Pēc nokāpšanas no prāmja, kas kursē teju tikpat regulāri kā "Rīgas satiksmes" 15. trolejbuss, rodas priekšstats, ka ostas apkaime vairāk gan salīdzināma ar rivjēru, nevis laukiem. Arī šaurās ieliņas salas centrā un pat sastrēgumi par mūsu platuma grādos redzētajiem laukiem gan neliecina.
Gozo salā apskates objekti atrodami ik uz soļa. Ja pilsētā un ciemos tā vairāk ir arhitektūra un civilizācijas vēstures liecības, Vidusjūras ieskautajos krastos var kļūt par lieciniekiem dabas varenajam spēkam.
Un tieši daba ir vislielākais izaicinājums lauksaimniekiem, tostarp arī vīndarim Entonijam, kurš kopš jaunās tūkstošgades sākuma soli pa solim atjaunojot pagājušā gadsimta 30. gados radinieku aizsākto aizraušanos.
"Audzēt šeit vīnogulājus – tas nav viegli. Ja jūs palūkojaties apkārt, mēs atrodamies tuvu jūrai. Tas nozīmē, ka šeit tiek izplatīts jūras sāls. Otrkārt, šeit valda spēcīgi vēji it sevišķi augšanas sezonā – aprīlī un maijā, vēl jo vairāk, kad pūš no ziemeļraustrumiem vai dienvidaustrumiem," turpina vīndaris.
Un tomēr, lai arī zeme pārpildīta ar dažādām minerālvielām, jo talkā nāk jūra un vējš, trūkstot paša galvenā – ūdens. Entonijs šo problēmu risina ar zemē ieraktu īpašu trauku palīdzību.
"Šī sistēma darbojas šādi. Tas ir eksperiments, mums tādu ir tikai 200 vienību jeb cauruļu. Tātad šī ir nepārtraukta ūdens padeves sistēma. Un vīnogulājs paņems tieši tik daudz ūdens, cik nepieciešams, jo ūdens pil zemē iekšā. Bet piltuve nav no plastmasas, tā ir no keramikas. Un ūdens izplūst lēnām un vienmērīgi – cauri nelielām porām. Un vīnogulājs paņem tieši tik, cik vajag," skaidro Entonijs.
Entonija ģimene vīna darīšanu apvieno ar tūrismu. Ciemiņiem ne tikai izklāsta vīnogu audzēšanas un senā dzēriena darināšanas aizkulises, bet arī sarīko meistarklasi vīna un maltiešu labumu degustēšanā.
"Citas valstis vēlas eksportēt, dominēt noteiktā tirgū, piedalīties sacensībās un saņemt someljē atsauksmes. Mēs to darām citādāk. Šī ir neliela sala, ir zināmi teritorijas ierobežojumi. Tas ir tas, kas mums ir. Ja ir, kur izplesties, mēs to arī darām. Un tāpēc cilvēkiem jābrauc pie mums baudīt šo vīnu. Viņi to neatradīs starptautiskos veikalos, neatradīs pie starptautiskajiem izplatītājiem. Viņi to var atrast, tikai atbraucot pie mums," atklāj vīndaris.
Par spīti saldūdens deficītam saimniecībās un salas nelielajam izmēram cilvēki tik un tā vēlas dzīvot Gozo. Un par to liecina straujā apbūve. Arhitektūras šedevru kā, piemēram, iespaidīgās Jāņa Kristītāja baznīcas tuvumā turpina sliet jaunas, modernas būves. Tiesa gan, kā vietējie, tā iebraucēji spēj arī transformēt seno apbūvi. Piemēram, vecās dzirnavas pārtop privātmājās.
"Ir trīs galvenās lietas, ko vēlos uzsvērt. Pirmā ir skaistums, jo sala šobrīd vēl nav pilnībā sagrauta attīstības dēļ. Vēl ir vietas, ko var uztvert kā dabas mākslas darbus. Savukārt, runājot par cilvēkiem, tā ir labsirdība un uzticēšanās. Izstāstīšu jums vienu piemēru. Naktīs mēs nemaz neslēdzam ciet durvis savām mājām. Ja tu aizslēgsi, tātad – tev ir kas slēpjams," uzskaita gids no Maltas Stefans.
Un trešais faktors – miermīlīgā dzīve, ikdiena bez stresa, vismaz Stefanam tāda tā noteikti esot. Brīžos, kad ir svētki, ielas kļūst tukšas, var redzēt tikai klaiņojošos kaķus. Iemesls? Visi svētkus pavada mājās ģimenes lokā.
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
