"Mūsu nākotnes zeme." Iepazīsti tūristu vēl neskarto Turcijas pusi

Varētu šķist, ka Artvinas kalnu reģions Turcijas ziemeļaustrumos netālu no Gruzijas robežas ir briesmīgi tāls galamērķis, kur sarežģīti nokļūt, bet tā absolūti nav. Jālido caur Stambulu, kuras lidosta ir liela, bet ļoti saprotama. Lidojums ar pārsēšanos kopā aizņems aptuveni sešas stundas, bet galamērķis būs tā vērts.

Uz Artvinu ir jābrauc tagad – kamēr šis vēl skaitās salīdzinoši nepopulārs galamērķis. Jūnija sākumā tur populārākos objektus un skatus iespējams baudīt neticami mierpilni un absolūti bez jebkādas burzmas iespējams noķert vietējo sajūtu.

Vēl vairāk – vietējie iedzīvotāji, viesnīcu un restorānu personāls ir absolūtā sajūsmā par ciemiņiem no Eiropas, tāpēc mēs, žurnālistu grupa no Baltijas un Skandināvijas, kas devusies izpētīt šo reģionu, visur tiekam uzņemti kā goda viesi.

Dabas, ne kūrortu mīļotājiem

"Ja tu brauc pēc Turcijas dabas, ne kūrortiem, tev jābrauc uz šo reģionu. Tūristi no Eiropas šo reģionu vēl nav atklājuši," šo secinājumu apstiprina mūsu gids Čengizs Sarals. Čengizs pats ir lepns vietējais, kurš, izskolojies tūrisma skolā, nu uzskata par goda lietu iepazīstināt tūristus ar dzimtā reģiona burvību.

Ceļojumu atklājam mazliet lietainā jūnija rītā, kurš izrādīsies vienīgais lietus mūsu ceļojumā, lai arī tikām brīdināti – te vasaras sākumā mēdz līt un būt vēsāks. Realitāte ir tāda, ka valda pie Latvijas klimata pieradušam cilvēkam ideāls laiks – ik pa brīdim uzspīd saulīte, temperatūra turas starp 15 un 20 grādiem – ne pārāk karsts, ne auksts, lai baudītu pārgājienus dabā! Un tādos te var iet ik dienu, pielāgojot laika apstākļiem un vēlmēm.

Tā tas noticis arī šoreiz – Čengizs mūs informē, ka maršruts mazliet pamainīts, jo dziļāk kalnos sniegs vēl nav nokusis tiktāl, lai pastaigu takas būtu baudāmas, tāpēc sākam ar Savšatas pilsētas apkārtni un Tibeti baznīcas apciemojumu. Tā atrodas nieka 15 kilometru attālumā Gruzijas robežas un būvēta laikā starp 899. un 914. gadu un sākotnēji kalpojusi kā gruzīnu pareizticīgo klosteris. Pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados tā cieta zemestrīcē, pēc kuras vairs nav atjaunota.

Tepat pāri ielai arī vietējais veikals-kafejnīca, kurā iegriežamies nobaudīt pa kafijai. Nekādu papīra krūžu un kafijas aparātu! Kafijas pagatavošana vietējā veikaliņā ir vesels rituāls.

Veikalniece puķainā lakatā uz paplatātes sarindo glītas tasītes, un uz veikala vidū iebūvētas krāsns top tradicionālā turku kafija.

Viss dabas krāšņums vienuviet

"Vasara mums te sākas un beidzas augustā," smejas Čengizs. Tad ezeros atļauts makšķerēt, ļaudis steidz peldēties un baudīt piknikus. Taču arī jūnijam nav ne vainas. Tas ir laiks, kad pie Balika ezera jeb "zivju" ezera kalnos satiekas visi gadalaiki – spīd saule un starp bieza sniega laukumiem plaukst puķes.

"Pirms divām nedēļām te vēl bija biezs sniegs," stāsta Čengizs. Jūnija sākumā spīd silta saule un laikapstākļi ir ideāli pastaigām vieglā džemperītī un džinsos.

"Daudziem ir nepareizs priekšstats par to, kāda ir Turcijas daba . Mūsu daba ir līdzīga Skandināvijas ainavām, turklāt mums ir tējas plantācijas un kaut kas no Āzijas. Vieta, kur redzēt visu no visa kopā, krāšņi un iespaidīgi," lepojas Čengizs.

Un patiešām- pie Balika ezera kalnu pakājē zied gaiļbiksītes, ziedos ir plūmes un bumbieres, bet tālāk, klintīs starp eglēm, priedēm, kastaņām, bērziem, rododendriem un papardēm ganās govis. Vietējos dārzos lekni zeļ salāti, pupiņas un citi zaļumi.

