Izstāde Londonā cer lauzt mākslas un mākslīgā intelekta sadarbības stereotipus
Starp šīs izstādes labākajiem darbiem īpaši izceļama horvātu mākslinieces Maijas Petričas kvēlojošās kubu skulptūras, kas ir pieslēgtas reāllaika sensoriem Vašingtonas štata lietus mežā. Krāsas mainās līdz ar temperatūras izmaiņām. Sarkani gaismas impulsi apzīmē klimata galējības. Petriča uzskata, ka šis darbs ir brīdinājums un sava veida laika kapsula.
"Tā kā man ir četrgadīga meitiņa, es domāju par mantojumu, ko mēs atstājam aiz sevis, un brīžiem aizdomājos: vai viņai būs iespēja piedzīvot to pašu, ko mums? Vai pēc 30 gadiem viņa varēs doties slēpot tur, kur mēs tagad slēpojam jau kopš viņas pirmā dzīves gada? Un visi šie darbi ir domāti kā artefakti, kurus varētu atrast pēc 200 gadiem, kad šīs dabas vairs nebūs."
Vēl viens šīs izstādes izcils darbs ir dejas projekts "Cilvēks nav nolasāms", kas ir balstīts mākslīgajā intelektā. Izmantojot algoritmus, tas ģenerē horeogrāfiskas sekvences, kas saglabātas blokķēdē. Tas ir projekts, kas apvieno deju, kodu un blokķēdi, lai radītu unikālu horeogrāfiju, ko var iegādāties kolekcionāri.
Izstāde, kas izceļ to, kā digitālie rīki paplašina mākslas robežas un spēj mācīt mūs par mūsu pašu pasauli, mantojumu un to, kā mākslīgais intelekts var palīdzēt pārdomāt abus, būs apskatāma līdz 22. maijam.
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
