Negaidīti ellīgais pārgājiens Skotijā, kas lika vēlēties tikt mājās

Pērn septembrī pēc tam, kad biju uzrakstījusi publisku "mīlestības vēstuli" Kristīnei Garklāvai un Karaļa takai Zviedrijā, kā arī dalījusies ar "grēksūdzi" par mokošo gājienu no Dubultiem līdz Kolkai, saviem daždesmit "Instagram" sekotājiem vaicāju – "ko vēl noiet?".

Ieteikumos izskanēja divi varianti: GR 20 pārgājiens Korsikā, Francijā, un "West Highland Way" jeb WHW Skotijā. Otro man ieteica gan pazīstami, gan sveši cilvēki, sakot – tas ir relatīvi viegls gājiens pa taisniem lauku ceļiem, "nekādas smiltis nebūs, tu mierīgi noiesi".

Ideju par iešanu noglabāju kādā tālākā prāta stūrī un pie tās atgriezos janvārī, kad visas tekošā gada ikgadējā atvaļinājuma dienas bija iztērētas, bet ikdiena sāka palikt par "smagu", un atkal bija atdzimusi vēlme pēc garākām brīvdienām un jauna izaicinājuma.

Tobrīd nolēmu, ka braukšu uz Skotiju. Un darīšu to viena.

Gatavošanās

Gatavošanās procesā sāku ar vienkāršu "googlējienu" par to, kas vispār ir "West Highland Way". Par laimi internetā atrodami neskaitāmi – gan oficiāli, gan pārgājienu entuziastu veidoti – ceļveži, kuros uzzināms pilnīgi viss, sākot no vispārējas informācijas par takas izveidošanas iemesliem un beidzot ar detalizētu dienas plānu, kas iekļauj maršruta karti, konkrētas atpūtas vietas, ūdens ņemšanas punkts, publiskās labierīcības un naktsmītnes.

Tāpat uzdevu sev interesējošos jautājumus paziņam, kas WHW pieveicis divreiz. No viņa atkārtoti dzirdēju frāzi – "tu easy noiesi".

Kā viens no labākajiem takas iešanas mēnešiem tiek ieteikts maijs, jo tas ir laiks, kad apkārtējā daba ir tās plaukuma pilnbriedā un Skotiju vēl nav apsēduši vietējie knišļi jeb "midges".

Ar knaušveidīgajiem karot negribēju, iespējamais vasaras karstums nevilināja, kā arī nevēlējos riskēt ar cilvēku pieplūdumu saistībā ar atvaļinājumiem un skolēnu brīvlaiku, tāpēc nolēmu – gājienam veltīšu maija pēdējo nedēļu.

Takas kopgarums ir aptuveni 154 kilometri. Visbiežāk gājēji tos izvēlas pieveikt septiņās dienās, taču ir arī alternatīvie maršruta sadalījumi, piemēram, piecās, sešās vai astoņās dienās. Negribēju būt kā vairums un gribēju izaicinājumu, attiecīgi sev ieplānoju sešu dienu gājienu.

Tālāk sākās pirmšķietami grūtākā daļa – izplānot pašu braucienu. Kāpēc grūtākā? Jo nekad iepriekš nekur viena ārpus Latvijas nebiju devusies, ja neskaita vienas dienas pārgājienu Lietuvā, kur braucu ar personīgo auto.

Vispirms 18. februārī iegādājos lidojuma biļetes – man par pārsteigumu no Rīgas uz Glāzgovu nevar tikt taisnā lidojumā, bet gan nepieciešama pārsēšanās, kas manā gadījumā gan turp, gan atpakaļceļā notika Frankfurtē, Vācijā.

Ar šo soli kādam laikam bija gana, jo tas primāri deva neatkāpšanās garantiju no nolemtā.

Nākamajam solim pieķēros vien 13. aprīlī – tā bija naktsmītņu rezervēšana. Taisnības labad jāteic, ka šo tik ilgi novilku, jo sākotnēji domāju, ka nakšņošu tikai teltī. Tiesa, tik ilgi atliekot šo soli var sanākt palikt gandrīz bešā, tāpēc galu galā paša gājiena laikā iekštelpās gulēju tikai vienu nakti.

Iestarpināšu, ka ierašanās un izlidošanas naktīm rezervēju sev vietu hostelī jauktā tipa istabiņā. Arī tas man pirmšķietami likās nedaudz bailīgi – tomēr jāguļ vienā telpā ar svešiem cilvēkiem. Taču vakarā pirms atgriešanās Rīgā pie sevis prātoju – kāpēc man tas vispār nav sagādājis problēmas, un attapos, ka studiju gados kopā ar svešiem cilvēkiem dzīvoju kojās. Tas pats vien sanāk.

Tāpat kopā ar naktsmītnēm jau laikus iegādājos vilciena biļetes – gan ceļam no Glāzgovas uz WHW sākumpunktu Milngavie pilsētiņā, gan atpakaļceļam no finiša Fortviljamā.

