Aiz katra preparāta "’slēpjas’’ īsts cilvēks – ko apskatīt Anatomijas muzejā

Anatomijas muzejs savas durvis vēra pērnā gada vasarā. Kā "’tv3.lv’’ stāsta muzeja speciāliste Rūta Žiaugre, muzeja kolekcija 20. gadsimta 20. un 30. gados veidota medicīnas studentiem, lai topošie mediķi varētu iepazīties, kāds ir cilvēka ķermenis, orgāni u. tml. Ar laiku kolekcijas apskate atvērta visiem.

Muzeja kolekcija mērāma vairākos tūkstošos. Piemēram, tā saucamie slapjie preparāti jeb viss, kas peld šķīdumā, ir aptuveni tūkstotis, galvaskausu ir vairāk nekā 600, bet korozijas preparātu – vairāk nekā 200.

Visas ekspozīcijas ir sadalītas divās lielākās daļās – pirmajā stāvā skatāma "’normālā’’ anatomija, bet pagrabstāvā, kurā fotografēt aizliegts, apskatāma iedzimto anomāliju, pataloģiju kolekcija.

Preparāti izvietoti autentiskās stikla vitrīnās, kas saglabātas no kādreizējām muzeja telpām. Un tie izvietoti, vienuviet apvienojot konkrētas orgānu sistēmas, piemēram, nervu, elpošanas, asinsrites u. tml.

Jāpiebilst, ka ne visi muzeja īpašumā esošie preparāti ir izlikti apskatei – daļa atrodas stiklotā krātuvē, kurā iemest aci var arī jebkurš muzeja apmeklētājs, jo krātuve atrodas tā pagrabstāvā.

"’tv3.lv’’ kopā ar muzeja speciālisti tuvāk aplūkoja dažus no muzeja eksponātiem. Atgādinām, ka, lai arī, iespējams, tā varētu nešķist, visi muzejā apskatāmie preparāti ir iegūti no īstiem, savulaik dzīviem cilvēkiem. Žiaugre teic – ne vienmēr apmeklētājiem to ir viegli saprast un apjēgt.

Skelets Nr. 438

Ienākot muzejā, skatam uzreiz paveras skelets, kura augumam pāri slīd ekrāns, kurā, savukārt, redzami melnbaltas fotogrāfijas fragmenti ar kaulu īpašnieku. Tas ir pirmais apskatāmais muzeja eksponāts un īpašs ar to, ka ir viens no retajiem, kura identitāte muzejam ir zināma. "’Mans kolēģis parasti saka – rentgenā redzam kaulus, bet šeit ir otrādi – kaulos varam saskatīt cilvēku,’’ norāda muzeja speciāliste.

Tas ir Jāņa Teodora Lukstiņa skelets, kurš bija pirmais brīvprātīgais ziedojums muzejam. Lukstiņš ir viens no retajiem preparātiem, par kuru kaut kas ir zināms, tostarp vārds, vecums (27 gadi), nāves cēlonis (pašnāvība) un viņa vēlme sevi ziedot Anatomikumam.

Žiaugre uzsver – Lukstiņa skelets ikvienam atgādina, ka aiz katra preparāta "’slēpjas’’ īsts cilvēks ar vārdu un uzvārdu. Te jānorāda, ka pārējie muzeja eksponāti ir anonīmi – viņu identitātes un tas, vai viņi vēlējās sevi ziedot Anatomikumam un vēlāk muzejam, nav zināmi.

Lukstiņa skelets Anatomijas muzejā ir gandrīz simts gadu – pašnāvību viņš izdarīja 1925. gadā, līdz ar to par viņu klīst arī dažādas leģendas un nostāsti. Viens vēsta, ka Lukstiņš bijis medicīnas students, kurš nenokārtoja anatomijas eksāmenu, tāpēc nošāvās. "’Starp citu, viņa galvaskausā varam redzēt šāviena pēdas,’’ šeit piebilst muzeja speciāliste.

Otra leģenda stāsta par nelaimīgu mīlestību – Lukstiņš bija iemīlējies medicīnas studentē, bet tā viņu atraidīja, tāpēc viņš sev darīja galu.

