Kosmetoloģe no Ukrainas gatavo ēdienu, kas kara laikā atgādina par dzimteni un Zaporižjā palikušajiem, vīru un vecākiem
Sarunu sākam ar to, ka Anastasija visus skatītājus uzrunā latviešu valodā.
Labdien! Mani sauc Nastja, es esmu Ukrainas. Paldies katram no jums, no manis visiem ukraiņiem par palīdzību un atbalstu.
Tikmēr Anastasijas divgadīgā meitiņa, ienākot restorānā, ar šefpavāru Raimondu Zommeru sasveicinās skaidrā latviešu valodā, sakot "labdien". Arī latviskie "paldies" un "lūdzu" ir mazās Dašas arsenālā. Kā mamma saka, tad viņa cenšas savai meitai iemācīt pateicību. Un, šķiet, arī pašai Nastjai tā plūst pārpārēm. Šodien Anastasija uz restorānu nav tāpat vien nākusi, viņa grib vienu no Latvijas zināmākajiem šefpavāriem iepazīstināt ar ukraiņu virtuvi un pagatavos ēdienu, kas asociējas ar mājām, mammu, tēti un ģimenes kopā būšanu.
Tas ir vienkāršs ēdiens, kam vajag vistas fileju, sēnes, sīpolus un sieru. Sāk ar to, ka horizontāli trīs šķēlēs sagriež vistas fileju, izklapē un pilda ar apceptiem sīpoliem un sēnēm, šajā gadījumā šampinjoniem. Satin vistas fileju ar pildījumu rullīšos, panē miltos un olā, apcep uz pannas un pēcāk šauj krāsnī uz īsu brīdi 180 grādos. Mirkli pirms gatavības pārkaisa ar rīvētu sieru, kad tas izkusis, vistas veltnīši gatavi.
Mājās mēs šo ēdienu saucam "rullīši", bet patiesībā tā ir vistas filejas rulete.
Šefpavārs Raimonds Zommers Anastasijai palīdz, piepalīdzot ar piedevām. Tajās noblanšē ziedkāpostu, brokoli, papriku un burkānus. Veselīgi, krāsaini un gardi. Nobaudījis kopdarbu, šefpavārs Raimonds Zommers godīgi atzīst, ka sen nav ēdis tik gardu, vienkāršu, bet mīlestības pilnu mājās gatavotu ēdienu.
Kā pateicību par satikšanos un iespēju gatavot Anastasija uzdāvina gan Raimondam, gan filmēšanas komandai pašas tamborētas piespraudes sirds formā Ukrainas karoga krāsās. Vēl viņa stāsta, kāda ir viņas tēta atklātā olu rotāšanas metode.
Tas ir vienkāršs veids. Vispirms vāriet olas, vēlams baltās. Pēc tam ņemiet salvetes virskārtiņas tos zīmējumus, kuri patīk un ar otiņu uzklājiet olas baltumu, kas salveti pielipina pie olas. Tā žūstot pielīp piecu minūšu laikā.
Šo olu rotāšanu Anastasija pārņēmusi no sava tēta, kurš joprojām ar visu pārējo ģimeni ir Zaporižjā, tāpēc arī abām ar meitiņu sirds ir dzimtenē. Tur ir arī Anastasijas vīrs, brālis, arī mamma. Anastasija atklāj, ka viņas ģimenē visi vīrieši ir izcili pavāri, bet ar īpašu siltumu stāsta par tēti, kurš katru otro gadu rada kādu savu firmas ēdienu. Viņa smejoties saka, ka pat vīru izvēlējusies ar noteikumu, kādām prasmēm jābūt kā tētim.
Mums mājās tā, ka gatavo vīrieši, ir nerakstīts likums. Ja tev sanāk kāds ēdiens, tad tas ir tavs. Mans tētis cep izcilas plānās pankūkas, tā ka cauri spīd. Kad iepazinos ar vīru, mēs ilgi satikāmies, un es viņam teicu, ka ir viens noteikums. Viņam jācep plānās pankūkas tikpat plānas, kā cep mans tētis.
Vēl sarunas gaitā Anastasija atklāj, ka Ukraina pērn nolēmusi darīt visu, lai borščs tiktu pasludināts par Ukrainas nacionālo ēdienu. Iemesls, daudzviet pasaulē ēdienkartēs minēts, ka tas ir krievu gardums.
Tāpēc mūsu valsts pērn iesniedza dokumentus UNESCO, lai boršču atzītu par ukraiņu nacionālo ēdienu. Apraksts ir uz 700 lappusēm. Vēsture, pagatavošana, cik daudz dažādu recepšu ir. Kā ciena un mīl boršču, bet kā ēd.
Starp citu, Anastasija šobrīd kārto visas formalitātes, lai šeit Latvijā varētu strādāt savā profesijā.
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
