Aizgāju no darba un aizbraucu uz Āfriku. Stāsts par brīvprātīgo darbu, apmācot tuksneša bērnus

Aicinājumu pieteikties brīvprātīgajiem "Instagram" publicēja influencere Lidija Ņižņikova. Abas apmainījušās ziņām, un jau pēc dažām dienām Eleonora iegādājās vienvirziena biļeti uz Keniju. Par savu braucienu gan viņa pastāstīja tikai pašiem tuvākajiem, jo negribēja, lai citi viņā sēj savas bailes.

"Daudziem no Āfrikas ir bail. Tas ir tālu – 6000 kilometru attālumā. Tur ir malārija, kukaiņi, skorpioni… Tā ir cita pasaule, no kā arī es baidījos. Ļidas publikācijā bija teikts: "Jābrauc tiem, kas nebaidās." Es baidījos, bet būsim godīgi – ko man tās bailes dos? Es neesmu tur bijusi, es nevaru baidīties. Viss notika tā, kā tam jānotiek," stāsta Eleonora.

Nekad iepriekš skolā nav mācījušies

Turkanas tuksneša skolas stāsts sākās šī gada februārī, kad Lidija ar savu dēlu Jegoru ieradās Kenijā palīdzēt tur dzīvojošajām ģimenēm un viņu bērniem. Par mācīšanos apvidū esošajās skolās ik mēnesi jāmaksā, taču liela daļa vecāku to nevar atļauties. Lidija nolēma tuksnesī uzbūvēt un atvērt bezmaksas skolu, ko izdevās realizēt par cilvēku ziedojumiem. Pus gadu vēlāk, proti, jūnijā skola bērniem vēra savas durvis.

Eleonora bija viena no pirmajiem brīvprātīgajiem, kas devās uz tuksnesi būt par bērnu skolotāju. Sagatavošanās sākās tepat Latvijā, runājot ar pasniedzējiem un logopēdu, iepazīstot bērnu dažādās attīstības stadijas un apgūstot mācību pieejas.

"Es braucu tur, lai mācītu bērniem matemātiku. Vai man patīk matemātika? Nē. Bet mēs piegājām šim procesam ļoti nopietni. (..) Manas stundas izskatījās šādi: no sākuma sasveicinājāmies, visi kopā padejojām, pavingrojām ar pirkstiņiem – tādā veidā mācījāmies ciparus, proti, ciparus iepazinām caur sevi, pēc tam devu darba lapas, kur bērni rakstīja. Lielākā daļa zīmuļus pirmo reizi turēja rokās. Principā mācījāmies visu no nulles," pastāsta Eleonora.

Skolā bērni sadalīti trīs aptuvenās vecuma grupās: trīs līdz pieci gadi, pieci līdz septiņi gadi un vecāki bērni. Tiesa, uzsvars ir uz vārdu "aptuvenās", jo lielākā daļa bērnu savu vecumu nezina. Daļēji tāpēc, ka daudzi ir dzimuši tuksnesī un viņiem gluži vienkārši nav dzimšanas apliecības.

Te Eleonora iestarpina, ka, uzsākot mācības, bijusi ideja ieviest jauku tradīciju – svinēt katra bērna dzimšanas dienu. Taču tā ātri atmesta.

Visi bērni, kas apmeklē Turkanas tuksneša skolu, nekad iepriekš skolā nav mācījušies – kā paši mazākie, tā arī 15 gadus vecie. Bet ikviens tajā ierodoties ar lielu prieku – ja stundas sākas pulksten 8.30 pēc vietējā laika, bērni ir klāt vismaz stundu agrāk un nepacietīgi gaida, kad no savām māla būdiņām iznāks brīvprātīgās skolotājas. Redzot viņas aiz apvāršņa, visi metas blakus, apķer, mīļo un nelaiž skolotājas vaļā.

Mācību process gan nav bijis vienkāršs. Ne tāpēc, ka bērniem daudz kas jāmāca no nulles, bet tāpēc, ka viņi nerunā angļu valodā. Eleonora skaidro, ka visi savstarpēji vairāk sarunājas žestu un sejas mīmikas valodās. "Viņu sejās bija lasāms viss," teic brīvprātīgā skolotāja.

Taču darbs pamatā organizēts angļu valodā, kuru bērni pakāpeniski apguvuši. Pēc mēneša, kuru Eleonora skolā pavadīja, bērni pratuši angliski paaicināt pie sevis, pateikt, ka mīl, vai pajautāt, kā iet.