Kā ir patiesībā? Lukstiņš bija karojis Pirmajā pasaules karā un strādāja policijas iecirknī, bet, kā pats rakstījis, dzīvi pameta nelaimīgas laulības un dzīves apnikuma dēļ. Žiaugre piebilst, ka mūsdienās mēs to, visticamāk, sauktu par depresiju.

Lukstiņš pašnāvību izdarīja Kr. Valdemāra un Elizabetes ielu krustojumā ormaņa ratos, no kuriem viņu nogādāja 1. slimnīcā – tur konstatēja viņa nāvi un izveidoja līķa grāmatu, kurā viņš ierakstīts kā Nr. 438. Pēc tam Lukstiņa ķermeni atgādāja uz Anatomikumu, un līķa grāmatas ieraksta dēļ iesauca par "’Skeletu Nr. 438’’.

Līķa grāmatā tika ierakstīts, ka Lukstiņš lūdzis sastādīt viņa skeletu. Iemesls šādai viņa vēlmei nav zināms. Žiaugre teic – šeit katrs var izdomāt savu stāstu.

Taujāta, vai arī tagad apmeklētāji interesējas par iespējām ziedot sevi muzejam, speciāliste stāsta – interese ir, taču muzejs jaunus preparātus neveido un savu kolekciju ir slēdzis. Tomēr, ja ir vēlme savu ķermeni pēc nāves ziedot zinātnei, to var izdarīt jebkurš, aizpildot anketu E-veselības tīmekļvietnes sadaļā "Personas dati" – "Orgānu un ķermeņa izmantošanas atļaujas".

Korozijas preparāti

Pirmajā mirklī, aplūkojot asinsvadu korozijas preparātus, nav īsti skaidrs, kas tie ir, norāda Žiaugre. Tie atgādina mežģīni, ķērpi, saknes, taču tās ir orgānu asinsvadu sistēmas.

Lai izveidotu, piemēram, plaušu korozijas preparātu, cilvēka plaušu asinsvados tiek ievadīts ātri sacietējošs šķīdums. Pēc tam plauša ielikta traukā ar sālsskābes šķīdumu, visi atlikušie audi atmirst un tiek noņemti nost. Galu galā iegūstam korozijas preparātu.

Muzejā redzamie zaigojas dažādās krāsās: ar sarkanu parasti pildītas artērijas, ar zilu – vēnas, bet dzeltenu – bronhi. Muzeja speciāliste piebilst, ka nav gan zināms, ar ko muzejā esošajiem preparātiem panākta krāsainība, taču vēsturiski tai izmantots safrāns, vīns un tinte.

Žiaugre izceļ korozijas preparātu kolekciju starp pārējiem eksponātiem, jo tā, salīdzinot ar citām citviet Eiropā, ir salīdzinoši liela – tajā ir vairāk nekā 200 preparātu. Tāpat šādas kolekcijas parasti ir diezgan liels retums.

Muzejā skatāmos preparātus galvenokārt veidojis preparators Jāzeps Poļikēvičs, kurš strādāja Anatomikumā un pasniedza meistarklases ārvalstīs. Jāpiebilst, ka šādu preparātu izveidei bija jāapbruņojas ar ļoti lielu pacietību, jo ar pinceti bija rūpīgi jānoņem nost viss liekais.

Taujāta, kā šos preparātus izmantoja studenti, Žiaugre stāsta – tādā veidā varēja pētīt dažādu orgānu asinsvadu sistēmas, piemēram, plaušās, aknās vai nierēs. Jānorāda, ka muzeja krājumā ir arī vairāki dzīvnieku korozijas preparāti, piemēram, mērkaķa un ēzeļa plaušas. Muzeja speciāliste izteic minējumu, ka anatomi, izmantojot šos preparātus, pētījuši salīdzinošo anatomiju un izteikuši minējumus par evolucionāro radniecību.

Akmens bērns

Par šo muzeja eksponātu Žiaugre saka: "’Šis ir mans mīļākais preparāts. Uzreiz nemaz nevar saprast, kas tas ir. Tā patiesībā ir ar vairumu preparātu – tie sāk iepatikties tikai tad, kad sāc interesēties vairāk.’’

