Aiz priekškara: Meliem pat nav jānotic. Vai karš ar dezinformāciju jau ir zaudēts?

Pētniece ir skeptiska par iespējām pārliecināt cilvēku, kuram sazvērestības teorija kļuvusi par daļu no identitātes. Atzīstot kļūdu, viņš varētu zaudēt arī draugus un viņu atzinību. Tomēr melu atspēkojumi var palīdzēt tiem, kuri vēl šaubās un ir gatavi uzklausīt citus skaidrojumus.

Mērķis var būt arī apjukums

Ziņa sākotnēji izskatās ticama, vēlāk izrādās, ka tā bijusi izdomāta. Vienlaikus līdzās apzinātiem meliem cirkulē arī kļūdas. Šādos apstākļos cilvēkam var rasties vēlme nolikt telefonu un neko vairs nelasīt, taču informācija viņu sasniedz tik un tā – to, piemēram, atsūta draugs ar piebildi, ka pats nav pārbaudījis, bet iesaka paskatīties. Aleksejevas ieskatā šo apjukumu dezinformatori un maldinātāji var izmantot vēlāk, piedāvājot vienkāršu skaidrojumu vai šķietami ērtu risinājumu. Tādēļ arī vēstījums, kas nav kļuvis īpaši populārs, var būt palīdzējis maldinātājam.

Citā gadījumā izdomājums izplatās tik plaši, ka cilvēki sāk to atkārtot kā zināmu faktu. Pētniece min situāciju, kurā nepatiesais apgalvojums nonāk politiķu runās un kļūst par daļu no tā, kā tiek skaidroti notikumi. Šādi sākotnējam ierakstam jau ir sekas ārpus sociālajiem medijiem.

Tieši nolūks, pēc Aleksejevas teiktā, atšķir dezinformāciju no kļūdainas informācijas. Maldinātājam ir savs politisks vai ekonomisks mērķis, un, lai to sasniegtu, viņš var gan pārliecināt cilvēku par kaut ko nepatiesu, gan radīt šaubas par patieso.

Melus pārsūta arī izsmiekla dēļ

Aleksejeva vēlmi dalīties ar ne vienmēr pārbauditu un realitātei atbilstošu saturu saista ar interesi par pašu stāstu. Cilvēku pārsteidz aprakstītais notikums vai tas, ka kāds šādam izdomājumam varētu noticēt. Abos gadījumos rodas vēlme parādīt ierakstu citiem.

Melu autors var stāstu padarīt tik spilgtu, cik vēlas, jo viņam nav jāturas pie tā, kas patiešām noticis, turklāt, ja izdomājums skar jautājumu, par kuru sabiedrība jau ir satraukta, uzmanību iegūt ir vēl vieglāk. Arī jokā paustais var palikt cilvēka atmiņā un ietekmēt viņa priekšstatu par notikumiem, norāda pētniece. Turklāt tas, kas Latvijas lasītājam šķiet acīmredzams izdomājums, var izklausīties ticami cilvēkam, kurš par Baltijas valstīm zina maz. Aleksejeva min starptautiskai auditorijai paredzētas kampaņas, kurās izmantotas drošības tēmas. Šādu vēstījumu mērķis, viņas vērtējumā, ir nomelnot Ukrainu un mazināt tai sniegto atbalstu.

Tikmēr ekspertu un dezinformācijas pētniecības institūciju vēstījumi nereti paliek šaurākā lokā. Aleksejeva atgādina, ka influenceru darbs lielā mērā ir veltīts auditorijas piesaistīšanai, tāpēc viņi izvēlas tēmas, izteiksmes veidu un pat ģērbšanās stilu atbilstoši cilvēkiem, kurus vēlas uzrunāt. Pētnieka ikdienas darbs ir cits, un viņa rakstīto vispirms var lasīt kolēģi vai citu institūciju analītiķi. Tāpēc viņa min arī iespēju zinātnes skaidrošanā iesaistīt populārus satura veidotājus. Cilvēks, kurš prot ieinteresēt auditoriju, var palīdzēt pētnieka teiktajam sasniegt tos, kuri pašu pētījumu nelasīs.

Pārliecība var dot draugus un statusu

Uz jautājumu, vai iespējams pārliecināt cilvēku, kurš stingri tic sazvērestības teorijām, Aleksejeva atbild: "Teorētiski var, praktiski gandrīz vai nē."

