Šrilankas ceļojuma stāsts: Nav iespējams pilnībā sagatavoties realitātei, tāpēc jābūt atvērtam it visam

Iepriekš Eleonora diezgan daudz izceļojusies pa Eiropu – it visur vēl nav pagūts būt, taču vienmēr bijusi vēlme aizbraukt arī kaut kur tālāk, uz Āziju, lai gūtu pavisam citu pieredzi. Tiesa, ceļojums uz Šrilanku sanācis visai spontāns. Eleonoras draugs Egons bija iecerējis doties uz Āziju, un arī viņa sāka apsvērt šādu iespēju, jo bija izveidojusi iekrājumus.

"’Vienmēr materiālās vērtības man bijušas otrajā vietā, un vienmēr bijusi vēlme tērēties ceļojumiem. Atceros, kā reiz aptuveni gadu krāju, lai tikai aizbrauktu ceļojumā pa Eiropu. Arī tagad man bija iespēja, un, daudz nedomājot, nopirkām biļetes,’’ pastāsta Eleonora un atklāj, ka abu kopējās ceļojuma izmaksas bija aptuveni 3300 eiro, no kuriem vairāk nekā trešdaļa tika iztērēta lidojumu biļetēm.

Tā aptuveni mēnesi pirms lidojuma abi iegādājušies sēdvietas lidmašīnā uz Šrilanku. Kāpēc šāds galamērķis? "’Man īsti nav pamatojuma, kāpēc tieši Šrilanka, bet tā ir laba vieta, kur sākt iepazīt Āziju,’’ teic Eleonora.

Pirmais iespaids ne visai veiksmīgs

Abi Šrilankā pavadīja divas nedēļas. Eleonora gan uzreiz piebilst, ka 14 dienās iespējams sajust tikai nelielu daļu Šrilankas, tāpēc, ja ir vēlme to iepazīt tuvāk, jāieplāno brauciens vismaz mēnesim vai pat ilgāk.

Pēc 11 stundu gara lidojuma ar pārsēšanos Dubaijā abi nonāca valsts galvaspilsētā Kolombo. Ceļotāji sākotnēji bija ieplānojuši, ka pārvietosies ar sabiedrisko transportu, taču jau īsi pēc ielidošanas iecerētais mainījies. "’Lidostā pie mums pienāca vīrietis, kurš jautāja, vai mums nevajag šoferi. Sākumā domājām, ka piedāvā taksi, bet, nē, tiešām šoferi, kurš izvadās visur, kur nepieciešams. Samaksa dienā bija 60 dolāri, kur iekļauta degviela, šofera pakalpojumi un viss cits. Tā kā zinājām, ka Šrilankā ir degvielas krīze, nolēmām, ka varbūt ir prātīgi paņemt šoferi. Šobrīd vairs nezinām, kāds būtu bijis mūsu ceļojums, ja nebūtu izdarījuši šādu lēmumu,’’ pastāsta Eleonora.

Vaicāta, vai tomēr nebija bažas, ka piedāvātais šoferis vēlas ceļotājus apkrāpt vai vēl ļaunāk, Eleonora noteic: "’Viņiem bija izveidots stendiņš, kurš izskatījās oficiāls…’’ Jāpiebilst gan, ka abi iepriekš bija internetā lasījuši par iespēju nolīgt šofera pakalpojumus, tāpēc arī uzticējušies laipnajam svešiniekam. Šoferis ceļotājus it visur izvadājis pirmajā nedēļā – kamēr tūristi aplūkojuši apskates objektus, viņš pacietīgi gaidījis auto.

Pirmajā ceļojuma dienā gan Eleonorai šķitis – ceļojums būs slikts, jo Kolombo, kurā dzīvo seši miljoni cilvēku, ielas bijušas pilnībā tukšas. Tas tāpēc, ka valstī kopš 2019. gada ir ekonomiskā krīze – tā pasludinājusi defoltu, un, lai ielās neveidotos protestu, prezidents visiem noteicis mājsēdi. Tiesa, tūristiem pilsētas iepazīšana bija ļauta, ko abi arī darījuši.

