"Sirds aiz stikla". Sirsnīgais Dr. Pindu un Dr. Pepī stāsts no Liepājas slimnīcas
Biedrība "Dr. Klauns" uzsāk ikgadējo labdarības akciju "Palīdzi dakterim klaunam būt tur, kur viņu gaida!". Dakteri klauni ir ne tikai Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā, bet arī Latvijas reģionālajās slimnīcās. Portālam "tv3.lv" ar savu īpašo stāstu dalās Liepājas reģionālās slimnīcās dakteris klauns Dr. Pindu jeb Linda Ulāne un Dr. Pepī jeb Jeļena Aleksandrova. "Dakteru klaunu darbā ļoti liela nozīme ir iekšējai sajūtai par to, ko ierauga, ko satiek. Pieslēgties tai un sajust, kā nepieciešams rīkoties," stāsta Dr. Pindu.
Kolēģe Dr. Pepī un es – Pindu, iesildījušās maiņai, dodamies pie medpersonāla noskaidrot, kāda ir šodienas situācija, vai ir kāda palāta, kurā jābūt īpaši uzmanīgām.
3. palātā nedrīkstot iet iekšā. Kaut kas lipīgs. Skaidrs.
Nākamais īpaši svarīgais pienākums ir uztaisīt, kā mēs to dēvējam, aplīti.
Iziet cauri nelielajai bērnu nodaļai, pa durvju stiklu ielūkojoties katrā palātā, lai saprastu, cik tur ir bērnu, kādā vecumā un ko viņi dara. Arī sajust, kur mūs vajag vairāk.
Ielūkošanās palātā gan iznāk diezgan minimāla – stikls lielākoties ir matēts, varam ielūrēt tikai pa šauru spraugu vai lēkājot, lai aizsniegtu augšējo durvju daļu, kas ir no nematētā stikla.
Nonākam pie 3. palātas.
Pa nelielo spraugu ieraugām meiteni, viņai varētu būt 14 vai 15 gadi.
Dr. Pindu
Vairākas dienas dzīvojusi izolācijā, viņa ir acīmredzami nogarlaikojusies – bez entuziasma glāsta telefona ekrānu. Pamanot klaunu lēkāšanu, viņa velta mums īsu skatienu, tad atgriežas pie telefona. Neko daudz nevaram izdarīt, lai arī iekšējā klaunsajūta saka, ka šeit ir paveicams darbiņš.
Izlemjam doties uz citām palātām, bet pēc stundas atgriežamies pie 3. palātas durvīm.
Meitene atkal uz mums palūr, bet ātri novēršas.
Pepī māj ar krāsainiem lakatiņiem, mēģina aicināt meiteni uz ilgāku acu kontaktu. Tomēr tiekam tikai pie pāris ašiem acu skatieniem.
Mazāk pievēršu sajūtu meitenei, vairāk – savai iekšējai klaunsajūtai.
Kāda emocija ir šajā telpā? Kā es patiesībā jūtos?
Dr. Pindu
Klauniem nav nekas jātēlo. Mana ticība ir tāda, ka klaunam jāpieslēdzas pašreizējai emocijai, savai, bērna, vecāka, un tā nedaudz jāpaspilgtina. Šajā mirklī es sajūtu, cik meitene ir tālu, aiz necaurejamām durvīm, viena pati… Un es pēc viņas ļoti, ļoti ilgojos!
Nākamajā reizē, kad meitene ir pametusi skatienu uz durvīm, esmu iespējami maksimāli pret tām "izlīmējusies". Pepī sajūt situācijas traģismu, solīti atkāpjas, mēģina palīdzēt manām "ilgām" – piedāvā lakatiņu.
Es to pieņemu, pielieku pie sirds, paliekot meitenes redzeslokā, un tad ilgu pilnā atvadu sveicienā ar to lēni pamāju.
Meitene uz mani skatās. Vai kontakts?
Es atkal "pielīpu" stiklam, vaigs tam smieklīgi piespiežas.
Meitene pasmaida.
Jā, kontakts!
Es ļauju traģismam pilnībā pārņemt manu ķermeni, mana seja kūst skumjās, rokas sniedzas pēc viņas.
Meitene jau ķiķina.
Vēlreiz "pielīpu" stiklam, un virs manas galvas parādās sirsniņa – Pepī rokas sūta mīlestību.
Notiek neliela klaunu rīvēšanās, jo Pindu tomēr grib parādīt visperfektāko sirsniņu!