Vienlaikus Eleonora atzīmē, ka vietējie skolotāji, kas Lidijas uzbūvētajā skolā strādā līdzās brīvprātīgajiem, ar bērniem runā Svahili valodā, bet pašu bērnu dzimtā mēle ir Turkana valoda. Līdz ar to bērniem jāspēj mācību procesu uztver trīs valodās vienlaicīgi, kas arī ir izaicinājums.

Baltais cilvēks – cerība

Pirmā satikšanās ar bērniem bija visemocionālākais brīdis visa brauciena laikā, norāda Eleonora. Ierodoties skolā, tobrīd tur atradās ap 40 bērnu, kuri visi nekavējoties metās Lidijas un viņas dēla virzienā, taču no jaunajām brīvprātīgajām nedaudz baidījās. Eleonora neslēpj, ka pati sākotnēji bijusi sakautrējusies un sabijusies, taču no bērnu puses justa interese – viņi gribēja iepazīties, pieskarties, aptaustīt ādu, paraustīt aiz matiem. Kūtrums gan ātri pazudis – jau pēc aptuveni desmit minūtēm bērnu bariņš bija apķēries ap jaunās skolotājas kaklu.

"Tā arī sākās šī draudzība. Pēc tam vairs nekādas distances nebija," stāsta Eleonora un turpina: "Viņiem baltais cilvēks ir kaut kas ļoti īpašs. Man likās, ka viņiem baltais cilvēks iemieso cerību. Tas tādēļ, ka tad, kad šeit atbrauca Guntars un Olga [Dankbari-Doneti] (misionāri, kas Āfrikā dzīvo jau desmit gadus un uz kuru zemes skola atrodas – aut. piez.), kā arī Lidija, tur lietas sāka mainīties – parādījās skola, ūdens, vairāk iespēju. Līdz ar to ir šī cerība, ka baltais cilvēks tevi samīļos, pateiks, ka mīl tevi. Varēja just, ka šie bērni tiecas pēc mums. Un ar katru dienu arvien vairāk."

Runājot par to, kādi ir tuksneša bērni, Eleonora stāsta, ka skolā tie ieradušies ar savu, ļoti iespējams, vienīgo apģērbu. Daudzām meitenēm tās bijušas kleitiņas, kuras Lidija sagādājusi februārī. Bērniem apavu nav, līdzi ir pusdienu kārba. Tas arī viss.

Aptuveni divas nedēļas pēc skolas sākuma situācija nedaudz uzlabojusies. Cilvēki saziedoja naudu, un brīvprātīgie varēja gandrīz visiem bērniem nopirkt apavus, kas bija ļoti būtiski, jo tuksneša smiltis ir degošas. Bērniem nopirktas zobu birstes, normālas bļodas un karotes, lai vairāk nav jāēd ar rokām, tostarp netīrām.

Tāpat bērni pirmo reizi aizvesti īstā ekskursijā. "Lidijai ienāca prātā doma, ka bērni jāved uz ezeru, bet pirmajā mirklī nebija skaidrs, kā to vispār izdarīt. Tie tomēr ir 100 bērni. Taču ziedojumus braucienam izdevās savākt vienas nakts laikā. Sanāca, ka tā bija mūsu pēdējā darba diena tuksnesī. Mēs tā nosvinējām tur pavadīto laiku," stāsta Eleonora.

Tā bija diena, kad šie bērni pirmo reizi dzīvē ieraudzīja dzeltenu autobusu kā no amerikāņu filmām un vien pusotras stundas attālumā esošo Turkana ezeru. Tā kā vairums nekad tik ilgi nebija braukuši ar autobusu, daudziem palika slikti un bija jāvemj. Savukārt ezera ūdens sākotnēji bērnus savā ziņā baidījis – tie lēnām briduši iekšā, sakot, ka ūdens ir auksts, bet ātri vien metušies baudīt ūdens priekus pilnībā.

Bērniem arī bija īpaši sagatavotas brokastis un pusdienas, bet atpakaļceļā tos cienāja ar konfektēm. "Tā bija ļoti laimīga diena, iespējams, viena no laimīgākajām viņu dzīvē," min Eleonora.

