Ar treneri YouTube no Kenijas putekļiem līdz čempiona tituliem

Tradicionāli šķēpmešanā ir dominējuši Austrumeiropas sportisti. No 1968. gada spēlēm Mehiko līdz Maskavas olimpiādei 1980. gadā trijās no četrām reizēm uz goda pjedestāla augstākā pakāpiena kāpa PSRS pārstāvošie latvieši Jānis Lūsis, Dainis Kūla un ungārs Miklošs Nemets. Vēlāk sekoja čeha Jana Železnija ēra, kurš zeltu izcīnīja Barselonā, Atlantā un Sidnejā. Savukārt Atēnās un Pekinā, kur šķēpu vistālāk meta norvēģis Andreass Torkildesns, pie sudraba tika Latvijas šķēpmetēji Vadims Vasiļevskis un Ainārs Kovals.

Un tad nāca Londonas olimpiskās spēles. Ar sensacionālu 19 gadus vecā Trinidadas un Tobago jaunekļa Kešorna Volkota uzvaru. Tomēr pat Volkota Pelnrušķītes stāsts nobāl pret Džuliusa Jego pasaku ar laimīgām beigām…

Džuliusa ceļš pretī pasaules šķēpmešanas augstākajām godalgām sākās vēl pamatskolas laikā ar koka nūju mētāšanu. Ganot ģimenes ganāmpulku jaunajam kenijietim atlika laika gan koka šķēpu pagatavošanai, gan to mešanai cik vien tālu iespējams. Arī citi puikas izmēģināja savus spēkus, tomēr ar jauno Džuliusu tie sacensties nevarēja.

Tomēr lielākie Jego bērnības dienas sapņi saistījās ar futbola spēlēšanu. Un pat tad, kad Džuliuss jau vairāk pievērsās vieglatlētikai, lielākā uzmanība tika veltīta skriešanai. Galu galā viņš dzīvoja Čeptononas pilsētiņā, Lielajā Rifta ielejā, kur atrodas arī Itenas pilsēta – Kenijas skriešanas Meka, kur saviem startiem gatavojas arī Somālijā dzimušais britu četrkārtējais olimpiskais čempions Mo Farahs. Taču Džuliuss laicīgi saprata, ka skriešanā viņam talanta pietrūkst.

Toties 14 gadu vecumā pirmo reizi mūžā paņemot rokās īstu metāla šķēpu, jaunais Jego to aizmeta 47 metru tālumā. Pēc gada šķēps lidoja 56 metrus, līdz pavisam drīz Džuliuss sasniedza Kenijas junioru rekordu – 67,43 m. Lai ietu vēl tālāk (jeb precīzāk – mestu vēl tālāk), bija jāpārvar divi nopietni šķēršļi.

Pirmais šķērslis bija Džuliusa tēvs Vilfreds Jego. Vēlākajam čempionam tolaik tika izvirzīta viena prioritāte – mācības. Viss, kas jaunietim traucēja apgūt zinības, tika uzskatīts par nevēlamu. Treniņi, protams, ar lielu pārsvaru ierindojās traucēkļu saraksta pašā augšā. Galu galā ģimene tomēr piekāpās Džuliusa vēlmei mest šķēpu.

Otrs šķērslis bija praktisku jebkādu šķēpmešanas tradīciju trūkums. Līdz šim Kenijā viss bija pakārtots skriešanai. Pat 17 gadu vecumā, aizmetot šķēpu 71 metru, Jego joprojām lietoja skriešanai paredzētos apavus. Kur nu vēl iespēja atrast šķēpmešanas trenerus. Pat par tiesībām braukt uz sacensībām bija kārtīgi jācīnās – vieglatlētikas amatpersonas daudz labprātāk ņēma līdzi vēl vienu skrējēju, nevis dīvaino šķēpmetēju.

Taču Džuliuss nekādā gadījumā negrasījās padoties. Ne tēvam, ne sporta funkcionāriem. Nākamo soli Jego spēra pateicoties interneta kafejnīcai… Tieši tur Džuliuss sāka vērot un analizēt olimpiskā čempiona Andreasa Torkildsena un pasaules čempiona Tero Pitkamaki metienus. Jego pievērsa uzmanību vissmalkākajām mešanas niansēm un jau nākamajā treniņā centās redzēto atkārtot. Šī nepieredzētā treniņmetodika sāk nest augļus – kenijieša šķēps lidoja arvien tālāk un tālāk.

Līdz beidzot, uzstādot jaunu Kenijas pieaugušo rekordu, Starptautiskā vieglatlētikas federācija (IAAF), sagādāja Džuliusam iespēju trenēties pie somu speciālista Peteri Pironena. IAAF atbalsts nāca īstajā brīdī. Kā atzina pats Jego, ar vienu pašu You Tube līdz starptautiskiem panākumiem tikt nebūtu iespējams. Londonas olimpiskajās spēlēs kenijietis izcīnīja 12.vietu. Nākamajā gadā pasaules čempionātā Maskavā Džuliuss jau bija ceturtais. Bet kenijieša zvaigžņu stunda sita 2015.gada pasaules čempionātā Pekinā, kur Džuliuss kļuva par pasaules spēcīgāko šķēpmetēju.

Tikko notikušajās Rio olimpiskajās spēlēs Jego piekāpās vienīgi vācietim Tomasam Rēleram izcīnot sudraba medaļu. Turklāt grūti pateikt, kā vēl beigtos šķēpmešanas sacensības, ja ceturtajā metienā Džuliuss nesavainotu labās kājas potīti, kas lika izlaist pēdējos divus mēģinājumus. Tagad Misteram You Tube jāsaārstē kāja un jāsāk ceļš uz jaunām virsotnēm!