Bez Tabu žurnālists stāsta par filmēšanas aizkulisēm, nikniem suņiem un "spaisa" pirkšanu
Stereotipi par žurnālista darbu un ikdienu ir visdažādākie – sākot no tā, ka korespondenti pēc laba materiāla vārda tiešā nozīmē ir gatavi "ielīst pa logu", beidzot ar to, ka labs žurnālists var arī pārnakšņot pie politiķa dzīvesvietas, lai iegūtu labu komentāru. Portāls Skaties.lv piedāvā, iespējams, pārdrošākā raidījuma Latvijā – Bez Tabu – žurnālista Roberta Blasa stāstu par savu ikdienas darbu.
"Ja neatver durvis, lien caur logu"- šādu nekaunību cenšas "ieborēt" galvā augstskolas solā, žurnālistikas lekcijās. Jā, man ir "papīrs", kas apliecina, ka esmu studējis žurnālistiku. Necenšos nivelēt skolas solā iegūtās zināšanas, tomēr ne jau katrs, kam diploms kabatā, būs gatavs līst caur "logu" jeb izrauties no komforta zonas, lai noskaidrotu patiesību.
Raidījums Bez Tabu, ir, nebaidīšos šā vārda, flagmanis, patiesības noskaidrošanā. Tajā strādājošie ne vien ver, bet arī dauza "logus", lai vēstītu par netaisnībām un risinātu tās. Tad nu pastāstīšu tev, lasītāj, par atgadījumiem darbā Bez Tabu, kas, pildot galveno mērķi – uzklausīt un palīdzēt –, likuši pukstēt sirdij straujāk.
Mierīgs, duksi!
Alimentu nemaksātājs un nikns suns – šāda "komplektācija" ir gana efektīva, lai pasargātos no neērtiem žurnālistu jautājumiem par to, kāpēc bērnu tēvs nemaksā alimentus savu atvašu uzturēšanai. Par to Bez Tabu komanda pārliecinājās šā gada sākumā Aizkrauklē.
Atrodoties pie kunga īpašuma teritorijas un raugoties tramīga suņa virzienā, operatoram tika uzdots kodolīgs, bet nedrošā balsī jautājums: "Ejam pieklauvēt pie durvīm?". Šoreiz kolēģis laipni atsaka un žurnālists – es – ar vārdiem "mierīgs, duksi!" tuvojas sunim.
Necenzēta leksika, šķiet, izskanēja aizkadrā. Pirms taisnošanās par alimentu nemaksāšanu, kungs gan teic, ka suns esot draudzīgs.
Žurnālists starp narkomāniem
Kāpēc gan vēlā un tumšā janvāra vakarā neiejusties narkomāna lomā un nepārmīt kādu vārdu ar citiem narkomāniem? Tā nodomāju, vēloties uzzināt, vai pēc "spaisa" tirdzniecības aizliegšanas to iespējams iegādāties pagrīdē. Dodos izlūkos…
Centrālās stacijas laukumā gluži kā rotaļā "Kas dārzā?" aplenc jaunieši, kuri apstiprina: "Jā, mums ir!" Mani uztver kā "savējo", bet pēc jautājuma: A ti ne ment? (tulk. – "Tu neesi policists?"), lai, tā teikt, neatrautos po zubam (tulk. – pa zobiem), mana aktierspēle pretendē ja ne uz Oskara nomināciju, tad Lielā Kristapa gan. Zobu rindas aizvien neskartas, noskaidrots – "spaiss" klusītēm slīd no rokas rokā. Vismaz tolaik.
Saturs turpinās pēc reklāmas
Reklāma
Lūk, rezultāts:
Nakts patversmju gultas – ērtas
Tāpat gana aizraujoši ir diennakts tumšajās stundās vienatnē klīst pa Maskavas forštates ielām nakts patversmju meklējumos ar mērķi pārbaudīt, vai tās visiem interesentiem ir pieejamas ziemas mēnešos.
Tad, kad esi vienā no šīm patversmēm, kur ne vien visas istabas ir pārpildītas, bet arī uz trepēm gulst dažāda paskata un reibuma ļaudis, ar rokā sažņaugtu slēpto kameru aizdomājies – ko darīt, ja mani atmaskos?
Tomēr, kad iestādes priekšniece, saka, ka esmu "pieklājīgs zēns tīrā jakā" un ka varu droši šeit pārlaist nakti, kaut kā kļūst viegli ap sirdi. Lai gan ārā stindzinošs sals un esmu palicis bez pajumtes, nakts patversmē uzņem.
Paldies par zupu, starp citu! Gulta arī bija ērta.
Roberts Blass