Kolombo apskates laikā abi sastapušies ar vietējiem, kuri ceļotājus vēlējušies apkrāpt. Kāds vīrietis aizrādījis, ka abi nedrīkst atrasties ārā, un aicinājis sēsties kolēģa "’tuk-tuk’’ taksī, sakot, ka ceļotājus aizvedīs uz vietu, kur ļauts atrasties ārā. Pēc tam jau sekoja solījumi abus aizvest uz ziloņu ceremoniju. Lai arī viesnīcā ceļotājus informēja, ka viņiem ļauts pastaigāties pa pilsētu, Eleonora gribējusi uzticēties vietējiem, jo īpaši tādēļ, ka vēlējās apskatīt ziloņus. Tai brīdī Egons bijis saprāta balss, kas atgādināja – mājsēdes laikā šādas ceremonijas nav iespējamas, tādēļ no piedāvātajiem pakalpojumiem atteikušies.

Pasakainas ainavas, ziloņi un svētais zobs

Lai arī pirmā ceļojuma diena iesakās uz ne visai patīkamas nots, kopumā redzētā un piedzīvotā bijis ļoti daudz, un Eleonora izceļ īpašākos mirkļus.

Abi apskatījuši Lauvas klinti Sigīrijā, kas ir viens no Šrilankas atpazīstamākajiem simboliem. Klinti no visām pusēm ieskauj džungļi, un to mēdz dēvēt par astoto pasaules brīnumu. Tās virsotnē karalis Kasapaja I 5. gadsimtā uzbūvēja cietoksni, kuru uzskatīja par neieņemamu. Savukārt kopš 1982. gada klints iekļauta UNESCO pasaules mantojuma sarakstā.

Ceļotāji arī izmantojuši iespēju doties vilciena braucienā no Kandi līdz Ellai, kas tiek uzskatīts par vienu no ainaviskākajiem maršrutiem. Šis brauciens, kā pastāsta Eleonora, bijis ne tikai dabas skatiem bagāts, bet arī radījis sajūtu – Šrilankā nav noteikumu. "’Tur visur ir skaisti, lai arī kur skatītos. Liels plašums, daudz tējas plantāciju, nekur citur neraksturīga daba. (..) Vilcienā ir atvērti logi, durvis. Tu karājies ārā pa durvīm vai sēdi pie tām uz trepītēm, kājas karājas ārā tā, ka gandrīz pieskaras vilciena sliedēm. Un vilciena konduktors visu laiku mudina iet skatīties un baudīt. Vietējie vilcienā dzied, dejo.’’

Savukārt maršruta galamērķī abi nonākuši pie Deviņu arku tilta (Nine Arch Bridge), kas arī ir viens no populārākajiem Šrilankas apskates objektiem. Pati pilsēta Ella atrodas kalnos, visapkārt ir zaļš, gar sliedēm staigā govis, bet pa sliedēm – sievietes ar groziem uz galvām, kuros nes tējas lapas.

Eleonora ļoti vēlējusies apskatīt ziloņus, kas arī izdarīts Minerijas nacionālajā parkā (Minneriya National Park), kura ainavas izskatījušās kā no multiplikācijas filmas "’Karalis Lauva’’. "’Tur ir akmeņi, džungļu koki, putni, milzīgs ezers, kurā ziloņi iet mazgāties un padzerties,’’ stāsta Eleonora un piebilst, ka viņu apmeklētajā parka reģionā mitinoties vairāk nekā 100 ziloņu.

Nacionālo parku abi apmeklējuši ziloņu pārošanās laikā, tāpēc bijusi iespēja redzēt, kā kāds ziloņu tēviņš apstaigā mātītes un izvēlas sev tīkamāko. "’Bija iespēja arī salīdzināt, kā izskatās tēviņš un mātīte, par kuriem varbūt šķiet, ka tie ir vienā lielumā. Taču tēviņš ir milzīgs, bet mātīte salīdzinājumā izskatās kā ziloņu mazulis,’’ pastāsta Eleonora.