"Visdrīzāk ir jāskatās, cik ļoti šī pārliecība ir saplūdusi ar cilvēka identitāti," viņa paskaidro. Pētniece min "plakanzemes" piekritēju piemēru. Cilvēks, kurš iepriekš juties nenovērtēts, šādā grupā var kļūt par līderi, kurā citi klausās, kam viņš ir vajadzīgs un ir atzīts. Tāpēc atteikties no teorijas nozīmētu riskēt ar šo stāvokli. Pat ja viņam parādītu Zemi no kosmosa, viņš, Aleksejevas vērtējumā, varētu apgalvot, ka ir apmānīts vai sazāļots. Vieglāk varētu būt palīdzēt cilvēkam, kurš grupai pievienojies nesen, jo, iespējams, viņš galvenokārt meklē atbalstu un domubiedrus. Ja to iespējams atrast arī citur, mazinās vajadzība turēties pie konkrētās kopienas un tās uzskatiem. Aleksejeva pieļauj, ka šādā gadījumā cilvēks vēlāk varētu atzīt, ka reiz ticējis sazvērestības teorijai.

Arī pati Aleksejeva pusaudzes gados lasījusi horoskopus un aizrāvusies ar ezotēriku. Viņa atceras, ka vienkāršas atbildes palīdzējušas nomierināties brīdī, kad bijis grūti izvēlēties, ko darīt. Piemēram, neiešanu uz pasākumu varēja pamatot ar zvaigžņu stāvokli. Tas ļāvis atbildību par savu lēmumu piedēvēt kaut kam ārējam.

Podkāsta līdzvadītāja Rūta Kesnere jautā, vai melu atspēkojumi tādēļ būtu vairāk jāvērš uz svārstīgajiem. Aleksejeva piekrīt. Cilvēks, kurš vēl ir gatavs uzklausīt atšķirīgus skaidrojumus, var mainīt savas domas. Arī Kremlim, viņas ieskatā, ir vieglāk strādāt ar auditoriju, kurai jau ir kāda saikne ar tā piedāvāto pasaules skatījumu. Tā var būt nostalģija pēc Padomju Savienības vai ieradums patērēt Krievijas saturu. Ja cilvēks vēl šaubās un ir gatavs klausīties abās pusēs, viņa izvēli var ietekmēt arī neliels pamudinājums.

Meklējot savas pārliecības apstiprinājumu

Aleksejeva apraksta paņēmienu, ar kuru sazvērestības teoriju piekritēji paši aicina citus pārbaudīt viņu teikto. Tajā cilvēks var būt pārliecināts, ka ir izpētījis jautājumu, lai gan patiesībā atradis vienas un tās pašas kļūdainās domas atkārtojumus. Vispirms cilvēkam izklāsta teoriju, tad iesaka ievadīt konkrētu apgalvojumu meklētājā un lemt pašam. Taču šādi viņš var nonākt tieši pie avotiem, kuri šo apgalvojumu atkārto. Turklāt teorijas izplatītājs jau iepriekš var būt paskaidrojis, ka zinātniekiem, medijiem vai valsts iestādēm uzticēties nedrīkst.

"Arī tas, kā cilvēks uzdod jautājumu, nosaka atbildi," saka Aleksejeva.

Viņa līdzīgu risku saskata sarunās ar mākslīgā intelekta čatbotiem, kur jau jautājumā var būt ietverts vēlamais skaidrojums, bet čatbots to izvērš un pasniedz pārliecinoši. Pētniece kritizē čatbotu tendenci piekrist lietotājam: cilvēks pēc šādas sarunas var kļūt vēl drošāks par savu sākotnējo, iespējams, kļūdaino pieņēmumu.

Arī video pārbaude prasa uzmanību. Aleksejeva, vērtējot to, kas nodod viltotus video, min ēnas, kas neatbilst attēlā redzamajam, vai priekšmetus, kas kustībā pazūd. Šādas detaļas var nodot mākslīgā intelekta radītu viltojumu, taču skatītājs, kuru aizrāvis attēls vai pats vēstījums, tās var nepamanīt. Savukārt iestudētam video vai piespiestai liecībai šādu tehnisku kļūdu var nebūt. Īsta cilvēka klātbūtne kadrā vēl nepasaka, vai viņš runā patiesību un vai viņam kāds nav licis teikt tieši to, ko dzirdam.