Tas ir tā sauktais akmens bērns. Radies, kad sievietei bijusi ārpus dzemdes grūtniecība – auglis attīstījies vēdera dobumā. Šādas grūtniecības gandrīz nekad nebeidzas, jo nav bijušas dzemdības vai aborts. Ja auglis iet bojā pēc 14. nedēļas vai vēlāk, tas ir pārāk liels, lai uzsūktos mātes organismā. Mātes imūnā sistēma to uztver kā svešķermeni, rezultātā augļa audos izgulsnējas kalcija sāļi, un tas ar laiku pārakmeņojas, kas arī izskaidro tā piedēvējumu.

Ieskatoties muzeja preparātā, patiesi varam saskatīt, kur būtu bijis bērniņa galvaskauss, mugurkauls, gūža u. tml.

Muzeja speciāliste šeit papildina, ka dažādie preparāti arī rāda – cilvēka ķermenis gan slimībā, gan veselībā ir ļoti dažāds. Preparātu starpā vērojamas dažādas anomālijas, taču tās nebūt uzreiz neietekmē cilvēka dzīves kvalitāti, tomēr apliecina, ka tas cilvēks, par kuru mācāmies anatomijas grāmatās, visticamāk, nebūs tas, kurš atnāks vizītē pie ārsta.

Bērnu un "’Instagram’’ stūrīši

Muzejā arī uzstādīts virtuāls ekrāns, no kura pretī veras skelets, kurš kustas līdzi katrai apmeklētāja kustībai. Žiaugre stāsta – tas iesaukts par dejojošo skeletu, kuru īpaši iemīļojuši bērni, kā dēļ tā atrašanās vietu muzejā sauc arī par bērnu stūrīti.

Tāpat muzejā sev "’stūrīti’’ atradīs sociālā tīkla "’Instagram’’ cienītāji. Tā ir galvaskausu siena, pie kuras arī brīdī, kad telpā ieejam ar muzeja speciālisti, jau fotografējas divas sievietes.

Žiaugre stāsta, ka muzeja īpašumā ir vairāk nekā 600 galvaskausu, no kuriem daļa izlikta ekspozīcijā, bet daļa atrodas krātuvē. Vaicāta, kāpēc galvaskausu ir tik daudz, muzeja speciāliste paskaidro, ka gandrīz visi no tiem muzejā nonākuši no arheoloģiskajiem izrakumiem 20. gadsimta 20.–30. gados. Tie tika vākti, lai pētītu viduslaiku un vēl senāku periodu Latvijas iedzīvotāju antropoloģiskajām variācijas un veselības stāvokli. Pārsvarā šeit apskatāmi seno zemgaļu un latgaļu galvaskausi, arī daži no Pirmajā pasaules karā kritušajiem.

Tāpat savulaik valdījis uzskats, ka katram medicīnas studentam nepieciešams savs galvaskauss. Runā, ka daļu no galvaskausu kolekcijas esot "izvazājuši" medicīnas studenti – aizņēmušies tos studijām, bet vēlāk – nav nolikuši atpakaļ. Tas ir neētiski un mūsdienās vairs nenotiktu.

Uz sarkanā podesta izstādīts kolekcijas vecākais galvaskauss, kurš nāk no 5. gadsimta Tērvetes. Tas iesaukts par Seno Zemgali.

Tetovējumi un anomālijas

Muzeja pagrabstāvā apskatāmi patiesi neparasti eksponāti, un, kā norāda Žiaugre, pieaugušajiem tieši šī muzeja daļa visbiežāk patīk vislabāk. Pagrabstāvā skatāma, piemēram, teratoloģiskā kolekcija – bērni ar dažādām patoloģijām, anomālijām. Speciāliste vēlreiz uzsver, ka mūsdienās šādi bērni, visticamāk, vairs nedzimtu, jo nav ētiski attīstīties bērnam, kura anomālijas nav savienojamas ar dzīvību. Tāpat mūsdienās ir dažādas medicīniskas procedūras, kuras var veikt, lai novērstu vai savlaicīgi diagnosticētu šādas anomālijas.