"Mūsu zeme ir ļoti auglīga," lepojas Čengizs. "Viss, ko iestādām, aug labi."

Un viss, kas tiek iestādīts, tiek likts galdā – par to pārliecināmies ceļojuma tālākā gaitā, kad mums ir iespēja paviesoties un paēst pusdienas vietējo kalnu ļaužu mājās.

"Es solu nodzīvot 100 gadus."

"Merhaba!" Turku valodā nozīmē "sveiki", un Čengizs skaidro, ka, ja tu, ierodoties viesnīcā, kafejnīcā vai veikalā, sasveicinies ar šo frāzi, vietējie atplaukst smaidā. Absolūta viesmīlība un vietējo sirsnība gan mūs pavada ik uz soļa ar vai bez šīs frāzes.

"Viņi ir tik priecīgi, ka jūs braucat ciemos, ka klāj galdus un rīko svētkus." Šī frāze, kas izskan, braucot uz naktsmītnēm un ēstuvēm reģionā, piesardzīgam latviešu ceļotājam varētu šķist nodeldēta pieklājības forma, bet ātri vien saproti, ka tā nav.

Turcijas austrumu daļa absolūti nav tūristu apsēsta, tāpēc ciemiņi no Baltijas tiek uzņemti kā goda viesi. Galdā tiek celti vietējie gardumi, tostarp Muhlama – "zupa" no siera, kukurūzas un sviesta, kā arī marinēti, sautēti, sacepumos un salātos pagatavoti vietējie dārzeņi un zivis, kas esot dienas loms.

"Mēs jūs uzņemam kā viesus, ne kā klientus," ar Google tulkotāja palīdzību mums paziņo mājas kafejnīcas vadītājs Fevzi, kuram ir 74 gadi, bet kurš izskatās uz 50. Šajā reģionā 74 gadi vēl skaitās jaunības plaukums – cilvēki kalnos dzīvo līdz 100 un pat 120.

"Mums ar sievu ir sacensības. Es solu nodzīvot 100 gadus, bet sieva saka, ka tādā gadījumā dzīvos 110,jo negrib, lai es savos 99 apprecos vēlreiz," smejoties stāsta Fevzi.

Pēc bagātīgajām pusdienām seko pastaiga pa "Melnā ezera" dabas parku, kā arī ainavas baudīšana no vietējās skatu platformas. Un lai nemulsina tas, ka reģionā šis nav vienīgais Melnais ezers. Kāpēc sarežģīt dzīvi ar nosaukumiem, ja ūdens tilpnes Melnās jūras reģionā var nosaukt vienkārši par Melnajiem ezeriem?

Izbraukt cauri ūdenskritumam?

Kalnu ainavu mīļotājiem šis reģions ir kā radīts – šķiet, aiz katra nākamā pagrieziena slēpjas skats, kas pārspēj iepriekšējo.

Mūsu ceļš no Savšatas nākamajā dienā turpinās uz Borčku – vēl vienu pilsētu Artvinas provincē pie Gruzijas robežas. Un lai tur nokļūtu, jāmēro brauciens cauri kalniem, kurš vien ir kā baudījums – šķiet, aiz katra pagrieziena skats kļūst arvien baudāmāks. Ainava kļūst īpaši krāšņa, kad to papildina Čoruha upe.

Kalnu ceļš latvietim var likties ekstrēms piedzīvojums, īpaši, kad pirmo reizi ieraugi, ka ceļš burtiski pārvēršas ūdenskritumā. "Tā ir tikai tāda riepu nomazgāšana," braucienu vārda tiešajā nozīmē "cauri ūdenskritumam" sauc vietējie šoferi.

Un patiešām – pēc ceturtā ūdenskrituma, kam izbraukts cauri dienas laikā, tā jau šķiet norma – ceļš, kuru dalīt ar govīm, kazām un kāpēc ne ūdenskritumiem?

Par ūdenskritumiem runājot, netālu no Borčkas atrodas viens no augstākajiem ūdenskritumiem Turcijā – tas ir 65 metrus augsts un atrodas sulīgi zaļa, kalnaina meža viducī. Brīdinājums- kalnu auto ceļš uz to ved cauri citiem mazākiem ūdenskritumiem. Bet ceļa malā ik pa brīdim kāda medus bodīte vai bitenieks, kurš bauda dienvidu, malkojot tēju un apskatot savus stropus.

