Šofere ceļmalā pamana notriektu alni. Vēlēdamās palīdzēt, viņa tiek ierauta birokrātiskā virpulī
Braucot pa Latvijas ceļiem, sastapt notriektu dzīvnieku nav nekāds retums – taču dažreiz tie var būt zvēri, kuri vēl cīnās par savu dzīvību sāpēs. Tādā situācijā iekļuva kāda sieviete uz šosejas pie Olaines. Viņas apņēmībai, savukārt, varas iestādes ar to pašu atbildēt nespēja un notikušais iezīmē dziļāku institucionālu problēmu pašvaldības un valsts līmenī – kā tad rīkoties ar mirstošiem, notriektiem dzīvniekiem.
Dana pie sava auto stūres bija ceļā no Jaunmārupes uz Lietuvu – kad netālu pie Olaines uz Rīgas apvedceļa, viņas acīm pavērās šausminošs skats. Ceļa malā atradās alnis, kas, visticamāk, bija notriekts. Dzīvnieks ļoti smagi elpoja, un viena no viņa kājām bija pārlūzusi "kā makarons", stāsta aculieciniece. Viņa zvanījusi savam vīram, kurš ieteicis sazināties ar 112 servisu.
Un šeit sākās, kā Dana norāda, neizprotamā institūciju bezpalīdzība. 112 operators norādīja, ka jāzvana Valsts meža dienestam, taču dienests nepacēla telefonu, jo zvans notika ārpus darba laika. Tad sieviete, īsti nezinot, kurā novadā atrodas, zvanīja vispirms Rīgas, tad Ķekavas un visbeidzot trāpīja īstajā – Olaines novadā.
Tur viņai norādīja, ka pašvaldības policija sazināsies ar meža dienestu, bet citādi neko nespēj iesākt. Tad Dana internetā uzgāja atsevišķu mežu dienesta inspektoru tālruņus, no kuriem viens sievietes satraukumu uzklausīja, bet teica, ka situācija neizskatās spīdoši.
Viņš sacīja, ka nodos informāciju tālāk Olaines dzīvnieku speciālistam un tā arī saruna beigusies. Dana saprata, ka ilgāk vairs šajā vietā nevar uzkavēties un ir bezspēcīga. Atzvanot atkārtoti Meža dienesta, darbinieks Danai norādījis, ka viņa izdarījusi visu, ko varēja.
Dana, tā teikt, zobus sakodusi un asaras savaldījusi, turpināja ceļu līdz Lietuvai. Piecas stundas vēlāk, viņa saņēma ziņu no šī paša meža dienesta inspektora: "Ar vetārsta svētību un mednieka palīdzību šis dzīvnieks ir atbrīvots no mokām." Skumjākais ir tas, ka cietusī aļņu govs bijusi grūsna.
Kopā 30 minūtes Danai nācās dejot gausu "birokrātijas tango" ar neskaitāmām valsts institūcijām, un neviena nespēja viņai palīdzēt. Un tas viss, kamēr blakus elso mirstošs dzīvnieks. Vai tiešām tādai ir jābūt sistēmai un vai to visu procesu nav iespējams padarīt daudz vienkāršāku?
Dabas aizsardzības pārvaldes Dabas aizsardzības departamenta direktore Gita Strode apliecina – par to, ka vajag vienotu sistēmu tiek runāts jau gadiem.
Idejiski, novadiem būtu jāslēdz līgumi ar veterinārārstiem un medniekiem, kuri dodas parūpēties par cietušiem vai mirstošiem dzīvniekiem, taču pašvaldībās šāda atstrādāta sistēma ir retums.
Katrs novads var izvērtēt pats, vai šim jautājumam atvēlēt kādu summu no budžeta, jo valsts par to pašvaldībām papildus līdzekļus nedod. Olaines novads saistībā ar Danas uzieto alni, min, ka todien spēja saorganizēties, viņuprāt, laikus un bija tie, kas parūpējās par dzīvnieka iemidzināšanu.
Pašvaldība papildina – no dzīvnieka atrašanās vietas ir atkarīgs, kas par to ir atbildīgs, ja uz valsts nozīmes ceļiem, tad jautājumu risinot valsts ceļi, ja pie meža, tad mežu dienests un tikai, ja zvērs guļ uz pašvaldības nozīmes ceļa, tad tā kļūst par novada atbildību.
Rezumējot – ja redzam mirstošu dzīvnieku, sazvanām novadu un ceram, ka viņiem ir kaut cik atstrādāta sistēma, lai zvēram nenāktos mocīties kamēr iestādes pašas savā starpā saprot, kurai tad uz turieni jādodas.
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
