Latvijas melnā statistika: pēc mirušo gājēju skaita esam starp Eiropas līderiem
Tieši gada nozlēdzošajos mēnešos gan gājējiem, gan autovadītājiem ceļu satiksmē jābūt īpaši piesardzīgiem – šādu atzinumu pauž satiksmes eksperti. Lai gan statistikas dati rāda, ka valstī šogad ir vismazāk reģistrētie negadījumi ar letālu iznākumu, kuros uz autoceļiem un to tuvumā bijuši iesaistīti kājāmgājēji, kopumā skaitļi, joprojām ir augsti.
Runājot par bojāgājušo cilvēku skaitu, kuri dzīvības uz valsts autoceļiem un ielām zaudējuši šī gada nepilnos divpadsmit mēnešos, ceļu satiksmes datu analītiķis Juris Kreicbergs stāsta, ka kopumā Latvijā ir saredzama šīs tendences mazināšanās, taču vienlaikus piebilst, ka neapšaubāmi, situācija varētu būt labāka.
"Piemēram, šogad mēs ceram, ka sasniegsim vēsturiski zemāko bojāgājušo skaitu, bet tai pašā laikā tas ir pusotru reizi virs Eiropas vidējā rādītāja. Un tas ir vēl vairāk reizes valstīs ar mazāko bojā gājušo skaitu. Tātad – no vienas puses ir kādi nelieli panākumi, no otras puses – vēl tāls ceļš ejams."
Satiksmes negadījumus pēc to būtības veido vairāku apstākļu kopums, piebilst Juris Kreicbergs, un, atsaucoties uz citu Eiropas valstu piekopto praksi daudzu gadu garumā, piemin drošības indikatoru datu ievākšanas un analīzes nozīmi, proti, ir skaidri iespējams noteikt faktorus, kuri ietekmē, piemēram – negadījuma smagumu, bojāgājušo un smagi ievainoto skaitu.
Kā biežākos faktorus, kā dēļ ir ievainotie un bogājāgušie negadījumos, Kreicbergs nosauc ķiveru nelietošanu, drošības jostu nelietošanu, bērnu sēdeklīšu nelietošanu, alkohola lietošanu, novēršanos jeb mobilo ierīču lietošanu pie stūres. Tāpat būtisks faktors ir arī automobiļa tehniskais stāvoklis un ceļu stāvoklis valstī.
Savukārt, pievēršoties tēmai par cilvēku psiholoģiskajiem rīcības modeļiem, statistikas pētnieks izceļ Skandināvu zemēs ieviesto, tā saucamo "Nulles vīziju", jeb daudznacionālu ceļu satiksmes drošības koncepciju – tās mērķis ir izveidot satiksmi, kurā nenotiktu negadījumi ar bojāgājušajiem un cilvēki netiktu nopietni ievainoti.
"Tur [Skandināvijā] ļoti skaidri runā par dalītu atbildību. Tātad – ko mēs kā sabiedrība varam darīt, lai būtu šie smagi cietušie un bojā gājušie. Protams, arī katrs individuāli autovadītājs. Arī no katra mums individuāli, kad mēs braucam. Ar transportlīdzekli arī tiek sagaidīta šī atbildīgā attieksme pret satiksmi."
Salīdzinot skaitļus, kas norāda uz bojāgājušo cilvēku skaitu, ar situāciju abās kaimiņzemēs, statistiski joprojām esam vadībā. Taču ne pozitīvā nozīmē.
"Diemžēl atpaliekam no kaimiņiem, no igauņiem ilgstoši, savukārt ar Lietuvu vēl ap 2014. gadu mēs bijām diezgan tuvu, bet Lietuvā veic ļoti dažādus un daudz pasākumu, tai skaitā tos, ko esam šeit dzirdējuši. Viņi ir ievērojami atrāvušies no mums šobrīd."
Ir tikai likumsakarīgi, ka negadījumi biežāk notiek tieši apdzīvotās teritorijās. Turpretī smagāko negadījumu skaits ir lielāks retāk apdzīvotās apkārtnēs, kurās transportlīdzekļiem ir atļauts pārvietoties ar lielāku braukšanas ātrumu. Juris Kreicbergs arī uzsver atstarotāju izšķirošo lomu, taču nepiekrīt ideoloģijai, ka atstarojošo elementu lietošana tiek uzspiesta, tā vietā vērtīgāk būtu papētīt Skandināvu domāšanas virzienu šajā jautājumā, kas idejiski stiprina sekojošu pārliecību – katrs saprātīgs cilvēks ne tikai sev, bet arī bērnam, kaimiņam un dzīvniekam nodrošina atstarotājus.
Savukārt autovadītājiem pēc satiksmes eksperta domām, vajadzētu izvēlēties tādu braukšanas ātrumu un manieri, lai spētu savlaicīgi pamanīt gājēju un dzīvnieku, jo tieši šis gadalaika posms bez sniega, ir visbīstamākais gājējiem. No statistikas skatupunkta raugoties, aptuveni janvārī šī bīstamība samazinās.
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