Atbildot mūsu jautājumu, cik bieži šajos kalnu ceļos notiek letālas avārijas, Čengizs izbrīnā mazliet iepleš acis: "Nekad. Varbūt kādi nelieli negadījumi, bet nekas tāds. Mūsu šoferi pie šiem ceļiem pieraduši jau no bērnības, viņi pazīst katru mazāko pagriezienu."

Mūsu nākotnes zeme

Un patiešām – vietējā šofera vadītā busiņā mēs jūtamies droši pat mirklī, kad, braucot pa mazā kalnu celiņa ierobežoto joslu, nākas palaist garām ātrās palīdzības auto – priekšā esot notikusi avārija.

Vietējie vīri, kuri kājām dodas uz notikuma vietu lūkot, vai avārijas vietā nenoderēs fiziska palīdzība, steidz ziņot mūsu šoferim, ka ceļš kalnos tālāk ir bloķēts, kas nozīmē, ka mums nāksies pagaidīt kādā nelielā miestiņā, kurā ir apmēram astoņas mājas.

Pie katras no tām – tāds kā šķūnis uz "kājiņām" – Čengizs skaidro, ka tie esot seno laiku "ledusskapji", kuros nosacītā vēsumā un prom no laupījuma kāru savvaļas dzīvnieku tvēriena vēl salīdzinoši nesenā pagātnē glabāti pārtikas produkti. Nu jau arī kalnos ienākusi modernā pasaule – katrā mājā ir pa ledusskapītim, un šķūnīšus uz kājās vairs izmanto kā mantu glabātuves.

Taču tas, kas īpaši piesaista mūsu uzmanību, ir kapu kopiņas. Tādu kopējo kapu tikpat kā nav – dažus mana pie mošejām, taču katrā sētā netālu no ģimenes mājām ir kapu kopiņas ar pieminekļiem.

Kā tas var būt – kā var ienākt prātā apglabāt savējos turpat, sētā? Ja nu īpašums gadu vai gadu simtu laikā maina saimnieku?

Kā atklāj Čengizs, šāda ideja nemaz netiekot pieļauta. Ģimenes aizgājējus apglabā ģimenes īpašumā, jo tā pārdošanu vietējie nepieļauj nekādās domās un nekādos apstākļos.

"Mūsu zeme nepieder mums, tā nepieder arī mūsu tēviem vai vectēviem. Mūsu zeme pieder mūsu nākotnei, mazmazbērniem, un tā katra paaudze saka nākamajai.

Ja dzīvojam ar šādu domāšanu, mūsu zeme paliek pie mums. Neviens nepārdos zemes gabalu tāpēc, lai atdotu parādus, apmaksātu studijas vai dzīvotu labāk.

Jo mēs nevaram pārdot zemi, kas pieder mūsu mazbērniem. Mūsu nākotnes zeme – tā mēs to saucam," vietējo uzskatu atklāj Čengizs. "’Un zemi, kas pieder nākotnei, nevar pārdot.’’

Kazas pie Gruzijas robežpunkta

Avārija uz kalnu ceļa patiešām tāds nieks vien bijis, un mēs dodamies tālāk – mežā un kalnos, baudīt Mačakelas biosfēras rezervāta dabas brīnumus, tostarp, aplūkot jau pieminēto Maralas ūdenskritumu .

Tālāk kalnu ceļš ved uz Iremitas mošeju – krāsainu Mačakelas simbolu, kas izgatavota pilnībā no koka un krāsota, izmantojot dabiskas krāsas, kas iegūtas no koku saknēm.

Ja vārds "mošeja" mūsu reģiona iedzīvotājam saistās ar ko svešu un, iespējams, nesaprotamu, Iremitas mošeja šo stereotipu sagraus. Mošeja ir neticami mājīga, smaržo pēc koka un atrodas pavisam vienkāršā lauku apvidū – iepretim mošejai vietējie rušinās kalnu dārzos.

Kalnu ciematos iedzīvotāji dzīvo un saimnieko deviņus mēnešus gadā, bet trīs aukstākajos, kad zemi var klāt vairākus metrus bieza sniega sega, ļaudis pārvācas uz pilsētu, jo kalnu ceļi vairs nav iztīrāmi un dzīvošana nav droša.

Un vārds "saimniekot" ietver absolūtu pašpietiekamību pārtikas un visa pārējā ziņā. Kalnu miestiņā var būt pāris necilas mājas, bet kāda no tām noteikti būs kafejnīca, kurā paēst trīs kārtu maltīti, ko vietējā ģimene gatavo no absolūti pašu radītas produkcijas – sieri no pašu govju un kazu piena, turpat ķertas zivis un vietējās vistas mērce.

Mājas kalnos top uz vietas, no vietējiem materiāliem – turpat augušiem kokiem.

