Kaimiņi Salaspilī nedēļu cīnās ar spēcīgu smaku. Pārmeklējot namu, blakus dzīvoklī atklājas bēdīga aina

Ugunsdzēsēji ar autokāpnēm piekļūst Salaspils dzīvokļu ēkas ceturtā stāva balkonam. Todien nevis liesmas, bet gan kas cits lika iedzīvotājai Žannai izsaukt glābējus. No kaimiņa mitekļa jau desmit dienas nāk nevaldāma smaka.

"Jūs zināt, tāda nesaprotama smarža. Es pirmo reizi sajutu kaut ko tādu. Nu, es pārbaudīju visu mājā, kā būtu, apskatīju. Varbūt bērni kaut ko kaut kur iemeta. Tā bija tāda salda, pretīga smaka," saka Žanna, kas pirmā sajuta smaku.

Kamēr Žanna uztraucās par spēcīgo aromātu kāpņutelpā, kaimiņa draugi vairākas dienas bija neizpratnē, kāpēc nevar biedru sazvanīt. Tad nu bija kopīgi jārīkojas.

"Tas turpinājās veselu nedēļu, tad mēs satikām šī vīrieša draugu. Un viņš teica, ka viņš neceļ klausuli. Mēs izsaucām speciālistus. Atvēra durvis un teica, ka viņš nomiris," stāsta Žanna.

"Un tad pacēlās uz ceturto stāvu, atvēra balkonu un viņš tur gulēja. Ne gulēja, bet vienkārši sēdēja atspiedies dīvāna atzveltnē," stāsta mirušā draugs Valentīns.

Ne trokšņu, ne skaņu – viņš aizgāja no dzīves nemanīti. Draugiem un iedzīvotājiem pēdējās nedēļās izskatījās, ka viņš ir vienkārši izgaisis – un tam bija ticams un saprotams iemesls.

Visu dzīvi viņš nodzīvoja miteklī kopā ar māti, taču sieviete aizgāja mūžībā pirms nepilna mēneša, un viņas nāvi vīrietis ļoti pārdzīvoja.

"Jā, nu, viņš apglabāja mammu, pēc tam viņš vairs neparādījās. Mēs viņu neredzējām, nedzirdējām," stāsta Žanna.

"Acīmredzot viņam bija kāda bēda ar to visu, saproti, stress. Un tā tas viss notika," saka Valentīns.

Mātes nāve, iespējams, pielika punktu vēlmei dzīvot, vēl jo vairāk tāpēc, ka pirms diviem gadiem nomira abi vīrieša brāļi. Sirdssāpes tikušas nepārtraukti remdinātas alkoholā.

"Nu no kā… es domāju, visi zina. Es domāju, ka "šmiga". Viņam jau bija iesauka – "tomāts"," stāsta nama iedzīvotāja Līga.

"Nevarētu teikt, ka viņš šeit dzēra, es redzēju, ka viņš dzēra, tas gadījās dažreiz, bet, ka viņš šeit dzēra un kaislīgi izturējās vai kaut kas tāds, tādas lietas nebija. Bija mierīgi, it kā viņš mums netraucēja, mēs viņam netraucējām. Vienmēr sveicinājāmies," saka Valentīns.

Valentīns un citi vīrieša biedri agrāk varēja vien aiznest viņam kādu maizes klaipu vai pudeli līdz mājas durvīm un tikšanās vienmēr notika ārpus dzīvokļa. Tas tāpēc, ka māte ne par ko nelaida viņa draugus iekšā miteklī: "Viņa vienmēr bija cīnītāja, vienmēr tik smaidoša. Nekad nesūdzējās – viņa vienmēr dēlu atbalstīja. Kaut kā tā. Un mamma, kad mēs runājām ar viņa mammu, viņa teica, kā viņš dzīvos bez manis. Tas bija pēdējais, ko viņa teica, kad es ar viņu runāju."

Un tā arī bija – piecdesmitgadīgais vīrietis bez mātes ilgi nenodzīvoja un nu pievienojas viņai un abiem brāļiem mūžībā.