Tāpat ceļotāji paviesojušies kādā Šrilankas tējas ražotnē. Vispirms abi nejauši iemaldījušies plantācijā, kur sievietes novākušas tējas lapiņas. Kāda uz tūristiem izteikti skatījusies un aicinājusi viņu fotografēt, lai pēc tam viņai par to samaksātu. Te Eleonora piebilst, ka daudzi vietējie meklē visdažādākos veidus, kā kaut nedaudz nopelnīt, it īpaši aktīvajā tūrisma sezonā.

Savukārt Uva Halpewatte tējas rūpnīcā Eleonora un Egons iepazinušies ar tējas ražošanas procesu, tostarp tējas žāvēšanu, lapiņu sadalīšanu četrās daļās, kur katra atbild par savu, piemēram, kvalitāti vai garšu. "’Jo tumšāka ir tēja, jo ilgāk tā ir uzturējusies saules gaismā, un jo kvalitatīvāka tā ir,’’ pastāsta Eleonora un piebilst, ka labākā un smalkākā tēja tiek eksportēta, bet rupjākā un mazāk kvalitatīvā paliek pašu tirgum.

Abi arī sajutuši, cik nozīmīga un klātesoša Šrilankā ir reliģija. Vienā no ceļojuma dienām Eleonora un Egons apmeklēja Budas Zoba templi (Temple of the Sacred Tooth Relic), kurā katru rītu un vakaru notiek ziedojumu nolikšanas ceremonijas. Templī pastaigājas mūki kopā ar bērniem, kuri mācās tempļa skolā, lai arī kādu dienu kļūtu par mūkiem. Eleonora stāsta, ka templī ir durtiņas, kuras ceremoniju laikā tiek atvērtas un caur kurām vietējie var apskatīt savu svēto objektu – zobu.

"’Katrs pa vienam iet un skatās uz zobu. Neraugoties uz to, ka tur bija ļoti daudz cilvēku, neviens negrūstījās, nebļāva, visi bija mierīgi un gaidīja savu kārtu,’’ atminas Eleonora un paskaidro, ka atkarībā no atnestā ziedojuma uz svēto objektu bija iespējams noskatīties no tuvāka vai tālāka attāluma. Piemēram, tērpa atnešana mūkiem ir īpašs žests, kas ļauj pieiet tuvāk. Savukārt visbiežākais ziedojums bijis lotosa ziedi, kuri gan ļauj uz svēto objektu noskatīties no zināma attāluma.

"’Sievietes arī nesa savus jaundzimušos bērniņus, lai tie saņemtu svētību. Visi pie lodziņa pastāv īsu mirkli un iet prom. Man likās, ka šādā situācijā iespējams tikai haoss, bet tur bija tikai miers. Viņi viens pret otru izturas ar milzu cieņu,’’ stāsta Eleonora.

Šrilankas satiksme – kārtība haosā

Viens no lielākajiem kultūršokiem visa brauciena laikā ceļotājiem bijusi Šrilankas satiksme. Abi mērķtiecīgi izmēģinājuši dažādus transporta veidus, tostarp skūteri, "’tuk-tuk’’ taksometrus, automašīnu, vilcienu un autobusus, un par satiksmi saka – tā ir "’kreizī’’.

"’Viņi pīpina par pilnīgi visu – vai nu grib pasveicināt, pateikt, ka brauks pa labi vai pa kreisi, grib nostopēt vai pārbraukt tavam ceļam, bet visbiežāk grib tevi apdzīt. Viņi brauc tā, it kā acis būtu visapkārt galvai. (..) Un nedod Dievs kāds Šrilankā pie stūres paņems rokās telefonu – tas nemaz nav iespējams, ja uz skūtera brauc četru cilvēku ģimene,’’ stāsta Eleonora un paturpina: "’Visi brauc kā traki, bet divu nedēļu laikā redzējām tikai vienu avāriju. Turpretim Rīgā katru reizi, braucot pa, piemēram, Krasta vai Lubānas ielu, redzu kādu avāriju.’’

Taujāta, kā pašiem bija ar iejušanos satiksmē, Eleonora norāda – nedaudz bail bijis, bet ļoti ātri pie haosa izdevies pierast. "’Viņu satiksme ir ļoti liela mijiedarbība starp visiem cilvēkiem. Jūs viens uz otru skatāties, viens ar otru rēķināties, ka, ja es tevi apdzīšu, tu mani palaidīsi un viss būs kārtībā. Tas ir haoss, bet tajā visā ir sava kārtība, un viņi paši tajā rod zināmu mieru.’’

