – dziedāšanā piedalās viss ķermenis. Ja pēc tāda priekšnesuma, kādu demonstrējusi dalībniece, nav sajūtas, ka esi bijis sporta zālē, tad kaut kas nav izdarīts līdz galam.

"Tiesnešu komentārus vērtēju ļoti labi. Mani aizkustināja viņu teiktais. Dzirdēt, ka esmu kā eņģelis, kas nolaidies uz skatuves, ir ārkārtīgi skaisti. Es ar slapjām acīm noklausījos žūrijas komentārus, kurus varēja dzirdēt tikai, noskatoties raidījumu. Man neizsakāmi daudz nozīmē Dona teiktais par manu vienkāršību un acīm. Es ļoti labi sapratu, ko viņš ar to domāja.

Tāds mūziķis kā Dons velta tik skaistus vārdus man, MAN, tā dēļ vien esmu pateicīga par iespēju būt uz šī šova skatuves. Esmu sekojusi Dona karjerai, kopš viņš kā puika pavēstīja Latvijai, ka būs liels mūziķis, un es ar lielu cieņu apbrīnoju, kā viņš ir piepildījis savus vārdus," smaida Edīte.

Pirms kāpt uz skatuves, dziedātāja necīnās ar stresu, viņa ar to sadzīvo. Stresu mūziķe uztver kā indikatoru, ka viņai rūp tas, ko viņa dara. Stresam ir jāļauj iziet sev cauri un jāpalaiž prom. Pirms kāpt uz skatuves, Edīte pasaka paldies, ka var dziedāt, dot kādam sajūtas, kas aizkustina un liek padomāt.

Edītes ceļš mūzikā ir līkumains. Dziedājusi viņa ir no divu gadu vecuma, bet bijuši ilgi gadi, kad viņa nav domājusi par mūziku. Dzīve viņu pārņēmusi ar savu esību un visu, kas ir jādara, tāpēc viņa padevusies, noliekot pie malas mūziku.

Tikai pirms 3 gadiem šova dalībniece sāka atcerēties, ko viņai nozīmē mūzika un dziedāšana. Tad lieliem soļiem viņa devusies atpakaļ tajā iekšā, dziedot daudz, regulāri apmeklējot vokālo pedagogu un ļaujot mūzikai skanēt viņā nepārtraukti.

Kā savu lielāko panākumu Edīte nosauc 2026. gada februārī pašas spēkiem rīkoto koncertu "Mans krēsliņš", kurā viņa apkopoja savu 44 gadu nozīmīgākās dziesmas un sadarbībā ar lieliskiem mūziķiem radīja koncerta stāstu. Vārdi, emocijas, asaras, smiekli, ko viņa saņēma pēc šī koncerta no klausītājiem, bija kaut kas neaprakstāms. Koncerts devis lielu impulsu turpināt iet dziļāk mūzikā un dziedāt.

"Mācos dziedāt pie pedagoga, lai spētu izpildīt mūziku kvalitatīvāk, tīrāk. Man dziedāšana ir sirdsprieks, ar kuru arī nopelnu, kad mani uzaicina piedalīties kādā koncertā. Dziedu gan akadēmisko mūziku, gan popmūziku. Arī savā koncertā izpildīju abus šos žanrus, sniedzot klausītājam dažādas mūzikas skalas. Vokālās nodarbības, kuras apmeklēju, neizslēdz vienu žanru no otra, patiesībā labi nodziedāt popmūziku nevar, nezinot pašus galvenos akadēmiskās dziedāšanas pamatus, kas ir pareiza elpošana un pareiza muskuļu lietošana," skaidro Edīte.

Sapnis dziedāt Edītei ir bijis vienmēr, viņa tikai par to bija aizmirsusi. Dziedātāja atmiņās atgriežas pagātnē, kad viņa mācījusies 5. vai 6. klasē un vēlējusies tikai dziedāt, mācīties Mūzikas akadēmijā un uzstāties lielos koncertos.

"Atceros, kā kāpu virtuvē uz ķebļa un iztēlojos sevi uz skatuves, dziedot daudziem cilvēkiem, un biju laimīga, taču maniem, tā laika līdzās dzīvojošajiem tas ne visai patika, un man tika ne īpaši laipnā veidā palūgts apklust. Tas notika vienu reizi, otru, desmito, un kaut kādā brīdī pārstāju dziedāt, secinot, ka to nedaru labi, ja reiz man liek apklust. Domāju, ka tā ir noticis un notiek ne tikai ar mani, ikvienam dzīves ceļā gadās "gādīgi" cilvēki, kas iedveš šaubas un liek atteikties no saviem sapņiem. Ja bērns, pusaudzis, cilvēks atrodas vidē, kurā viņa sapņus atbalsta, iznākums ir pavisam cits. No otras puses, ļoti labi zinu, ka katram ir savs ceļš ejams un mēs vienmēr esam tieši tajā vietā, kur mums jābūt un ir jānovērtē ceļš," prāto Edīte.

Edīte domā, ka cilvēki pēc 40 atsakās no saviem sapņiem, jo ļaujas bailēm un izmanto bailes kā attaisnojumu – nedarīt. Sekot sapņiem nav viegli, īpaši, ja tas prasa būtiski mainīt savu dzīvi vai arī tas ietekmē līdzcilvēkus, un, lai sekotu saviem sapņiem, ir jābūt ļoti lielai drosmei, un apzinātā vecumā, īpaši pēc 40, mums apkārt ir tik daudz draugu, kas zina labāk, ka bieži vien cilvēki ļaujas sevi atrunāt.