Viņa atzīst, ka, pieredzot tuksneša bērnus, bijuši brīži, kad pie sevis domājusi – žēl, ka viņiem nav ūdens, apavu, karošu, zobu birstes… "Tur ir ļoti daudz "žēl", bet tas neko nemaina. Maina tas, ko es daru. (..) Mana emocionalitāte tur nevienam nebija vajadzīga, arī man pašai nē."

Māla mājiņa tuksneša vidū

Kopā ar otru brīvprātīgo Eleonora dzīvojusi māla mājiņā. Tajā bija tikai divu gultu karkasi, cieti matrači (vienīgie, kādus varēja iegādāties vietējā tirgū), tīkls pāri gultai, lai naktī nesakož kukaiņi, un čemodāni.

Elektrība sākotnēji bija pieejama tikai lielajā "virtuves" telpā, kur gatavoja ēst, kā arī skolotāji gatavojās mācību procesam u. tml. Taču pēc tuksnesī nodzīvotas nedēļas vietējie māla mājiņā ievilka elektrību un uzstādīja gaismas slēdzi. "Es biju šokā, ka varam ieslēgt elektrību. Līdz tam visur staigājām ar lukturīšiem, jo, kā pulkstenis nosit 18.30, tur ir pilnīga tumsa. Tu redzi tikai zvaigznes," stāsta Eleonora.

Ūdens ir pieejams no zemes dziļurbuma, taču tas ir ļoti sāļš. Mazgāties tajā var, bet dzeršanai un ēst gatavošanai to neizmanto. Dzeramo ūdeni pirka veikalos, bet tas nebija lēti. Tiesa, skolas apkaimē atrodas jau izžuvusi upe, no kuras vietējie iedzīvotāji aizvien mēģina iegūt ūdeni, rokot bedres. Kad izdodas sasniegt kaut mazāko tērcīti, bērni ar lielāko prieku steidz malkot dubļaino dzērienu.

Pirms dārzeņu gatavošanas, tie tiek iemērkti sāļajā ūdenī, bet pēc tam vēl brīdi mērcēti etiķī, pastāsta Eleonora. Vietējiem iedzīvotājiem šāda dārzeņu apstrāde nav nepieciešama, bet iebraucējiem vēders var sagriezties. Tad jāskrien uz ierīkoto sauso tualeti.

Tuksnesī ir nepārtraukts karstums. Dienas laikā tie ir vismaz +35 grādi pēc Celsija, savukārt naktī temperatūra būtiski nenokrīt. Eleonorai bija nepieciešamas aptuveni divas nedēļas, lai pie karstuma pierastu un ķermenis vairs tik ļoti nesvīstu.

Kas attiecas uz tuksneša iemītniekiem – ir daudz kukaiņu, tostarp zirnekļu un moskītu, skorpionu, ķirzaku. Daļa no tiem arī indīgi. Piemēram, Eleonora redzējusi daudz solpugas (sun spider) zirnekļu, kuri ir indīgi, bet tie ar savu indi vairāk spēj apdullināt upuri nevis nonāvēt.

Visa mēneša laikā manīta tikai viena čūska. Kā stāstījis vietējais gans, tā bijusi ļoti indīga, bet par laimi beigta. Rāpulis iztraucējis vietējo dievkalpojumu un ticis nonāvēts. Tuksneša iedzīvotāji indīgās radības parasti nogalina, jo tās ātri vairojas. Savukārt plēsīgo zīdītāju tuksnesī nav – tiem tur gluži vienkārši nav ko darīt.

Negaidītā saslimšana ar malāriju

Gatavojoties braucienam, Eleonora bija noskaņojusies Āfrikā cīnīties ar vēdera problēmām, bet tās par laimi nav piemeklējušas. Tiesa, viņa saslima ar malāriju.

Kādā dienā viņa pamanījusi, ka viscaur uz ķermeņa parādījušās mazas pumpiņas. Pēcāk sāka pampt arī roku un kāju locītavas, parādījies nogurums. Eleonora devusies uz tuvējo pilsētu 20 minūšu attālumā, kur atrodas ārsta kabinets, kurā uztaisījusi malārijas testu – tas izrādījās pozitīvs.

Daudzus, kas vēlas doties uz Āfriku, baida, piesaucot malāriju un tās izraisītu nāvi. Eleonora stāsta, ka viņu saslimšana nav baidījusi, jo, to atklājot, jutusies labi. Viņai nozīmēts zāļu kurss ar 24 tabletēm, pēc kā viņa bijusi vesela.

