"Tēvs strādā apsardzē, varbūt mācījis šaut." "Degpunktā" iztaujā vietējos par Pļavnieku traģēdiju
Pagājušajā piektdienā kādā dzīvoklī Rīgā, Pļavniekos, tika atrasti divu 12 gadus vecu zēnu līķi ar šautām brūcēm. Līdz šim izskanējusī informācija no Valsts policijas puses ir skopa, un pagaidām saprast, kas īsti noticis, nav iespējams. Zināms, ka ieroča īpašnieks nav apcietināts, bet viņam būs jāatbild par ieroča turēšanas noteikumu pārkāpumiem. Spriežot pēc uzsāktajiem kriminālprocesiem, apzināta slepkavība nav notikusi.
Kopš traģiskā notikuma pagājusi gandrīz nedēļa. Apkārtnē satiktie kaimiņi, kas zina ģimeni, kuru dzīvoklī nelaime notika, visi kā viens atbild, ka vietējie par šo notikumu daudz nerunā. Nav informācijas par to, kas īsti tai dienā notika un kā dzīvību varēja zaudēt divi bērni. Pie mājas sastaptā sieviete dzirdējusi, ka puikas dzīvoklī sašautus atradusi viena zēna mamma.
"Šausmīgi. "Ātrie" tik ātri bija, ka skriešus skrēja. Kaimiņus visus aptaujāja policisti. (Jaut.: Ko viņi prasīja?) Nu pulksten 14 notika, bet mamma atnāca pulksten 17. Tad arī viss sākās. No pulksten 17 līdz 22. (Jaut.: Sanāk, ka mamma bija tā, kas atrada?) Jā, pēc tam arī tēvs atnāca pēc darba. Kas to lai zina. Varbūt no skolas bērni atnāk, spēlējas – mēs taču paši bijām jauni."
To, ka pie zēna bijis draugs vai draugi, pieļauj arī citi kaimiņi. Viens no iedzīvotājiem redzēja, ka likumsargi uz māju atved otra mirušā bērna vecākus.
"Es tā spriežu, ka tā pistole ir aiztikta vairākas reizes. Es tā domāju, jo, ja tu atrodi to pistoli, tu uzreiz nešausi. Tas nozīmē, ka viņi ir spēlējušies ar viņu. (..) Varbūt tēvs ir mācījis šaut vai tamlīdzīgi. To neviens nezinās, viņš jau nestāstīs, ka ir mācījis šaut, apieties ar ieroci vai ko. (Jaut.: Viņš bija mednieks?) Nē, viņš apsardzē strādāja, un tāpēc viņam bija pistole. Kā jau vairāki cilvēki izteicās, ja nošauj labāko draugu, tad pašam vairāk nekas neatliek."
Nevienu, kurš būtu dzirdējis šāvienu vai šāvienus, "Degpunktā" nesastop. Daudzi bija mājās, bet, kā paši saka, ir pieraduši pie dažādām skaņām un, iespējams, šāviena troksni nav atpazinuši.
"Nu, mierīgi dzīvoja. Puika ļoti tāds pieklājīgs, ļoti draudzīgi vienmēr dzīvoja, neko sliktu nevaru pateikt, vispār neko. Ļoti solīdi, normāli cilvēki. Nekas tur tāds, nu, ziniet, kā mēdz būt. Vai tur bērni kliedz, vai tur rātos kāds, neko tādu nekad nedzirdēju. Vienkārši nepareizi uzglabāja ieroci. Varbūt, ja nebūtu piekļuves. Pirmkārt, dažādās vietās jābūt patronām, un nedrīkst būt pielādēts, jābūt seifam, un atslēga tur vispār nedrīkst būt tā, lai to kaut kur varētu atrast, lai bērni to jebkādā veidā varētu dabūt vaļā."