Tāpat Šrilankas satiksmi, lai ar ko pārvietotos, raksturo neprognozējamais ceļā pavadītais laiks. Piemēram, vilciena brauciens no Kandi līdz Ellai trīs stundu vietā ildzis piecas. Bet pēdējās dienas brauciens ar autobusu, kuram bija jābūt divu stundu garam, ilga sešas. Beidzamajā braucienā arī Eleonorai, kura it visu tver ar atvērtu sirdi, tomēr visa kļuvis par daudz.

"’Visā autobusā nolikti un kūp vīraka kociņi. Durvis ir atvērtas. Skan skaļa mūzika gluži kā klubā. Visi tev grūžas virsū, jo ikviens grib apsēsties, bet tev liekas, ka tā dēļ tūliņ izkritīsi ārā. (..) Vietējie visu laiku aplaista lotosa ziedu un lūdzas Budas statujai, kas atrodas autobusa priekšā,’’ stāsta Eleonora.

Kādā brīdī pie autobusa arī pieskrējis vīrietis, kurš sāka no ielas saukt cilvēkus, lai tie kāptu iekšā. "’Iedomājies situāciju – tu brauc autobusā pa Brīvības ielu, vaļā ir durvis, pie tām pieskrien vīrietis, kurš apkārtējiem sauc: "’Sigulda! Sigulda! Kāpjam iekšā!’’ Un tā 20 minūtes,’’ situāciju noraksturo Eleonora un piebilst, ka vēlāk noskaidrojusi – šādi aicinājumi izskanējuši, jo šoferi nebrauc tālāk, kamēr autobuss nav pilns.

Bijis arī brīdis, kur vīrietis, kas mudināja cilvēkus kāpt autobusā, lūdzis šoferim apstāties, lai viņš var ieiet veikalā. Pēc iepirkšanās tas turpinājis iesākto kustību. "’Tādēļ arī nav iespējams rēķināties ar laiku, kad autobuss izbrauks un cik daudz pavadīs ceļā,’’ norāda Eleonora.

Iespēja novērtēt savu valsti

Visas sarunas laikā Eleonora vairākkārt piemin vietējo vēlmi jebkādā veidā nopelnīt jebkādu naudu, piemēram, piedāvā viltus gida pakalpojumus vai naktsmītnēs izmazgāt veļu. Tas tāpēc, ka Šrilankā pārsvarā visi dzīvo nabadzībā. "’Tie, kas bijuši Šrilankā un saka – tur ir skaista daba, viss ir fantastiski, viņi nav bijuši otrā pusē. Ja tu aizbrauksi uz piekrastes kūrortu, tas arī būs kūrorts, bet tu neiepazīsi īsto Šrilanku,’’ norāda Eleonora.

Pēc ceļojuma abi atskārtuši, cik patiesībā priviliģēti mēs Latvijā dzīvojam un ka nepieciešams novērtēt visu, kas mums dots. "’Ticu, ka Latvijā jebkurš cilvēks var kaut ko sasniegt, pelnīt naudu, dabūt darbu. Tur diemžēl daudziem cilvēkiem tādas iespējas nav. Tur visi strādā par kapeikām, kam attiecīgi veikalos viss ir lētāks. Taču apstākļi, kādos viņi dzīvo… Tās ēkas… Ir sajūta, ka tās tūliņ sabruks. Man bija sajūta, ka esam nonākuši valstī, kas tikai nupat sākusi attīstīties,’’ pastāsta Eleonora un turpina: "’Kad atgriezos, man bija sajūta – beidzot atpakaļ civilizācijā! Mums tiešām ir paveicies dzīvot attīstītā valstī. Mēs Latvijā dzīvojam ļoti labi.’’

Ielās arī redzami daudz, nekopti un klaiņojoši suņi, un visapkārt ir atkritumi. Bijusi arī situācija, kur nolīgtais šoferis no mašīnas salona savāca visas plastmasas pudeles, nolika tās uz ielas, iekāpa mašīnā un aizbrauca. "’Es tajā brīdī paliku uz pauzes,’’ teic Eleonora, bet piebilst, ka tāds arī zināmā mērā bijis šī ceļojuma mērķis – nevis gulēt pie okeāna, bet gan piedzīvot īsto Šrilanku ar visu tās skaisto un neglīto.