"Patiesībā ar malāriju problēma ir tāda, ka daudzi tuksnesī nespēj tikt līdz slimnīcai un nopirkt šīs zāles, lai arī tās nemaz nav tik dārgas. Tāpēc ir gadījumi, kad cilvēki no tās nomirst, jo vienkārši nav bijusi iespēja izārstēties," skaidro Eleonora.

Viņa piebilst, ka, atgriežoties Latvijā, līdzi ņēmusi malārijas vakcīnas. Tas tādēļ, ka slimības inkubācijas periods ir desmit līdz 14 dienas, un pastāv iespēja, ka saslimsti, jau esot mājās.

Papildus malārijas zāļu kursam Turkanas tuksneša skolas darbinieki pēc ārsta rekomendācijām dzēruši medikamentus pret parazītiem, jo tādi atklāti bērniem.

"Negribēju braukt ar domu, ka braucu uz Āfriku nomirt"

Dodoties uz tuksnesi, Eleonora nezināja, cik ilgi būs prom. Vienvirziena biļeti viņa iegādājās ar domu – ja viss būs slikti, pēc nedēļas vai divām atgriezīsies mājās. Galu galā brīvprātīgo darbā viņa aizvadīja mēnesi, bet pēc tam vēl divas nedēļas paceļoja pa Āfriku.

Eleonora atzīst, ka Latvijā atgriezusies lielākoties finansiālu apsvērumu dēļ. Bijis jānokārto bezdarbnieku pabalsts, kā arī jāizdomā nākamie soļi, kā nopelnīt pietiekamas finanses, lai atkal atgrieztos Turkanas tuksnesī.

"Ļoti gribu satikt šos bērnus. Gribu viņiem piezvanīt "facetime", gribu redzēt, kā viņi ir izauguši, ko jaunu iemācījušies. Jo dzīve tur turpinās. Domāju, ka rudenī vai ziemā varētu aizbraukt vēlreiz," saka Eleonora.

Brauciena kopējās izmaksas sasniedza ap 1700 eiro. Lidojumu biļetes turp un atpakaļ izmaksāja 1200 eiro, 60 eiro maksāja ceļojuma vīza, bet vakcīnas pret vēdera tīfu un dzelteno drudzi – 130 eiro (jāpiebilst, ka neviena vakcīna, ceļojot uz Keniju nav obligāta). Savukārt ikdienas tēriņiem Eleonora izlietojusi 200 līdz 300 eiro – tie pamatā bija par pārtiku, kā arī pašas rosināta apģērba iegāde kādai tuksneša māmiņai.

Uzrunājot tos, kas arī vēlas doties šādā vai citā brīvprātīgo darbā, Eleonora aicina neklausīties apkārtējos, bet sevī. Proti, ja ir sajūta, ka jābrauc, tad ir jābrauc. "Citos nav jāklausās. Man arī teica, ka mani tur izvaros, es tur varu nomirt, saslimšu un tur palikšu. Taču es varu nomirt jebkur. Es negribēju braukt ar domu, ka braucu uz Āfriku nomirt. (..) Patiesībā tur visi mums gribēja tikai labu, sagaidīja ar atplestām rokām."

Mēs tiekamies vien dažas dienas pēc atgriešanās Latvijā. Viņa neslēpj, ka uz lietām raugās citādāk un tās novērtē vairāk, tostarp mums pašsaprotamo elektrību un ūdeni.

"Es apbrīnoju tos cilvēkus par to, cik viņi var būt stipri vidē, kurā nekā nav. Esmu sapratusi, ka arī man tik daudz ko nevajag. Man daudz labāk patika dzīvot māla mājiņā nekā dzīvoklī Rīgā. Vide un cilvēki tev apkārt ir daudz svarīgāki. Es to zināju arī pirms tam, bet tagad tam piešķiru citu nozīmi. Ir svarīgāk, ar ko tu esi un kādam mērķim. Ja tu sēdi savā Rīgas dzīvoklī viens, tam īsti nav jēgas. Bet, ja tu sēdi māla būdiņā Āfrikā, kur palīdzi simts bērniem, tam ir cita jēga. Man vajag vēl mazāk, bet es varu izdarīt vēl vairāk," sarunas nobeigumā teic Eleonora.