Benzīngalvu templis jeb lielais Rīgas Motormuzeja apskats

Pirmdienas parasti ir muzeja brīvdiena. Šajās dienās apmeklētāji netiek uzņemti, taču nedēļas nogalēs to netrūkst. Tv3.lv bija iespēja ielūkoties muzeja telpās tieši pirmdienā. Jāteic, ka pieredze, kuru gūt dienā, kad muzejs ir vientulīgi tukšs, ir pat ļoti izklaidējoša.

Tiek iedegtas gaismas, palaisti skaņu specefekti un, šķiet, ka acu priekšā atveras benzīngalvu tempļa mute, kas gatava mani teju aprīt ar vismaz 150 muzeja eksponātiem.

Eksponātu pārbīde

Interesanti, taču tobrīd muzejā notika neliela eksponātu pārbīde un viens no smalkajiem automobiļiem muzeja otrajā stāvā atgriezās savā vietā. Kā tas notiek?

No muzeja 0. stāva uz 2. stāvu ved slīpa platforma. Platformas galā – vinča. Trose tiek piestiprināta pie automobiļa un vieglītēm velk augšā spēkratu. Blakus mašīnai lēnā solī virzās arī muzeja darbinieks, kas pietur stūri, lai auto augšā virzītos taisni.

Tā kā atbildīgā persona atrodas ārpus mašīnas un vadīšana notiek caur atvērtu logu, šī nodarbe izskatās patiešām komiski – it kā cilvēks būtu izvedis pastaigā pārvietojamu metāla kasti.

Jautājot, vai muzejā ir īpaša darba vakance, kuru aizpilda darbinieks ar šāda veida pienākumiem (iedzīt un izdzīt auto no muzeja telpām), Rīgas Motormuzeja pārstāvis Valts Ceplevičs sacīja, ka to dara jebkurš krājuma speciālists, ja vien ir brīvas rokas.

Viņš norādīja, ka dažkārt automobiļu īpašnieki muzejā šo lietu uztic tikai vienam cilvēkam. Tad tiek sastādīts oficiāls dokuments, kurā tiek atrunāts, ka tieši to auto muzeja vajadzībām drīkst pārvietot konkrētā persona vai arī pats īpašnieks.

Šajā rudenī, kad Rīgas Motormuzejs izstādīja "Porsche" automobiļus, Latvijā ieradās "Porsche" muzeja pārstāvji no Vācijas, kas veica un kontrolēja mašīnu pārdzīšanu un sūtīšanas procesu.

Autobūves sākums

Ekspozīcijas sākumā Rīgas Motormuzejā izstādīts pirmais automobilis pasaulē, precīzāk, rūpnīcas replika. "Benz Patent Motorwagen" tikusi izgatavota ierobežotā daudzumā. Lai gan to sauc par pirmo automobili, tas drīzāk atgādina karieti ar motoru. Sēdēt drīkst divi, bet vairāk arī nav kur.

Vējstikls? Priekš kam? Tik ātri šis braucamrīks nemaz nebrauc. Var jau šķist, ka arī tālu tas netiek, taču grāmatā "Rīgas Motormuzejs", kurā apkopota informācija par visiem krājumā esošajiem automobiļiem, teikts, ka "Benz Patent Motorwagen" īpašnieka sieva Berta 1888. gadā veica pirmo tālbraucienu pasaules vēsturē – 194 kilometrus!

Līdztekus šim braucamrīkam nedaudz tālāk skatāms vēl viens visai interesants apskates objekts – "Stenlijs". Tas aprīkots ar tvaika dzinēju. Motora pārsegs ir pavisam citāds kā laikabiedriem. Tas sevī slēpj veselu tvaika mašinēriju. Lai mašīna būtu braucama, mehānisms jādarbina un jāveic tā novērošana vismaz 45 minūtes.

Interesanti, taču automobiļu vēsturē pārāk netiek izcelts fakts, kam tā īsti pieder – Eiropai vai ASV. Tomēr, kā atzīst muzeja pārstāvis, autobūves vēsture pieder Eiropai, jo "Benz" bija vācu ražotājs.

Amerikāņu autobūves pirmsākumi arīdzan meklējami ap to pašu laiku un attīstījās gana strauji. Patiesībā vēl pirms amerikāņu mašīnbūves granda Henrija Forda, bija vēl kāds censonis – latviešu emigrants Augusts Krastiņš. Varam tikai minēt, kas viņš būtu par rūpnieku, ja vien 1903. gadā viņa izveidoto uzņēmumu nebūtu bijis jāslēdz.

Interesanti, taču muzejā visiem eksponātiem ir sava seja, piemēram, senlaiku mašīnas aprīkotas ar jancīgiem vējstikliem, lai mušas mutē lido tikai blakussēdētājam, tāpat arī dažādi kloķīši, skrūvītes un izsmalcinātas sofas. Viss šajos braucamrīkos salikts eleganti, atgādinot antīkas istabas uz riteņiem.

Motormuzejs šobrīd izveidojis ne tikai plašu automobiļu krājumu, bet ēku, kas sevī ietver laikmetu, domāšanu, jomas izcilību un neatlaidību, arī grāciju un izsmalcinātību. Tā ir vieta, kurā apskatīt vēsturi, labā nozīmē, no romantizēta skatījuma. Ne velti paši darbinieki to dēvē par svētnīcu – tā ir vieta, kur skaitļi un kalkulētā vēstures hronoloģija satiekas ar kaut ko gaistošu – eļļas, ādas un benzīna smaržu.

