Tukuma "doktors Dūlitls" Zane dzīvoklī ārstē un izmitina daudzus eksotiskus, cietušus dzīvniekus
Uzņemot "Bez Tabu" komandu savā dzīvoklī Tukumā, Zane Zagorska iepazīstināja ar suņu meiteni Lūsiju, iespējams, no dzimšanas aklu kucīti, kuru, spītējot veselības problēmām, iepriekšējais saimnieks bija turējis pie ķēdes. Lūsiju tukumniece Zane adoptēja no patversmes, kur sunene tika nogādāta, izglābjot no skaudrajiem dzīves apstākļiem.
Dzīvnieki ar īpašām vajadzībām vienmēr bijuši mana vājība. Es viņu ieraudzīju patversmē, kur pietika ar piecām minūtēm, lai saprastu – tas ir mans suns! Viņa nepārdzīvo, ka neredz, jo viņa nezina, ko nozīmē redzēt. Viņa adaptējusies tik labi, ka jūt objektu, tuvojoties tam.
Ar aklo Lūsiju nepārtraukti notiek mācīšanās pilnvērtīgi iekļauties vidē, norāda Zane. Viņa savās mājās uzņēmusi arī dažus slimību nomocītus kaķus, kurus arī ārstē. Zanes dzīvnieku glābšanai ir iespaidīgs vēriens, jo viņa savā miteklī pajumti dod arī daudziem desmitiem eksotisku dzīvnieku: papagaiļiem, ķirzakām, bruņurupučiem, pat tarantuliem un pusotru metru garai iguānai. Arī šīs eksotiskās radības nonākušas pie Zanes pēc tam, kad kļuvušas nevajadzīgas citiem cilvēkiem. Nepareizos apstākļos turēti, arī šie dzīvnieki nonākuši pie Zanes ar nopietnām veselības problēmām. Daļu dzīvnieku ar savām zināšanām un konsultējoties ar ekspertiem izdevies izārstēt, bet daļa radību aizvien tiek dakterēta. Zane ikdienā strādā zooveikalā, kur viņai eksotiskās radības nogādā rokās. Tāpat tukumniece sadarbojas ar dzīvnieku patversmēm, no kurām adoptē nelaimēs nonākušas radības.
Es nepieņemšu kuru katru dzīvnieku. Visbiežāk pie sevis uzņemu dzīvniekus ar īpašām vajadzībām, tādus, kuriem ir slikts veselības stāvoklis. Es cenšos nodrošināt viņiem labu aprūpi, pienācīgus turēšanas apstākļus, jo šos dzīvniekus jātur apstākļos, kādi ir pietuvināti viņu dabiskajai videi. Es sadarbojos ar dažādām klīnikām un veterinārārstiem. Ja runājam par rāpuļiem, konsultējos arī ar rāpuļu speciālistiem.
Zane neslēpj, ka, lai cik apņēmīga glābt eksotiskās radības, pie dažām nācies pierast ilgāk, pat pārvarot bailes, piemēram, no zirnekļiem. Lai parvarētu bailes no tarantula mātītes, viņa to nodēvējusi gluži vai mīļvārdā – par Citroniņu.
Ar laiku, iepazīstot katru dzīvnieku individuāli, saprotu, ka nav jābaidās. Viņi no mums baidās vairāk, nekā mēs no viņiem.
Sagādājot būrus, terārijus, tvertnes kā baseinus, gādājot par atbilstošu apgaismojumu un temperatūru un veicot regulāru tīrīšanu, Zane nodrošinājusi dzīvniekiem atbilstošus turēšanas apstākļus.
Lielākoties visi izdevumi ir uz maniem pleciem. Ir cilvēki, kuri zina, ar ko nodarbojos. Viņi dod ziedojumus laiku pa laikam. Slimu kaķi un suni uzturēt ir daudz lētāk, nekā slimu rāpuli. Kad cēlās elektrības cenas, man mati palika sirmi, bet – ko var darīt? Viņiem gaismas un siltums ir nepieciešams.
Zane apzinās, ka dzīvi pakārtojusi savai dzīvnieku saimei. Viņa stāsta, ka tik liela atbildība neļauj atvilkt elpu, bet par to nesūdzas, jo apņemas cēlo misiju pildīt visu mūžu. Zanei ir dažas uzticības personas, kurām brīžos, kad prom jābūt ilgāk, nekā paredzēts, īslaicīgi uztic dzīvnieku pieskatīšanu.
Zane stāsta, ka kaimiņi, uzzinot par viņas aizraušanos bijuši viegli šokēti un agresīvi, bet, kad sapratuši, ka dzīvnieki viņus neapdraud un ka dzīvnieki tiek glābti, attieksme mainījusies.
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
