"Atdod valstij vai sēdi cietumā?" Bažījas par ģimenes relikviju likteni

Raidījums "Bez Tabu" saņēmis vairāku skatītāju vēstules, lūdzot noskaidrot, kā jārīkojas tiem iedzīvotājiem, kuri mājās glabā piemiņas no saviem priekštečiem. Kamēr vieniem tie ir zelta gredzeni, rotaslietas, citiem sudraba karotes, Ulmaņlaika pieclatnieki un citi priekšmeti.

Sabiedrības "šūmēšanos" izraisījušas izmaiņas Krimināllikumā. 229. Pants skan sekojoši:

Par Latvijas Republikas aizsardzībā esošas senlietas, kura neatrodas muzeja krājumā, soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz diviem gadiem vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu.

Mūziķe Elza Rozentāle atklāj, ka mājās glabā mīļu piemiņu no savas vecvecmammas: "Man ir tautiskā blūze. Varētu datēt ar 1890. gadu. Tā ir salāpīta, sacakāta, stāv skapī. Kādreiz kad vajag, dziesmu svētkos izvelku."

Kolekcionārs un tā saucamais racējs Māris Jurciņš par vēsturi sācis interesēties no 13 gadu vecuma. Tas pāraudzis interesē par kara laika priekšmetiem, un nu kolekcijā ir karavīru žetoni un dažādi apbalvojumi.

Māris Jurciņš

kolekcionārs

Nereti saka, ka mēs esam kapu apgānītāji. Protams, nevar noliegt, ka Latvijā ir tādi marodieri, kas aplasa senkapus. Lielākoties gan cilvēki rok sev, savai interesei. Sudraba monētiņas mežā, tas ir sev. Tas nav tā, ka ejam speciāli rakt senkapus. Sabiedrība nesaprot, ka, pateicoties racējiem, daudzām ģimenēm tiek atgriezti kritušie. Atrodam mežos, ierakumos, grāvjos, pie pamestām mājām. Tas ir svarīgākais, kas sabiedrībai jāzina. Nodarbojoties ar priekšmetu meklēšanu, interese ir saglabāt vēsturi, parādīt citiem cilvēkiem, ka ir tādas mantas. Latvijas muzejos mēs gadu desmitiem varam apskatīt vien un to pašu.

Zemes dzīles joprojām sevī glabājot daudz priekšmetu, ko pakāpeniski atdod cilvēkiem. Priekšmeti, ko izrakt, pietikšot gan mūsu, gan nākamajai paaudzei.

Nacionālā mantojuma kultūras pārvaldē skaidro, ka iedzīvotājiem nav jāuztraucas par mantojumā nodotiem simtgadīgiem priekšmetiem. Tie nav jāatdod valstij, un cietumsods par to glabāšanu nedraud.

Jānis Asaris

Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes pārstāvis

Tiem cilvēkiem, kuriem mājās ir senas gleznas, grāmatas, vecvecāku mantotas lietas, nav jāsatraucas. Tādas lietas neviens netaisās atņemt, tās nav jānodod muzejiem. Šo grozījumu mērķis ir pasargāt senvietas. Racēji var uzdurties kādiem senākiem priekšmetiem, kas jau būtu uzskatāmi par arheoloģiskām senlietām. Par šiem atradumiem piecu dienu laikā ir jāziņo Nacionālai kultūras mantojuma pārvaldei. Šiem priekšmetiem ir muzejiska vērtība.

Tieslietu ministrijā skaidro, ka, izstrādājot grozījumus Krimināllikumā, nebija mērķis atņemt privātpersonu īpašumā senās un vērtīgās lietas, piemēram, senlietas, ko kāda persona atradusi dārzā, mežā, bēniņos vai vietā, kas nav atzīstama par arheoloģisku senvietu. "Krimināllikuma izpratnē šie priekšmeti nekādi nav uzskatāmi par nelikumīgi iegūtiem. Kultūras priekšmetu definīcija Krimināllikumā sastāv no šādām kategorijām: valstu aizsardzībā esošie kultūras pieminekļi, muzeju krājumu priekšmeti, kā arī arhīva dokumenti," raidījumam "Bez Tabu" skaidro Tieslietu ministrijas Krimināltiesību departamenta juriste Maija Bidiņa.

Visās pasaulē nākas saskarties ar senkapu izlaupīšana un senlietu aizplūšanu no to izcelsmes valstīm. Pārvaldes speciālisti regulāri monitorē izsoļu namu piedāvājumus un sadarbojas ar likumsargiem, lai atgūtu senlietas.

Tikmēr kolekcionārs Māris Jurciņš norāda uz savādu situāciju: "Lielākoties visās pasaules valstīs ir atļauts kolekcionēt dažādu bumbu, aviācijas bumbu, mīnu, granātu maketus, tie ir tukši, nav sprādzienbīstami priekšmeti. Varu tos legāli iegādāties dažādos interneta veikalos, taču Latvijā šos priekšmetus konfiscē un vēl var piespriest sodu. Ja kāds ķīmiķis gribētu uztaisīt kaut ko sprādzienbīstamu, viņš varētu to izdarīt. Racēji no jauna nepiepildītu šos tukšos maketus, lai tos padarītu par sprādzienbīstamiem priekšmetiem."

Racēji vēlas savas kolekcijas papildināt arī ar šādiem priekšmetiem, taču viņiem to liedz likums.