Algoritmi palīdz izplatīt sašutumu

Lai sociālajos medijos izplatītu sašutumu raisošus vēstījumus, Kremlim nav obligāti jāvienojas ar platformu īpašniekiem par īpašiem nosacījumiem. Aleksejeva skaidro, ka to var panākt, pielāgojoties platformu darbībai. "Sašutums, bailes, dusmas – tās visas ir emocijas, ko algoritms pats par sevi prioritizē," viņa saka.

Tāpēc ietekmes kampaņas veidotājam jāzina, kas cilvēkus satrauc, un jāprot par to runāt tā, lai viņi reaģētu. Šādas iespējas var izmantot arī vietējie satura veidotāji. Aleksejeva gan uzsver, ka kampaņās pausto uzskatu sakritība ar Kremļa interesēm nav pierādījums Krievijas finansējumam. Lai tā apgalvotu, ir vajadzīgs apstiprinājums.

Platformas arī atvieglo domubiedru atrašanu. Tās piedāvā saturu un kontus, kas varētu interesēt lietotāju, un viņš pievienojas grupām, kurās sastop sev pieņemamus uzskatus. Aleksejeva atgādina, ka līdzīgi cilvēki izvēlas draugus un tuvākos kolēģus arī ārpus interneta. Viņa norāda, ka algoritms var piedāvāt arī lietotāja uzskatiem krasi pretēju saturu. Šāda sastapšanās ne vienmēr mudina pārdomāt savu nostāju. Tā vietā tā var vēl vairāk saliedēt domubiedrus, kuri aizstāv savus uzskatus.

Grupas viedokļu līderi savukārt palīdz sākotnējo noslieci pārvērst pārliecībā, kuru tās dalībnieki atkārto. Tikmēr apzināta sekošana atšķirīgi domājošajiem var būt nepatīkama. Taču, pēc pētnieces teiktā, tā palīdz saprast, kā spriež un rīkojas cilvēki ārpus paša ierastā loka. Tas nenozīmē, ka būs jāpieņem viņu pārliecība.

Vēlēšanās šī atšķirība kļūst īpaši redzama. Cilvēks var brīnīties par kādas partijas panākumiem, jo viņa paziņu vidū tai atbalstītāju nav. Tikmēr partija ir aktīvi strādājusi ar citu auditoriju, kurai adresētie vēstījumi līdz viņam nav nonākuši. Tieši šāda situācija var radīt aizdomas par vēlēšanu sagrozīšanu.

Par ietekmi uz vēlētāju skaidras atbildes nav

Aleksejeva prokremliskajos "Telegram" kanālos novērojusi, kā Latvijas ziņas tiek izmantotas ierastu propagandas apgalvojumu atkārtošanai. Tur notikumu var pasniegt kā apliecinājumu Latvijas neveiksmei, Baltijas valstu pakļautībai Rietumiem vai it kā pastāvošam NATO nodomam uzbrukt Krievijai. Viņa norāda arī uz propagandas kanāka "Baltnews" lomu tēmu izvēlē. Tā publicēto pārņem citi kanāli, pievienojot savu interpretāciju, pārspīlējumu vai izsmieklu. Ierakstos reizēm tiek saglabāta ziņas forma, citreiz no sākotnējā notikuma izraudzīta detaļa, ko iespējams izmantot kādam no šiem apgalvojumiem.

Tomēr uz jautājumu, cik lielā mērā kanāli ietekmē cilvēku izvēli, pētniece atzīst, ka viņai nav skaidru pierādījumu. Viņa var aprakstīt to saturu un darbības paņēmienus, bet nevar pateikt, kā konkrētais saturs mainījis vēlētāja lēmumu. Arī jautājumā par sabiedrības spēju pretoties maldināšanai Aleksejeva ir piesardzīga. Cilvēki, viņasprāt, ir pieraduši pie tā, ka internetā ne visam var ticēt, saturu atlasa algoritmi un arvien vairāk materiālu rada mākslīgais intelekts. Par to, vai tādēļ viņi labāk atšķir patieso no nepatiesā, viņa nav tik droša.

Pētniece piedāvā vērtēt konkrētas izvēles: vai cilvēks atpazīs krāpnieka zvanu un vai pirms pirkuma pārbaudīs, kam uztic savu naudu. Viņa cer, ka lēmumos, kuru sekas cilvēks izjutīs pats, viņš būs gatavs rūpīgāk meklēt un pārbaudīt informāciju. "Man tā gribētos domāt," piebilst Aleksejeva.

Projektu līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. #SIF_MAF2026

Par šī materiāla saturu atbild informācijas aģentūra LETA.