Andrejs Osokins: kultūras cilvēkiem jābūt kā bākugunij, kas rāda gaismu tumsā

"Es domāju, ka mīlestība un nāve ir divas lietas, kas mums līdzās ir visu šo gadu. Šausmīgs gads no 2022. gada 24. februāra. Bet arī daudz kas nes cerību. Cerību tam, ka ir tik daudz brīnišķīgu cilvēku, kuri palīdz Ukrainai, kuri palīdz gaismai un kuri tuvina gaismas uzvaru pāri ļaunumam," iezīmējot pēdējo gadu teic Andrejs Osokins un nocitē vārdus no Ferenca Lista dziesmas: "Jel mīli, kamēr mīlēt ir ļauts, un mīli, kamēr mīlēt dots, jo pienāks stunda tā, kad sērās stāvēsi pie kapa."

Ko jums nozīmē saņemt Triju Zvaigžņu ordeni?

Man tas ir ļoti liels pagodinājums un, protams, tas ir ļoti svarīgi, ka tas darbs, ko es darīju visu šo gadu, ir atzīmēts. Pēc būtības šis ordenis ir augsts novērtējums visiem tiem cilvēkiem, kurus es aicināju ziedot Ukrainai – atbalstīt ukraiņu karavīrus, atbalstīt ukraiņu cilvēkus, atbalstīt ukraiņu bēgļus.

Man liekas, ka tas ir galvenais. Mums ir jāsniedz palīdzības rokas viņiem visiem. Un mums, kā kultūras pārstāvjiem, ir jābūt kā orientierim, kā bākugunij, kas rāda, kur ir gaisma un kur ir tumsa. Tas ir šausmīgi svarīgi.

Jūsu festivālam ir skaits nosaukums – "Brīvības festivāls". Kā šajā gadā ir mainījies brīvības jēdziens?

Sākuma bija pandēmijas laikā sāktais festivāls – brīvība, kā iespēja satikt mūziķus un dzirdēt dzīvos koncertus. Bet tagad brīvībai ir daudz lielāka nozīme. Daudz traģiskāka nozīme, bet arī daudz skaistāka nozīme. Jo skaidrs, ka ukraiņi parādīja visai pasaulei, ka viņi cīnās par savu brīvību, par savas valsts pastāvēšanu, par savas valodas pastāvēšanu.

Brīvība dzīvot tā, kā viņi grib, par to viņi arī atdod savas dzīvības. Brīvība ir svarīgāka par it kā galveno, cilvēka dzīvību. Tas ir šausmīgi iedvesmojoši. Tas arī mums dod kaut kādu sapratni, ka mēs nedzīvojam pilnīgi materiālajā pasaulē. Mēs dzīvojam arī ideju, emociju un ideālu pasaulē.

Vai tagad starp vārdu brīvība varam likt vienlīdzības zīmi miers?

Miers tagad ir ļoti svarīgs mērķis, bet mieram ir jābūt pareizam. Ja šis karš beigsies ar pauzi un mēs, katra valsts, kas ir pie Krievijas robežas, gaidīsim, vai nu mums uzbruks, vai kādai citai valstij, tad, protams, tas nebūs miers. Tas būs vissliktākais, jo nezināmais ir vissliktākais.

Tam karam ir jābeidzas ar gaismas uzvaru, un tad mums būs gaiša nākotne, un tad mums būs miers. Tikai pēc uzvaras var būt miers. Sākumā ir uzvara un tad ir brīvība, gaiša nākotne un miers.

Kurā brīdī jūs sapratāt, ka Latvija ir brīva?

Ziniet, es to sapratu gandrīz no pašas bērnības. Kad es gāju uz skolu, uz 1. klasi, Latvija jau bija brīva valsts. Un es neatceros to momentu, kad tas notika. Atmodu es atceros ļoti, ļoti, ļoti maziņš būdams, tikai kā tādu sapni. Bet pēc būtības, kā es jau teicu, vārdu brīvība, to, cik svarīgi būt brīvā valstī, es apzinos daudz stiprāk, protams, no 2022. gada februāra.

Tagad ir aktuāls jautājums par valodu, integrāciju. Vai jūsu ģimenē ir bijis aktuāls šis jautājums?

Nē, mums nekad nebija šis jautājums. Man liekas, ka tagad, piemēram, jautājums par kultūru, aizliegumiem, tas ir krievu propagandas ļoti atbalstīts jautājums. Jo, pēc savas pieredzes, es nezinu, kur Eiropā būtu cenzēta krievu kultūra.

Vienīgais, kas ir ļoti svarīgi, ka mūsdienu autori, mūsdienu cilvēki, kuriem ir Krievijas Federācijas pase, kuriem ir agresorvalsts pase, ir ļoti loģiski, ka viņiem uzdod jautājumu: "Kā jūs vērtējat savas valsts rīcību?" Un viņiem ir jāatbild uz šo jautājumu. Ja viņi grib klusēt vai atbalstīt savu valsti, atbalstīt Putinu, tad skaidrs, ka viņiem nav vietas publiskajā telpā. Viņi var sacerēt mūziku, bet, vai to atskaņot, tas ir cits jautājums.

Tāpēc šeit ir ļoti skaidra robeža starp autoriem, kuri dzīvoja 19. gadsimtā, un starp autoriem, kuri dzīvo tagad un kuri var kaut ko izdarīt, lai tuvinātu šīs kara beigas.

Šo nostāju es pilnīgi saprotu. Jo īpaši, ja tā ir no ukraiņu cilvēkiem. Tāpēc, piemēram, mūsu festivālā krievu komponistu mūzika neskanēs. Mums būs ļoti daudz ukraiņu un, respektējot viņus, viņu pašsajūtu, ļoti traģisko pašsajūtu tagad, protams, mēs neiekļāvām šo [krievu komponistu] mūziku.

Ir tik daudz citas brīnišķīgas mūzikas. Man šķiet, ka runa, ka Čaikovska mūzika ir aizliegta visā pasaulē, tas ir propagandas ierocis, lai varētu pateikt, ka visu pasauli vajag iznīcināt ar kodolieročiem, jo viņi neciena Čaikovski. Pēc būtības tā nav. Gan Vācijā, gan Francijā, gan Anglijā, gan Latvijā skan Čaikovskis, un nekas nav noticis.

Un kā ģimenē ir ar integrācijas jautājumu?

Mums nekad nebija aktuāls tāds jautājums. Pēc būtības man ļoti svarīgs bija tas brīdis, kad es pēc studijām Londonā atgriezos Latvijā. Un es nolēmu, ka es savu nākotni saistīšu ar Latviju, jo ļoti daudzi mani draugi, kuri Londonā mācījās no citām valstīm, viņi palika tur.

Es nolēmu atgriezties šeit un sniegt, tāpat kā mans tēvs (Sergejs Osokins – red.), kurš visu mūžu pasniedz Dārziņskolā un Mūzikas akadēmijā, dot latviešu bērniem savas zināšanas. Man šķiet, ka tas ir ļoti svarīgi. Mēs vienmēr esam par Latviju. Tāpēc šī kara sākumā nebija jautājums, kā var šo karu citādi vērtēt, kā šausmīgu traģēdiju un noziegumu.