"Pilnīgs stulbums!" Pēc auto pārdošanas iepriekšējam īpašniekam "uzklūp" parādu piedzinēji

Vispirms pasaka šiem, ja neklapē ar ausi... Sūdz tiesā, advokāta izdevumi utt.. un vinnē vienos vārtos...

Atradis ar ko pīties...

Līgumsods par stāvēšanu, vai pietiek ar automašīnas numurzīmi, lai rastos līgums?
Ka jau tajau! Ja šobrīd ir uzsākta diskusijas par privāto autostāvvietu apsaimniekotāju komercpraksi, ielikšu arī savas “piecas kapiekas” diskusijā par atsevišķiem tiesību jadutājumiem un proti vai līgumsods ko piestāda automašīnas īpašniekam, ir likumīgs. Vai automašīnas numura zīme ir pietiekams pamats secinājumam par līguma noslēgšanu?
Pirms ķeros pie izklāsta, jāatgādina Civillikuma 1.pantā nostiprinātais vispārējais civiltiesību princips – tiesības izlietojamas un pienākumi pildāmi pēc labas ticības. Tieši šis princips ir labs sākumpunkts arī diskusijā par privāto autostāvvietu līgumsodiem, jo labas ticības princips nepieļauj, ka viena privāttiesisko attiecību puse, balstoties vienīgi uz pieņēmumiem, uzliek līgumiskas saistības personai, kura konkrēto līgumu nav slēgusi un nav paudusi gribu šādas saistības uzņemties.
CSDD uztur transportlīdzekļu un to vadītāju valsts reģistru. Dati izmantojami tikai normatīvajos aktos noteikto funkciju izpildei, galvenokārt ceļu satiksmes drošības, transportlīdzekļu uzskaites, īpašumtiesību/turējuma fiksēšanas, tehniskās kontroles, nodokļu, nodevu, sodu un citu publiski tiesisku pienākumu administrēšanas vajadzībām. Taču šobrīd CSDD ievākti dati tiek izmantoti civiltiesiska rakstura strīdu izšķiršanai, vai tas ir tiesiski? Par to nākamreiz?
Autostāvvietas izmantošana pēc savas būtības ir maksas pakalpojums, kas civiltiesiskā izpratnē līdzinās īstermiņa teritorijas lietošanas jeb nomas attiecībām: pakalpojuma sniedzējs nodrošina noteiktu teritoriju, kurā persona par attiecīgu maksu var novietot transportlīdzekli. Pārlasot privāto autostāvvietu lietošanas noteikumus, jāatzīst, ka terminoloģija tajos atbilst civillikumā nostiprinātiem principiem, tajos norādīts, ka tieši transportlīdzekļa vadītājs vai lietotājs, ir līguma slēdzējs. Un tieši šeit būtiski ir pievērst uzmanību vārdam “vadītājs” vai “lietotājs”, jo tas ne vienmēr ir transportlīdzekļa reģistrētais īpašnieks. Tādēļ pamatotu izbrīnu rada situācijas, kurās līgumsods par šādu noslēgtu civiltiesisku līgumu tiek automātiski piestādīts nevis faktiskajam līgumslēdzējam, bet gan transportlīdzekļa īpašniekam tikai tādēļ, ka viņa vārds redzams transportlīdzekļu reģistrā. Brīdī ja tas sakrīt vadītājs un īpašnieks vis ir korekti! Bet ja nesakrīt? Vai Automašīnas īpašniekam ir jāuzņemas līgumsods par līgumu ko tas nav slēdzis? Vai es varu izpildīt līgumsodu par līgumu kuru man nav bijusi iespēja izpildīt?
Manuprāt, šajā jautājumā privāto autostāvvietu apsaimniekotāji, apzināti vai neapzināti, nereti sajauc divas atšķirīgas tiesību jomas, proti, publiskās tiesības un privāttiesības. Latvijā paralēli pastāv gan pašvaldību organizētas publiskās autostāvvietas, kuru izmantošanas kārtība tiek noteikta ar ārējiem normatīvajiem aktiem, tostarp pašvaldības saistošajiem noteikumiem, gan privātas autostāvvietas, kuru izmantošana balstās uz civiltiesisku līgumu. Pirmajā gadījumā personas pienākumi izriet no publiski tiesiska regulējuma, savukārt otrajā gadījumā izšķiroša nozīme ir Civillikumā nostiprinātajiem privāttiesību principiem – personas gribai, līguma dalībnieku saskanīgam gribas izteikumam un konkrēta līguma noslēgšanas faktam. Tādēļ privātas autostāvvietas apsaimniekotājs nevar mehāniski pārnest publisko tiesību atbildības konstrukciju uz privāttiesisku līgumu un prezumēt, ka transportlīdzekļa īpašnieks automātiski ir kļuvis par līguma pusi tikai tādēļ, ka viņam piederošs transportlīdzeklis atradies attiecīgajā teritorijā.
