"Viņš histērijā raudāja!" Vienpadsmitgadīgā salaspilieša mamma atklāj dīvainā autobusa reisa detaļas

Pilnigi piekritu! Apkartejiem nav jauznemas atbildiba par svesiem berniem. Ir situacijas, kad iesaistoties var ieklut vel lielakas nepagiksanas. Lai gan protams tas neattaisno gadijumu, kad puiseens pienaak klaat un tiesi jautaa peec paliidziibas (ja tas taa tiesaam bija) Moderni telefoni ari visiem sobrid pieejami, tad ludzu milie vecaki- iemaciet majas adresi un rikoties ar navigaciju- saadaa vecumaa taa nav nekaada augstaakaa matemaatika.
Taa kaa musu valsts cilveki ir pargurusi un bez jebkaadas dziives baudas, tad nav brinums, ka nekas apkartejais nemaz neinteresee. Diemzel ar musu valsts situaciju mes dzivojam vel akmens laikmetaa, kur katrs ir pats par sevi, lai spetu izdzivot.

Jebkuru darbu darot, mums ir janes darbam atbilstosa atbildiba, taja speka sofera gadijuma ir nest atbildibu par pasazieriem . UN ipasi berniem. vnm braucu berniba gandriz vnm man pajautaja kur braucu un vai kads sagaida ja bija talu.

māte saka, ka bērns raudājis un viņa dzirdējusi, kā un ko prasa autobusa šoferim un pasažieriem. Tas tā kā normāli - kaut ko prasa raudošs BĒRNS un viņu ignorēt. Vienīgais, ko raudošu un panikā varētu ignorēt ir narkomāns, bet nu ar - vismaz ātros izsauktu. Tas IR līdzcilvēku pienākums. Pofig, 10, 90 gadi, tīras drēbes vai bomzis, ja ir acīmredzami, ka slikti - nu kaut policiju izsaukt, lai savāc, nevis ignorēt. Lai nav visu mūžu jādzīvo ar domu "a ja nu nomira, jo es noignorēju, ka krūmos raud".

ja māte 11 gadu vecam nokārtotu, ka viņu pavada no-uz, viņu vienaudži nosistu. Lv tas nav pieņemts. Likums atļauj no 7 gadiem "attālinātā kontrolē" doties patstāvīgi savās gaitās. Un vecākiem arī nav tādi ienākumi, ne lai stundām padsmit gadus sēdētu pie rokas lieliem bērniem, ne maksātu simtus "pavadoņiem". Jābūt tādai attieksmei, ka bērnam nav jākrīt panikā ,ka viņš no jebkura cilvēka (arī sveša) var uzzināt kā tikt mājās. Un kurš ta to šai situācijā varētu zināt labāk kā šoferis, kas tais ielās brauc gadiem.

Pazīstu pietiekami daudz 11gadniekus, kas šādā situācijā saglabātu vēsu prātu, un viņu vecākus, kas nezvanītu uzreiz 112, 110, 113 utt.