RAF no Čīles

Jautājot par Motormuzeja filiāli Bauskā, Ceplevičs norādīja, ka tas, kas konceptuāli nav iederējies Rīgas filiāles pamatekspozījā, ticis izstādīts Bauskā. Tur arī atrodas viens no pēdējo gadu vērtīgākajiem atradumiem – vecākais zināmais RAF modelis.

Tā iegūšanas stāsts ir ārkārtīgi interesants. Covid-19 pandēmijas laikā muzeja darbinieki atrada sludinājumu.  Tajā tika apgalvots, ka Čīlē pārdodas "Volkswagen" T1 automobilis. Apskatot sludinājumā ievietotās bildes, muzeja eksperti atzina, ka tas nav nekāds vācu auto, bet gan mūsu pašu rafiņš.

Interese par automobili otrpus okeānam bija ārkārtīgi liela. Par to interesējās arī kolekcionāri no Krievijas. Muzejam izdevās atrast latviešus Čīlē, kas palīdzēja nodibināt kontaktus ar mašīnas īpašnieku.

Mašīna uz Latviju ceļoja pusotru gadu līdz beidzot nonāca Rīgā. Čīle esot tālākais punkts, no kura atceļojis kāds Rīgas Motormuzeja eksponāts. Tagad tas nedaudz uzlabotā versijā atrodas tieši Bauskā.

Kā norāda Valts Ceplevičs, bieži vien mašīnu īpašnieki arī paši uzkuļās ar piedāvājumiem iegādāties savus spēkratus, jo Rīgas Motormuzeja krājums ir visai izslavēts tirgus zinātāju vidū.

Piemēram, 2022. gadā ar Motormuzeju sazinājās arī kāds pārdevējs no Brazīlijas. Kas zina, varbūt Rīgas Motormuzejā pavisam drīz pievienosies vēl kāds spēkrats no Dievidamerikas.

Frankenšteins un viņa brālis

Patiesībā Rīgas Motormuzejs apliecina, ka autobūves vēsture nav tikai nospodrināti, atjaunoti un graciozi autiņi. Tie ir arī pašrocīgi laboti, visai greizi un dīvaini spēkrati, kas laika gaitā un ierobežotos apstākļos cīnījušies par izdzīvošanu. Šķiet, ka vislabāk to raksturo divi brāļi, kas novietoti viens otram blakus 1. stāva ekspozīcijas beigu posmā.

Vienā pusē melns, līdz spīdumam spodrināts un uzpasēts – BMW 326. Aleksandrs Čaks teiktu – mašīna kā melna laka kurpe. Otrā pusē – necils, līdz nepazīšanai pārvērties viņa brālis. Zilā krāsa šķiet tā pati, ar ko kaimiņš Koļa krāsojis vasarnīcai sētu.

Volgas aizmugure, Pobedas kalpaki, Zapiņa priekšējā reste. Pat BMW zīme, kas rēgojās priekšā, izskatās mazāk piederīga kā Moskiča vējstikls.

Var jau būt, ka šī mašīna pēckara gados bijis vienīgais braucamrīks kādai ģimenei laukos. Tomēr pats galvenais – tā uzrāda, ka vēsture nav tikai glancēti superauto, bet arī to izmantošana, saglabāšana un mainība.

Vaicājot, vai automobiļa cena mūsdienās atkarīga no vecuma, muzeja pārstāvis iebilst. Šobrīd esot 30 gadu veci eksemplāri, kas ir daudz dārgāki par 20. gs. sākuma automobiļiem. Cenu mūsdienās rēķina, ņemot vērā marku, modeli, tā versiju un saražoto daudzumu.

Pīlēns un kulta auto

Rīgas Motormuzeja pazīstamākā ekspozīcijas daļa, šķiet, ir otrā stāva kulta auto stūris. Tur atradīsiet "Volkswagen 1300" jeb vabolīti, "Citroen 2CV" jeb pīli, kā arī "Citroen DS19", sauktu arī par Fantomasa automašīnu.

Valts Ceplevičs ekskursijas laikā dalījās ar "Citroen DS19" braukšanas pieredzes stāstu. Mašīna pa ceļu kustās kā tāda debesmanna. Amizanti, taču, lai nomainītu tās aizmugures riteni, nepieciešams izjaukt gandrīz visu aizmugurējo daļu un noņemt pat riteņa spārnu. Ir ko noņemties, ja Francijā pārdur riepu. Acīmredzot, mašīna inženierim tas noticis visai reti.

Vēl kāds interesants stāsts saistīts ar turpat otrajā stāvā esošo "Rolls-Royce" spēkratu, kas reiz piederējis nemākulīgam (vai kunga dūšā?) stūrētājam – Leonīdam Brežņevam. Pēc avārijas tas netika restaurēts un nonāca Rīgas Motormuzejā.

Interesanti, taču reiz Rīgā ieradās "Rolls-Royce" pārstāvji, kuri sašutumā, ieraugot mašīnu, tūlīt pat sacījuši, ka tādu muzejā izstādīt nedrīkst. Sasistais automobilis kaitē uzņēmuma tēlam un ataino tos ievainojamus.

Izskaidrojot šīs konkrētās automašīnas vēsturi, markas pārstāvji nedaudz aprima. Jāteic, ka tas ir vienīgais pasaulē izstādītais "Rolls-Royce", kas nav īsti vairs braucams.

Patiesībā Valts Ceplevičs norāda, ka 2024. gadā muzeja otrā stāva ekspozīcija piedzīvos nelielas pārmaiņas. Tās gaidāmas tuvākajā laikā – pavasarī!