Ja publiskajās tiesībās ārējie normatīvie akti atsevišķos likumā paredzētos gadījumos tieši nosaka transportlīdzekļa īpašnieka vai turētāja atbildību par ceļu satiksmes, apstāšanās vai stāvēšanas noteikumu pārkāpumiem, arī tad, ja konkrētajā brīdī viņš nav bijis transportlīdzekļa vadītājs, tad Civillikumā šāda automātiska atbildības konstrukcija attiecībā uz privāttiesiskiem līgumiem nav paredzēta. Šādu publisko tiesību normu mehāniska piemērošana pēc analoģijas civiltiesiskās attiecībās nav pieļaujama, jo privātautonomijas princips paredz, ka katra persona pati izvēlas, vai, kad, ar ko un kāda satura līgumu slēgt, un pati atbild par tām saistībām, kuras savā vārdā ir uzņēmusies. Transportlīdzekļa īpašnieks, nododot automašīnu lietošanā citai personai, var rēķināties ar publisko tiesību regulējumā noteiktajām sekām, taču no tā neizriet viņa piekrišana uzņemties atbildību par citas personas privāttiesiskiem darījumiem, pat ja automāšina pieder viņam, pat ja automašīnu vadītājs bija ģimenes loceklis, paziņa vai cita uzticības persona. Privāttiesībās izšķiroša nozīme ir konkrētās personas gribai un tās izteikumam, nevis īpašuma tiesību faktam uz transportlīdzekli. Citiem vārdiem sakot – privātautonomija ir privāta, un tā nevar tikt aizstāta ar numura zīmi.
Automašīnai pašai nav ne tiesībspējas, ne rīcībspējas. Tā nevar slēgt līgumu, nevar izteikt gribu un nevar uzņemties līgumsodu. Tiesiskus darījumus taisa personas – fiziskas vai juridiskas personas. Transportlīdzekļa reģistrācijas numurs var palīdzēt identificēt automašīnu, bet tas pats par sevi neidentificē līgumslēdzēju. Reģistrācijas fakts nav pielīdzināms gribas izteikumam.
Tādēļ secinājums ir samērā vienkāršs – privātas autostāvvietas apsaimniekotāja piemērots līgumsods var būt tiesiski pamatots un izpildāms tikai tad, ja vispirms ir konstatējams tiesiski noslēgts civiltiesisks līgums, persona, kura šo līgumu noslēgusi, un šī līguma pārkāpums. Līgumsods nav patstāvīga sankcija, ko privāts komersants var piemērot jebkurai ar transportlīdzekli formāli saistītai personai. Tas ir līgumisks pienākums, kas var saistīt tikai līguma dalībnieku vai personu, kura šāda līguma slēgšanai ir devusi pilnvarojumu vai vēlāk šādu rīcību nepārprotami akceptējusi. Brīdī, kad līgumsoda piedziņa tiek vērsta pret transportlīdzekļa īpašnieku tikai tādēļ, ka viņš ir reģistrēts kā īpašnieks, bet nav bijis attiecīgā līguma dalībnieks, nav vadījis transportlīdzekli, nav iepazinies ar līguma noteikumiem un nav paudis gribu uzņemties šādas saistības, līgumsoda piemērošana zaudē civiltiesisku pamatu.
Jautājums ko turpmāk apspriest Vai CSDD izsniedzot datus pamatojoties tikai uz fotogrāfiju kurā redzams automašīnas numurs ir pietiekoši leģitīms pamats un atbilst Vispārējai datu regulai. Bet par to jau nākamreiz! Spied like, share un komentāros raksti savu pieredzi! Piesekojies 😊, būs vēl. Skatīt mazāk

Kāds vēl sods. Auto numurs līgumu neslēdz.

Vai tiešām speciāli jāpiemin, ka mašīna tika pārdota tieši Indijas pilsonim?
Tas kādas rases cilvēkam tika pārdots auto, galīgi nesaistās ar problēmu pie kuras ir vainīga uzņēmuma sistēma.
Tāda sajūta, ka speciāli cenšas kūdīt tautu pret citām rasēm.

Vai tiešām par katru cenu ir jāiekasē?

Kad viņi saks maksāt par savam kļudām! Šito klapati - tikt cauri tai izspiedēju masinerija. Tur nervi aiziet!