Gruzijas robeža ir tepat blakus, un kādā ciematā blakus skolai starp vietējiem veikaliņiem un pa ielām klīstošām kāzām slejas sarkans brīdinājums "fotografēt aizliegts, te beidzas Turcija un sākas Gruzija". Aiz zīmes pulciņš formās tērptu un bruņotu robežsargu.

Taču šķērsot robežu nav atļauts nevienam. Ja vēlies apciemot draugus Gruzijā, jāveic brauciens apkārt kalniem un vietu, kur atrodas reāls robežpunkts ar pasu kontroli. Šeit robežu netraucēts šķērso vien vietējais kaķis, kuri, tāpat kā suņi reģiona ielās ir bieža parādība.

Turku aitu suņi jeb kangali draudzīgi pavada un apsargā ganampulkus, un tikpat miermīlīgi tie gatavi ik pa brīdim gabaliņu pavadīt arī pulciņu ceļotāju. Un, protams, pašas kazas, kuras ielās ir bieža parādība un šķiet mazliet pārsteigtas par tik lielu uzmanību.

Ciemoties nevis būt tūristiem

"Tu vari palikt pieczvaigžņu viesnīcā, bet vari arī izvēlēties vietējo viesu namu nekurienes vidū un piecu zvaigžņu vietā dabūt piecas sirdis," tuvojoties mūsu naktsmītnei kalnos stāsta Čengizs.

Nekurienes vidū – šis apzīmējums perfekti atbilst "Bumbulay" kempingam, uz kuru ceļš mērojams pa šauriem kalnu ceļiem. Pāri maziem tiltiņiem, kas šķērso kalnu upi, cauri sūnām apaugušā Tamāras tilta paliekām tu pamazām nonāc citā pasaulē, kur kalna galā internets pieejams vien vienā punktā un ir vien astoņas kaimiņu mājas, kuru visu iemītnieki ierodas tevi sagaidīt.

View this post on Instagram

Viesi no Eiropas te tikpat kā neierodas, tāpēc, tiem ierodoties, tiek rīkoti svētki.

Vakariņas viesnīcā te izskatās kā kāzām klāti galdi – vietējo dārzeņu salāti, neskaitāmu veidu pašu darīti sieri, jogurta mērces, sautējumi, vairāku veidu zupas un, protams, pahlava.

It kā ar to visu nebūtu gana, vakariņu zālē ierodas vecmāmiņa puķainā lakatā, kura atnesusi šķīvi pašas darinātas halvas- īpašas viesmīlības žests. Halva ir neiztrūkstoša sastāvdaļa pie galda Turcijā, tā tiek lepni izlikta uz brokastu galdiem viesnīcās, bet šī ir īpaša- no kukurūzas un medus darināta – nekāda cukura.

Leģenda par "trako medu"

Un medus šajā reģionā ir goda lieta. "Obligāti pagaršojiet medu," mūsu ciemošanās laikā dažādās vietās pie brokastu, vakariņu un pusdienu galdiem atkal un atkal uzsver vietējie saimnieki.

Bišu stropi cela malās un medus tirgotavas ir ierasta ainava – biškopība ir galvenais ienākumu avots reģionā.

Kā popularākais un gardākais tiek slavēts kastaņu medus,  bet klīst leģendas par "trako medu", kas iegūts rododendru ziedēšanas laikā. "Mazās devās tas pat palīdz vēža slimniekiem. Bet pat lāči nokrīt apreibuši, ja saēdas "trako medu"," stāsta Čengizs, norādot uz rododendriem, kas krāšņi kuplo ceļu malās.

Vietējie iedzīvotāji par "trakā medus" leģendu vien nosmīn. Apreibināšanās te nav cieņā – alus un vīna glāžu vietā improvizētās vietējās kafejnīcās tiek pasniegta tēja. Bet tas absolūti nenozīmē, ka ļaudis neprastu svinēt dzīvi – gluži otrādi!

Dzīres nekurienes vidū

Tiek paziņots, ka pēc vakariņām mūs sagaida dejas. Vietējais pašdarbnieku kolektīvs vispirms atrāda soļus, bet pēc tam dančos tiek ievilkti arī ciemiņi. Vecmāmiņa un vectētiņš visu vēro un sit plaukstas.

Vecmāmiņas lakatos un sirmi kungi te, Turcijas kalnos, apbrīnojami organiski sadzīvo ar jauniešiem. Kalnu sievietes un pusaudzes nēsā tradicionālos lakatus, bet viņas to dara tik stilīgi, ka arī iebraucējai sagribas šādi saposties, un dāmas ar patiesu entuziasmu sapoš pašu aptamborētos lakatos arī viešņas no Baltijas. "Pagaidi, tev piestāvēs arī tamborēts topiņš!" Burtiski iemirdzas enerģijas pilnās un šķelmīgās turcietes acis. Tradīcijas iet roku rokā ar mūsdienīgu skatījumu.