Lejā skatāma arī ģipša atlējumu kolekcija ar dažādām cilvēku ķermeņa daļām, piemēram, rokas ar kopā saaugušiem vai papildu pirkstiem. Kas interesanti – šie ģipša atlējumi veikti dzīviem cilvēkiem, tāpēc šur tur blakus parādās arī ķermeņa daļas rentgena uzņēmums.

Kā arī pagrabstāvā apskatāma neparasta tetovēto ādu kolekcija, kas pirmajā acu uzmetienā pat varbūt atgādina ierāmētas glezniņas, bet patiesībā ir īstas cilvēku ādas. Par to liecina arī vēl saglabājies cilvēka apmatojums uz tām.

Kāpēc 20. gadsimta sākumā anatomi vēlējās šos tetovējumus saglabāt un izstādīt kā "’glezniņas’’, muzejam nav skaidrs. Iespējams, viņus vadījušas pētnieciskas intereses. Taču pastāv minējums, ka ap tetovējumiem bija sava veida fascinācija, jo tie nebija bieži sastopami – savulaik tetovējās tikai trīs sabiedrības grupas: noziedznieki, jūrnieki un prostitūtas.

Žiaugre norāda – muzeja suvenīru veikaliņā pieejams katalogs par tetovētajām ādām un tetovēšanas vēsturi. Tajā apskatāmas tetovējumu fotogrāfijas, kas papildinātas ar mākslinieka Kristiana Brektes ilustrācijām, kas, savukārt, tapušas, iedvesmojoties no tetovējumiem.

Ko muzejs piedāvā?

Anatomijas muzejā ikviens interesents var sev pieteikt ekskursiju – kā klase, tā arī ģimenes vai draugu kompānijas.

Muzejs skolēniem (taču aicināts izrādīt interesi ir ikviens) vada arī galvaskausa un sirds zīmēšanas nodarbības. Vispirms skolēni iepazīstas ar konkrēto ķermeņa daļu, bet pēc tam mācās to zīmēt. Tāpat aizvadīta anatomiskās sirds izšūšanas nodarbība un iecerēts rīkot arī citu orgānu izšūšanas. Jāpiebilst, ka atkarībā no valstī noteiktās epidemioloģiskās situācijas nodarbības tiek organizētas tiešsaistē vai klātienē.

Šeit jāiestarpina, ka muzeja preparāti mijas ar mākslu, kas nav tāpat vien. Kā pastāsta Žiaugre, māksla un medicīna ir ļoti saistītas – medicīnas studentiem jāprot zīmēt, piemēram, šūnas un orgāni, bet māksliniekiem jāprot cilvēka anatomija, lai spētu precīzi atainot cilvēka ķermeni. "’Jāsaprot, kuri muskuļi un kurā brīdī sasprindzinās, kā viss kustās, u. tml.,’’ teic muzeja speciāliste un norāda uz sirds sistēmas zīmējumu, kurš papildina blakus esošo slapjo preparātu.

Tāpat, protams, iespējams individuāli apmeklēt muzeju. Žiaugre stāsta, ka visam var ātri izskriet cauri 30–40 minūtēs, taču muzeja apmeklējumam vajadzētu ierēķināt vismaz stundu. Savukārt, nākot uz muzeju, iepriekš vēlams viedierīcē lejupielādēt Anatomijas muzeja mobilo lietotni, kurā, noskenējot QR kodus, kas redzami uz oranžiem podestiem, uz kuriem novietoti dažādi eksponāti, atklāsies interesanta papildinformācija. Kopumā muzejā ir 20 apskates objektu ar QR kodiem.

Ja esi atnācis uz muzeju un tev radies kāds jautājums par eksponātiem, muzeja piedāvātajām iespējām vai tamlīdzīgi, nebaidies sev interesējošo adresēt muzeja darbiniekam, kurš parasti uzturas aiz kases.

Žiaugre sarunas nobeigumā noteic, ka izcelšanas vērts būtu ja ne katrs muzeja eksponāts, tad katrs otrais noteikti. Tāpēc, lai iepazītu visu, ko muzejs piedāvā, katram pašam jānāk to lūkot dzīvē.

Vairāk par muzeja piedāvātajām iespējām, tostarp darba laiku, cenrādi un rīkotās norises, uzzini mājaslapā vai "’Facebook’’ lapā.