Edītei ir paveicies, ka šobrīd viņa ir starp cilvēkiem, kas ļauj viņai darīt to, ko viņa vēlas, bet, lai tā notiktu, bija jānoiet garš ceļš un jāpieņem sāpīgi lēmumi, lai tiktu prom no vides, kas neatļāva būt tai, kas viņa ir.

"Mūzika man ir meditatīva terapija un terapeitiska meditācija. Līdz taustāmam rezultātam esmu uzrakstījusi tikai 4 dziesmas, taču melodijas un skaņdarbi manās domās skan arvien intensīvāk. Dziesmu izdošanu kavē tikai fakts, ka man nav muzikālās izglītības un nemāku pati pierakstīt notis, un, lai dziesma taptu, man jāmeklē kāds, kurš prot pierakstīt, un tam vajag gan laiku, gan līdzekļus. Iedvesmu dziesmām smeļu it visur – mūsu dabā, putnu čalās, ik dienas sīkumos, sniega pārslās, it visā, kas ir man apkārt un liek just pateicību par iespēju būt uz šīs zemes," atklāj Edīte.

Ārpus mūzikas Edīte aizraujas ar meditāciju, sakot, ka tā viņai ir iemācījusi ļoti daudz, ka tā ir iznesusi priekšplānā visus mazos "tarakāniņus" un īpašības, ar kurām viņai bija un ir jāstrādā, lai viņa kļūtu par sevis labāku versiju. Šis darbs ar sevi ir nebeidzams, taču Edīte ir neizsakāmi pateicīga, ka viņai ir dots šis instruments, šī meditācija, lai varētu augt. Meditācijas laikā domām vajadzētu novirzīties otrajā plānā, protams, tas ne vienmēr izdodas, bet pārsvarā tā ir, domas it kā izgaist un paliek tikai miers, pateicība, mīlestība.

"Meditācija palīdz arī kontrolēt elpu un balsi, jo caur šo meditāciju esmu atradusi sevi un, atrodot sevi, nav vairs baiļu par to, ko par mani domā, kas savukārt palīdz balsij, tā netrīc, tā tikai skan, un elpa ir mierīga un tāda, kādai tai jābūt, lai dziedātu. Pirms uzstāšanās izmantoju gan elpošanas tehnikas, gan meditāciju, precīzāk sakot, mantru skaitīšanu. Uz skatuves gūstu pat lielāku mieru nekā meditējot, manī ir tik liela harmonija, ka gribas raudāt, ir sajūta, ka esmu dziedājusi visu savu dzīvi un nevar būt nekas skaistāks par to," priecājas Edīte.

Šova dalībniece apzinās, ka nevaram kļūt patiesi laimīgi, kamēr neesam pieņēmuši paši sevi. Pieņemšana nāk caur sāpīgām dzīves pieredzēm.

Dzīves līdzsvars ir interesants stāvoklis un arī tas ir jāiemācās izjust un organizēt. Vienmēr jau var noslēpties aiz "man nav laika", bet Edīte uzskata, ka ir jāuzdod jautājums sev – kas man tiešām ir svarīgi, ko es patiešām vēlos darīt.

Protams, ir pienākumi, Edītei ir arī ģimene, kurā ir vīrs un četri bērni, kas prasa laiku, bet sekot saviem sapņiem nenozīmē pamest ģimeni un bērnus novārtā – tas prasa iemācīties balansu, atrast līdzsvaru un tajā dziedātājai palīdz meditācija un mantru skaitīšana, jo, meditējot viņa ir iemācījusies būt iekšējā mierā, un, kad ir iekšējs miers, risinājumi atnāk paši no sevis un ir ļoti viegli sakārtot savu ikdienu tā, lai sanāk laiks visam.

Bez mūzikas un meditācijas Edīte ir 4 bērnu mamma un vienkārši laimīgs cilvēks. Viņai patīk staigāt, šova dalībniece var nostaigāt daudz kilometru. 2025. gada jūlijā viņa nostaigāja jau otro Santjago ceļa posmu, kas bija 280 kilometru garš. Vēl viņai patīk jūra, Edīte var vienkārši sēdēt un klausīties viļņos. Saulriets, saullēkts, rasa rīta zālē, rudens krāsainums, putnu čalas – tas viss dod mūziķei enerģiju un atjauno viņas iekšējās rezerves.

Dziedātāja domā, ka ikvienam ir jābūt pateicīgam par katru mirkli un katru ainu, ko varam piedzīvot un redzēt savām acīm, jo dzīve ir dievišķi brīnišķīga pati par sevi.

"Katram no mums ir kāds sapnis, un neviens sapnis pie mums neatnāk tāpat vien. Ja mums ir vīzija, tam ir iemesls, jautājums, vai mēs noticam, ka tas ir iespējams, un tas ir lielākais klupšanas akmens ikvienam no mums – noticēt, ka iespējams šajā dzīvē ir pilnīgi viss," šova vērotājus sekot sapņiem motivē Edīte.

Kā Edītei veiksies šovā "Ir talants"? Uzzini svētdienu vakaros telekanālā TV3 plkst. 20.30!