Mirušo vedot uz kapiem, piestāj, lai iegrieztu kokā krustu! Sena latviešu tradīcija!

Krusta kokus pētījis pazīstamais dabas retumu pētnieks, publicists un vairāku grāmatu autors Guntis Jānis Eniņš. Krusta kokā var būt iegriezts viens vai vairāki krusti, tā ir sena un mistiska latviešu tradīcija, kas, iespējams, turpinās vēl šobaltdien.

Bēru laikā, kad uz kapiem ved mirušo, bērinieki piestāj pie zināma koka vai koku birzs, lai tajā iegrieztu krustu. Rituālam ir mitoloģiska nozīme – krusts ir kā robeža brīdī, kad gars nolēmis atgriezties mājās, mirušā dvēsele nonāk līdz krusta kokam un dodas atpakaļ uz kapiem.

Izplatīti tikai Vidzemē

Parasti krustu griež radinieks vai kāds tuvs draugs. Latvijā krusta koki sastopami tikai Vidzemes vidienē – Gulbenes, Madona, Smiltenes novadā.

Krapas krusta priede ir ne tikai dižkoks un senās tradīcijas kultūrvēsturisks piemineklis, bet arī dabas brīnums, kuru savā grāmatā aprakstījis Guntis Eniņš. Sēta tās stumbru apvij, lai teļi netiek klāt mizai. Lopi vairākas reizes sētu bija salauzuši, kā rezultātā priede nokaltusi. Tomēr, par pārsteigumu pētniekiem, priede atdzīvojusies.

Agrāk gar krusta priedi vedis ceļš uz kapiem, tagad teritoriju ieskauj elektriskais žogs. Blakus mājā dzīvo kāda kundze, kuras ģimene iegriezusi jaunāko krustu. 2015. gadā nomiris Edītes Vijas vīrs, un dēls iegriezis krustu, taču sirmgalve nedomā, ka šo seno tradīciju turpina vēl kāds.

"Kam pie mājas kaut kur ir, tie varbūt griež krustus, bet tagad jau jaunie vairs netic nekam."

Guntis Eniņš savulaik uzklausījis vairāku iedzīvotāju skaidrojumus par to, kāpēc šis rituāls tiek veikts. Citi griezuši krustu, lai veļu laikā dvēselīte zinātu, kur meklēt mājas. Cita ģimene reiz, apglabājot tuvinieku, neiegrieza krustu. Pēc gada notikusi liela traģēdija, un ģimene to skaidrojusi ar to, ka pagājušoreiz neiegrieza krustu.