Pepī arsenālā ir arī citas pirkstu/plaukstu sirsniņas, kas visas dodas pie meitenes, kura nu jau ik pa mirklim iesmejas. Abas esam "pielipušas" stiklam visneērtākajās pozās un sagurušas rādām nu jau diezgan šķības sirsniņas.
Dr. Pindu
Un tad tas notiek! Meitene noliek telefonu un sūta sirsniņu arī mums. Tas ir viss, kas mums vajadzīgs – mēs episkos žestos saņemam sūtījumu, spiežam pie sirds. Vēlreiz vaigs, bet nu jau smaidīgs, piespiežas stikla durvīm.
Esam gatavas atvadām – traģēdija ir noslēgusies, mēs maigi pamājam, piespiežam roku pie sirds pateicībā un dodamies prom.
Saturs turpinās pēc reklāmas
Reklāma
Šai pusaudze nav iespējas klātienē satikt draugus un ģimeni.
Infekciju nodaļās bērni var pavadīt pat vairākas nedēļas gandrīz vieni.
Ko šādā gadījumā var izdarīt klauns?
Izmantot attālumu kā sazināšanās rīku: es esmu šeit, tu esi tur, es to redzu, un tu joprojām esi svarīgs, pat, ja tik tālu vai neaizsniedzams.
Dr. Pindu
Izolētība ir skumja, un tas nav jāslēpj aiz mēģinājumiem sasmīdināt vai izklaidēt. Klauns var būt tilts uz slēptu emociju. Mēs varam tai ļaut nākt gaismā rotaļīgā veidā, tādējādi atbrīvojot vietu ātrākam izveseļošanās procesam.
Biedrības "Dr. Klauns" labdarības akcija "Palīdzi dakterim klaunam būt tur, kur viņu gaida!" norisināsies no 24. marta līdz 31. maijam.
Klaunu degunus par ziedojumu 1,99 eiro var iegādāties "Rimi" veikalos visā Latvijā – summa par katru iegādāto klauna degunu pilnā apmērā tiks novirzīta dakteru klauna darbam Latvijas slimnīcās. Tāpat ikviens var iesaistīties un atbalstīt "Dr. Klauns" akciju, ziedojot veikalos izvietotajās ziedojumu kastītēs, kā arī novirzot savu "Mans Rimi" kartes uzkrājumu, vai veicot ziedojumu mājaslapā www.drklauns.lv.
Saturs turpinās pēc reklāmas
Reklāma
Dr. Klauniem nepieciešams sabiedrības atbalsts:
Akcijas norisei var sekot līdzi dakteru klaunu sociālajos tīklos "Facebook" un "Instagram".
Biedrība "Dr. Klauns" kā sabiedriska labdarības organizācija darbojas kopš 2012. gada, un tās pārstāvji — 35 profesionāli medicīnas klauni — katru dienu dodas uz Bērnu Klīniskās universitātes slimnīcu un citām slimnīcām Latvijā, lai psiholoģiski palīdzētu bērniem, atvieglojot mazo pacientu ikdienu, kamēr viņi uzturas medicīnas iestādē.
Nokļūstot slimnīcā vai aprūpes iestādē, cilvēks saskaras ar trauksmi, nenoteiktību un nogurumu, kad ierastā pasaule pēkšņi mainās. Īpaši asi to pārdzīvo bērni un seniori.
Procedūras, gaidīšana, jauna vide vai vientulības sajūta var pastiprināt spriedzi, un šādos brīžos īpaši svarīgs ir silts kontakts, kas atgriež drošības un atbalsta sajūtu.
Ar šo misiju ierodas dakteri klauni – maigi pārslēdzot uzmanību caur spēli, humoru un improvizāciju, viņi palīdz bērniem, viņu vecākiem un senioriem vieglāk izdzīvot emocijas, mazināt trauksmi un pakāpeniski atgriezties pie iekšējā līdzsvara.
Kopš 2012. gada “Dr. Klauns” strādā Latvijā, atbalstot bērnus slimnīcās un seniorus sociālās aprūpes iestādēs, kā arī attīstot profesionālu medicīnas klaunu kopienu.
Atbalstiet mūsu darbu un pieslēdziet regulāro ziedojumu www.drklauns.lv! Ikvienai, pat vismazākajai summai ir nozīme – tā sniedz pārliecību, ka arī rīt, parīt un pēc gada mēs būsim tur, kur mūs gaida.