Ceļojuma pieredze: viena diena tējas plantācijā Turcijā

Vēsti, ka būs iespēja pastrādāt tējas plantācijā Turcijas ziemeļaustrumos, Rizē, preses brauciena ietvaros, lai vairāk iepazītu reģionu, uztveru ar interesi, un man nav ne jausmas, ko sagaidīt, jo, kā jau minēju, tēja nav mana lieta.

Mūsu gids Čengizs Sarals smej, ka turkiem tas nebūtu saprotams – te viss grozās par un ap tēju – Turcija ir viena no tējas ražošanas lielvalstīm.

250 miljoni tējas tasīšu dienā

"Uzminiet, cik tasītes tējas dienā izdzer Turcijā?" Čengizs jautā, mums iepazīstoties. Oficiālā atbilde ir 250 miljoni tasīšu, kas, ņemot vērā Turcijas 82 miljonus iedzīvotāju, ir visai iespaidīgi.

"Veikalnieki sāk rītu, uzvārot tēju, bet lielākie tējas patērētāji ir kāršu spēlmaņi. Spēlējot kārtis, vīrieši izdzer pa 20 tējas krūzēm un vairāk," stāsta Čengizs.

Tiesa, ja runā par tējas tasīti un Turciju, tas nav stāsts par baltu krūzīti ar osiņu vismaz 250 mililitru tilpumā. Vērīgākais ceļotājs pamanīs, ka "tējas tases" dekorācija sagaida ceļotājus jau Rizes lidostā.

Tase ir tulpes formāta glāze, krietni mazāka par krūzēm, kādās siltos dzērienus esam pieraduši baudīt Latvijā. Kā skaidro Čengizs, šī ir forma, kas visērtāk ietilpst plaukstā, turklāt gada aukstajā laikā pie tāda veida krūzītes visērtāk sasildīt pirkstus.

"Paturiet prātā šo nosaukumu."

Šodien gan nekas nav jāsilda – mums ierodoties "strādāt" Juči plantācijās, gaisā valda vismaz 26 grādu svelme.

"Paturiet prātā šo nosaukumu. Esmu drošs, ka pēc gadiem šis būs liels vārds tējas pasaulē," var pačukstēt Čengizs, iepazīstinot ar Juči Pirinu un viņa brendu "Chaynik Tea".

Vai mēs zinot, kas ir "Chaynik"? Un kā tēju sauc mūsu valstī – par "čaju" vai "tea"? Kā atklāj Čengizs, visā pasaulē tēju dēvē tikai divos nosaukumos, kas atvasināti no vārdiem "čaj" un "tea".

Jā, protams, mēs zinām, kas ir "čaiņiks" – tējas pasaulē patiešām runā vienā valodā.

Tiktāl viss saprotams, un lūk, jau pats Juči – vīrs, kurš savu tēju nevis nodod lielajiem uzpircējiem, kas nestu lielāku peļņu, bet gan pats to kaltē un apstrādā "pēc sentēvu metodēm" 250 gadus vecajā ģimenes namā, kas atgādina kaut ko starp muzeju un jauku atpūtas namiņu laukos.

Pacienājis mūs ar ledus tēju, Juči gatavs mūs likt pie darba, atklājot, kā tad top īsta turku tēja.

Divas ar pusi lapiņas ar rokām

"Divas ar pusi lapiņas," kā pareizi ievākt lapas zaļajai tējai, mūs instruē Juči. Izrādās, ka kā melno, tā zaļo un balto tēju iegūst no viena un tā paša krūma lapām, atšķirīgas vien žāvēšanas tehnikas.

Lai arī vietējie vairāk iecienījuši melno tēju, Juči specialitāte ir zaļā tēja, kas savukārt esot populārāka jaunās paaudzes vidū. Ja melnās vākšanā palīdz aparāts, zaļo plūcam ar rokām – divas ar pusi lapiņas no katra zariņa galotnes, kuras vēlāk kaltējot varēs sarullēt.

"Viss ir ekoloģisks. Mēslojumam izmantojam tikai kazu mēslus, nekādās ķīmijas. Vācam ar rokām," stāsta Juči.

Turpat blakus laukam, kurā rosāmies mēs, strādā "īstie" tējas lasītāji, vietējie, kuri ieraugot tējas laukos ārzemju viesus, sirsnīgi sauc: "I love you! I love You!", kas, ņemot vērā, ka reģionā angliski runā retais, varētu būt populārākais teikums angļu mēlē, kas noklausīts no filmām vai mūzikas.

Blakus plantācijā, kur strādā vietējie, lietas notiek automatizēti, bet man ir aizdomas, ka "automātika" šeit nozīmē apmēram to pašu, ko "melleņu lasīšanas rīks" Latvijas mežos.

Ar vai bez rīka, jāteic, ka darbs tējas laukā zem atklātas saules ir jauki izklaidējošs un nomierinošs, ja tas jādara nepilnu stundu, paralēli jokojot un bildējoties. Man, radušai pie ravēšanas darbiem un ogu lasīšanas priekiem, izdevās salasīt pilnu groziņu, taču kolēģiem no lielpilsētām tik raiti nevedās. Patiks tiem, kam patīk ravēt garas vagas un pavadīt dienas laukā, neatkarīgi no laikapstākļiem.