Visticamāk, sievietei ir taisnība. Valsts policijas sniedza informāciju, ka uzsākts kriminālprocess par nonāvēšanu aiz neuzmanības un par šaujamieroča glabāšanas noteikumu neievērošanu, bet, tā kā nelaimē iesaistītā oficiāli reģistrētā ieroča īpašnieks ir Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes nodarbinātais, nozieguma izmeklēšanu pārņēmis Iekšējās drošības birojs.
Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde ziņo, ka ieroča īpašnieku tur aizdomās tikai par šaujamieroča glabāšanas pārkāpumiem. Viņam piemērotais drošības līdzeklis nav saistīts ar brīvības atņemšanu.
Ja ieroča turētājs patiesi ir apsargs, tad viņam mājās, visticamāk, glabājās pašaizsardzības ierocis. Lai noskaidrotu, kādi ir ieroču glabāšanas noteikumi, "Degpunktā" devās uz šautuvi "Walters".
"Ierocis jāglabā tā, lai tam klāt netiek trešās personas. Tātad tas ir metāla skapis, dzelzs skapis ar biezām sienām, kārtīgu atslēgu. Skapim jābūt pieskrūvētam ar kārtīgām skrūvēm pie grīdas vai sienas, lai viņu nevarētu aiznest. Viņam jābūt stingras konstrukcijas, lai to nevar atvērt tik vienkārši. Jābūt slēdzamam – ar mehānisko atslēgu vai koda slēdzeni."
Ja ir mehāniskā atslēga, tai jābūt pie ieroča īpašnieka vai noslēptai tā, ka neviens nezina atslēgas atrašanās vietu. Ar kodu atslēgu ir līdzīgi. Kodu drīkst zināt tikai īpašnieks, un, to ievadot, jāraugās, lai neviens to neredz. Īpaši bērni, kas pamanās ievērot visu, kas apkārt notiek, pat, ja pieaugušajiem šķiet citādi.
"Par munīciju runājot, šeit atkal ir dalījums. Ir trīs ieroču kategorijas: sportam, medībām, pašaizsardzībai. Sporta ieročiem, medību ieročiem munīcijai jāglabājas atsevišķi – atsevišķā nodalījumā, atsevišķi slēdzamā. Tātad munīcija ir nodalīta nost no ieroča, pie viņas tik vienkārši nevar piekļūt. Pašaizsardzības ieročiem munīcija var glabāties kopā ar ieroci, kas ir pareizi. Ja ir ekstrēma situācija, ierocis ir nepieciešams ātri, lai var viņu ātri pielādēt un attiecīgi darboties."
Lai cilvēks tiktu pie ieroču atļaujas, viņam tiek pārbaudīta gan mentālā veselība, gan fiziskais stāvoklis, gan iepriekšējās sodāmības, kā arī nepieciešams iziet pirmās palīdzības kursus un galvenokārt – jāiziet apmācības, lai uzzinātu visu nepieciešamo informāciju par ieroci – kā ar to rīkoties un noteikti arī par drošības noteikumiem. Jānis Čudars uzsver, ka teorētiskā apmācība izstrādāta ļoti labi, bet praktiskās zināšanas netiek izkoptas.
"Ja tev ir ierocis, tev ar viņu ir jātrenējas. Tas tāpat, kā mēs trenējamies, nodarbojamies ar kādu sporta veidu. Lai vienkārši labi justos, mēs ejam uz sporta zāli divas, trīs reizes nedēļā. Tas pats attiecas uz ieroci. Ja ir ierocis, ar viņu ir jāprot rīkoties. Pretējā gadījumā ar ieroci var nodarīt lielu ļaunumu – var savainot pats sevi, citus, var sabojāt mantu. Tās ir zināšanas, kas jātrenē regulāri un cītīgi, akcentu liekot uz drošību. Cilvēkiem ir jātrenējas – jānāk uz šautuvi, regulāri jāšauj instruktora pavadībā, bet cilvēkiem, kas nopietnāk grib attīstīt savas prasmes, jāstājas šaušanas klubos."
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