Jābrauc ar atvērtu sirdi un citi ieteikumi

Vairākkārt sarunas laikā Eleonora piemin arī Šrilankas cilvēkus – to atvērtību, laipnību un rūpes. Tiesa, viņa arī norāda, ka ne vienmēr saprotams, vai vietējie patiesi ir draudzīgi vai arī no šīs draudzības vēlas kaut ko iegūt. To pierāda arī abu piedzīvotais jau pirmajā ceļojuma dienā, pēcāk arī izdevies sastapties ar viltus "’gidiem’’. Eleonora aicina arī citus būt piesardzīgiem pret šrilankiešu draudzību, bet tai pat laikā atcerēties – viņiem katrs cents ir no svara.

"’Mēs centāmies pēc iespējas vairāk atbalstīt vietējos cilvēkus, jo zinājām, ka valstī ir krīze, ka viņi ir nabadzīgi un iztiku pārsvarā pelna trīs mēnešus gadā, kad ir aktīvā tūrisma sezona.’’

Eleonora arī, ja vien ir iespēja, iesaka izmantot šofera pakalpojumus, jo, kā jau minēts, sabiedriskais transports ir visai neprognozējams. "’Jā, tas maksās 30 centus, bet tu visu dienu nočakarēsi autobusā,’’ viņa stāsta.

Tāpat jārēķinās, ka "AirBnB’’ vai "’Booking’’ rezervēto naktsmītņu norādītās adreses ir maldinošas. "’Izmantojām, šķiet, piecas naktsmītnes, bet gandrīz visās bija norādīta nepareiza atrašanās vieta. Rezervējot liekas, ka vieta atrodas pilsētas centrā, bet rezervētajā dienā saimnieki mums raksta, ka tomēr adrese būs cita, piemēram, 40 minūtes tālāk. Vienu es pat pēdējā brīdī atcēlu, paskaidrojot, ka šāda negodprātība nav normāla,’’ stāsta Eleonora.

Jāņem vērā, ka vietējiem nav labu angļu valodas zināšanu. Pamata frāzes angļu valodā, visticamāk, zinās, taču improvizēta zīmju valoda būs liels palīgs saziņā.

Jābūt gatavam it visur sastapties ar pērtiķiem, zirnekļiem, ķirzakām, skudrām, ērcēm un arī dēlēm, kuras vakaros "’iznāk’’ zālē.

Arī vēders var piedzīvot kultūršoku. "’Jābūt gatavam, ka restorānu nebūs. Pie okeāna, tūristīgākajās vietās vēl jā, bet Šrilankas vidienē tādu nav. Ēdiens ir ass, arī gaļa garšo citādāk. (..) Vietējo virtuvē pamatā ir rīsi ar kariju un dārzeņiem, ir daudz veģetāro opciju, un augļu pieejamība ir fantastiskas. Tagad Latvijā nopirku marakuju, lai salīdzinātu, bet tas nav iespējams. Man kādreiz likās, ka papaja ir negaršīga, bet tā var garšot ļoti labi. Arī banāni var būt ļoti saldi,’’ pastāsta Eleonora.

Taču pats galvenais – ja esi nolēmis doties uz Šrilanku, tev jābūt atvērtam it visam.

"’Daudzi man teica, ka tur nekad nebrauktu. Man arī bija savas iedomas par to, kā tur būs, bet sajūtas, ko saņēmu uz vietas, bija pavisam citas. Uz tevi skatās [jo esi eiropietis], no tevis grib dabūt naudu, bet tas nav pārmērīgi vai uzbāzīgi. Tev ir jāsaprot, ka viņi dzīvo nabadzībā, tāpēc viņus vajag atbalstīt. Tev jāzina, kur tu brauc, bet tai pat laikā arī jāpatur prātā, ka tu nekad tai realitātei nevarēsi sagatavoties pilnībā,’’ sarunas noslēgumā atzīst Eleonora.