Sarullēt, kaltēt, izspiest sulu, atkal kaltēt.

Kad groziņi visiem puslīdz pilni, seko interesantākais – Juči gatavs no mūsu salasītā uz vietas pagatavot zaļo tēju! Jā, tas, ka lapiņas ir salasītas, nenozīmē, ka smagais darbs galā un tās var nolikt žūt kaut kur saulē.

Nē, vispirms tējas lapiņas tiek sarullētas mazos rullīšos – pa vienai vien, ar tām pašām rokām, lai iegūtu zaļajai tējai raksturīgās "bumbiņas".

Sarullētās lapiņas tiek bērtas uz speciāla koka sieta, kur tiek kaltētas un kvēpinātas virs priežu malkas oglēm.

Procesam seko sulas spiešana, tad atkal kaltēšana. Sarullēt, kaltēt, izspiest sulu, atkal kaltēt. Izskatās pēc visai pamatīga roku darba, kas prasa spēku.

Un tā desmit tonnas svaigu tējas lapu, kas procesa beigās būs pārvērsta tonnā zaļās tējas. Dabiski un ar Juči rokām.

Desmit tonnas katru vasaru. Turcijas un tējas lauku kontekstā tas gan tāds nieks vien esot, tāds piemājas mazdārziņš, salīdzinot ar citu saimnieku brangajiem laukiem.

Vēl pa tējai?

Pusstunda, pielasot groziņus tējas lauka svelmē, paralēli jautri jokojoties, noteikti nav pielīdzināma reālam darbam tējas plantācijās. Jebkurā gadījumā, esam nopelnījuši… Tēju!

Man kā tējas nedzērājai, ir grūti saprast turku drudžaino rosību un satraukumu, kad maltīte tuvojas izskaņai, tiek atnests saldais ēdiens, bet vēl nav ielieta tēja, tāpat kā mazliet nesaprotama šķiet nemitīgā tējas baudīšana svelmē, taču šoreiz galdā tiek celta bergamota tēja.

Un tā, kā jau viss Juči namā, tiek gatavota absolūti dabiski – tēja tiek izkāsta caur svaigi mizota bergamota augļa "sietiņu" (pirms tam mēs, tūristu grupa no Baltijas un Skandināvijas, esam kādu laiku diskutējuši par to, vai tas ir milzu citrons vai kaut kas kabačveidīgs).

Neparasti, ne tas, ko es izvēlētos vasaras tveicē, bet jāteic – tieši laikā!

Tējas plantācija kā ģimenes kartupeļu lauks

Un arī pašos turkos, par saviem tējas laukiem runājot, lepnums mijas ar pieticību. "Tēju novācam trīs reizes gadā. Tas nav bieži, salīdzinot ar Indiju un Japānu. Ziemas šeit ir aukstas, tējas sezona ir tikai vasarā," skaidro Čengizs.

Arī paša Čengiza ģimenei pieder tējas plantācijas, ko viņš pats dēvē par tādu nelielu blakusbiznesiņu – vien nieka 30 tējas tonnas gadā, kas tiek pārdotas vietējai fabrikai.

Manā prātā saliekas, ka audzēt tēju Turcijā ir apmēram tas pats, kas iekārtot kartupeļu lauku pie mājām Latvijā, tikai neskaitāmas reizes lielākos mērogos. Uz tējas novākšanas talkām sabrauc visa ģimene, tajā laikā atliekot visu citu darāmo, un pat mēs tiekam puspajokam uzaicināti pēc preses brauciena uzkavēties un kādu nedēļu "pastrādāt" Čengiza tējas laukos.

Pēc pāris dienām Trabzonas lidostā, kad, gatavojoties iekāpšanai lidmašīnā uz Stambulu, lai dotos mājup, atklāsies, ka ar manu biļeti gadījusies tehniska problēma un, iespējams, vietas lidmašīnā nebūs, manā sirdī ielīs miers, atceroties šo opciju.

Atgriežoties Latvijā, man līdzi ir paciņa pašas lasītās tējas, ko Juči mums vēlīgi iedevis līdzi kā dāvanu un es piefiksēju, ka laiku pa laikam, kad roka sniedzas pēc ierastās kafijas tases, izvēlos labāk baudīt savu lasījumu no Turcijas tējas laukiem. Varbūt nemaz nav tik slikti?

Kā būtu ja arī mēs rīta kafiju un vakara vīnu izmainītu pret tējas glāzi? Turki zina stāstīt,ka tā, atšķirībā no kafijas un alkohola, ir nebeidzamas enerģijas noslēpums.

Vairāk uzzini TE!

Uzziņai:

• Materiāls tapis sadarbībā ar Turcijas Tūrisma pārvaldi GoTürkiye. Papildus informācija par apskates objektiem un iespējām ŠEIT.
• Četru dienu ceļojums pa Melnās jūras reģionu gida vadībā, kas iekļaus transportu, uzturēšanos viesnīcās, ekskursijas un ēdināšanu, izmaksās ap 800 eiro. Ja arī tevi šāds  ieinteresēja vietējā pieredze, sazinies ar vietējo tūrisma kompāniju "Minta Travel".