Izšūts lakats kopā ar stilīgu topiņu un gariem auskariem. Vietējās sievietes lakatos pozē apburto viesu fotokamerām pie kūpošu, pašu gatavotu ēdienu bļodām, sirsnīgi smejaties un rādot "piece" žestu.

Te, cilvēkos, kuru ikdiena paiet nekurienes vidū, ir tik daudz dzīvesspara un šķiet, ka viņu ikdiena "nekurienes vidū" ir, iespējams, košāka un piepildītāka, nekā pilsētnieku dzīve.

"Pilsētas ļaudis, ierodoties laukos, mēdz jautāt- kā jūs te dzīvojat- kur ejat izklaidēties, kur socializējaties, kur kultūra, restorāni?

Laukos augušiem šis jautājums šķiet neloģisks-kā, kur? Šeit, viesistabā, šeit, virtuvē! Te ir viss – ēdiens, liels tējas aparāts, vietējais muzikants ar akordeonu un viss ciems ierodas! Un kāpēc braukt dejot uz klubu, ja var dejot savā viesistabā?" Pieredzē dalās Čengizs, kurš pats uzaudzis laukos.

Jā, kāpēc rauties uz restorānu un deju zāli, ja var dejot un baudīt tepat, savā sētā? Enerģija un viesmīlība šeit ir neaprakstāma. Un – kā ik pa brīdim atkal un atkal akcentē vietējie – pozitīvais skats uz dzīvi un vienkāršais dzīvesstils, ir viņu jaunības un jauneklības noslēpums.

Meitene, kura mums gatavo ēst un šķiet vidusskolniece, kā izrādās, nav nekāda meitene, bet gan četru bērnu māte ap 40, un pāris, kurš mums mīļi nopozē ar bēbīti, nav nekāds pāris, bet gan vecmāmiņa ar savu dēlu un mazbērniņu.

"Mēs ikdienā ēdam daudz pašu audzētus dārzeņus, daudz strādājam svaigā kalnu gaisā," jautāts pēc jaunības noslēpuma, atbild vietējais. "Bet galvenais laikam ir būt mierā ar sevi, apmierinātam ar dzīvi, pozitīvam. Cilvēki, no kuriem strāvo pozitīvā enerģija, vienmēr izskatās jaunāki, nekā patiesībā ir."

Un lai nu kur, bet Turcijas kalnos pozitīvā enerģija strāvot strāvo un ar dzīvi apmierināti un laimīgi savās vietās šķiet visi.

Vienkārša recepte laimei

Kā skaidro mūsu gids, kuram pašam, starp citu, zem 30, jaunieši sapratuši, ka nav vērts rauties pēc vairāk, dārgāk, smalkāk. Appreci meiteni no dzimtā ciema, un tava dzīve jau būs laimīga, jo ar dzimtā ciema cilvēku nekas nevar noiet greizi vai būt sarežģīti. Tērē naudu ceļojumos, apskati pasauli, bet atgriezies dzimtajā ciemā. Un uzņem tur viesus no pasaules..

Tūrisms ir populārs izglītības virziens Turcijas jauniešu vidū, un tā apgūšana ietver visu – tu vari būt gids vietējā rajonā, vari atvērt viesu namu vai mājas kafejnīcu.

"Mums, cilvēkiem, lai būtu laimīgi, ir ļoti nepieciešama saule. Un to sauli mēs nododam viens otram, ciemojoties viens pie otra. Paldies, ka pie mums ciemojoties un vedat mums sauli," saules pielietā dienā tējas plantācijas vidū mūs vēlāk smaidot uzrunās Juči, vietējās tējas plantācijas īpašnieks.

Seko rakstiem "tv3.lv" un iepazīsti Artvinas un Melnās jūras reģionu vēl plašāk!

Uzziņai:

• Materiāls tapis sadarbībā ar Turcijas Tūrisma pārvaldi GoTürkiye. Papildus informācija par apskates objektiem un iespējām ŠEIT.
• Četru dienu ceļojums pa Melnās jūras reģionu gida vadībā, kas iekļaus transportu, uzturēšanos viesnīcās, ekskursijas un ēdināšanu, izmaksās ap 800 eiro. Ja arī tevi šāds  ieinteresēja vietējā pieredze, sazinies ar vietējo tūrisma kompāniju "Minta Travel".