Pēc tam jau ir 12. maijs, kad pieteicos ETA jeb elektroniskajai ieceļošanas atļaujai Lielbritānijā. Atzīšos, ja man par to nebūtu atgādinājis dzīvesbiedrs, es, ļoti iespējams, par šo atļauju aizmirstu, un mans brauciens aprautos Frankfurtes lidostā.

14. maijā iegādājos ceļojuma apdrošināšanu.

23. maijā sapirku trūkstošo pārgājiena ekipējumu.

24. maija rītā krāmēju somu, bet pēcpusdienā devos uz lidostu.

Šo laika līniju aprakstu tāpēc, lai jūs saprastu, cik "apzinīga" plānotāja esmu.

"Es gribu mājās"

Pēc garām stundām dziļā naktī ierados savā hostelī. Glāzgova mani sagaidīja ar stipru lietu, un recepcijas darbinieks, apvaicājies manu viesošanās mērķi, stāstīja, ka esmu tieši nokavējusi trīs saulainas nedēļas un turpmākās dienas sola tikai lietu, bet, skatoties no pozitīvās puses, varēšu piedzīvot "autentiskus Skotijas laikapstākļus".

Nākamā diena sākās ar mākoņainām debesīm un, protams, laika prognozē bija gaidāms arī lietus. Iesēdos vilcienā un pēc pus stundas ierados Milngavie pilsētā, kas ir WHW sākumpunkts. Veikaliņā iegādājos pārgājienu gāzes baloniņu, uztaisīju foto un sāku iet.

Uzreiz jau varēju novērtēt šīs takas vienu no lielākajām priekšrocībām – tā ir ļoti labi marķēta visās tās garumā, līdz ar to telefonā ieskatījos vien, lai saprastu, cik tālu esmu nogājusi un cik atlicis līdz manam dienas galamērķim.

Pirmajā dienā biju apņēmusies sasniegt Balmahu, līdz kurai jāpieveic aptuveni 32 kilometri. Tā kā šī pilsētiņa ietilpst dabas liegumā, kurā no 1. marta līdz pat 30. septembrim nakšņošana teltī brīvā dabā nav ļauta, norezervēju sev telts vietu kādā kempingā, kas uz acs uzmetiena izskatījās kā plus mīnus pāris papildu kilometru gājiens. Sevi sākotnēji mierināju – pirmajā dienā noiešu vairāk, nākamajai paliks mazāk. Bet, kā saka, cerība – muļķa mierinājums.

Pirmie 28 kilometri bija salīdzinoši viegli. Ar nelieliem kāpumiem pamatā bija jāpieveic līkumotas taisnes. Grūtākais bija uzvilkt lietusmēteli brīdī, kad pirmoreiz uznāca lietus. Manējais velkas pāri somai un pēc tam man – ar šo uzdevumu pirmajā reizē nespēju tikt galā, tāpēc burtiski skrēju pakaļ citam gājējam un saucu: "Atvainojiet! Vai varat man palīdzēt?" Piebildīšu, ka šo pašu gājēju nākamajās dienās redzēju vēl vairākkārt – ikreiz sasmaidījāmies.

Un tad pienāca pirmais kāpiens Conic Hill paugurā. Akmeņainais kāpums bija vien 350 augstuma metri, taču tas bija pirmais brīdis, kad sāku saprast, kāpēc šī gājiena nosaukumā iekļauts vārds "augstienes". Pamatīgi aizelsusies, bet šķērsli pievarēju un tiku apbalvota ar fantastisku ainavu no gandrīz pašas paugura virsotnes.

Jau nokāpjot no paugura, piesēdu uz mirkli atvilkt elpu. Atpūta gan nebija ilga, jo te sapratu, ka līdz iecerētajām naktsmītnēm vēl labs gabals ejams, bet man to sasniegšanai ir atlikušas vien nepilnas trīs stundas, jo pulksten 20 kempinga administrācija beidz darbu.

Tālāko gājienu daudz neatceros. Vien ieņēmu skaidru kursu uz priekšu. Biju ļoti nogurusi, teju izsmēlusi visus spēkus, sāka sāpēt pēdas un potītes, nemaz nerunājot par gurniem un muguras lejasdaļu, ar kuru man ir problēmas jau parastā ikdienā. Pāris reizes uz mirkli piestāju atvilkt elpu, bet faktiski līdz pat kempingam biju pusskrējiena solī, lai tikai nenokavētu iečekošanos.

Kempingu sasniedzu pēc aptuveni pusotras stundas. Ieejot reģistratūrā laikam izskatījos bēdīgi, jo administrators man vaicāja: "Vai jums viss kārtībā?" Jāatzīst, ka tobrīd knapi turējos, lai nesāktu raudāt. Es pirmajā dienā nejauši nogāju 38 kilometrus.

Saņēmu telts numuriņu, teritorijas karti un aicinājumu iekārtoties. Uzslēju telti, iekārtojos un uz mirkli apsēdos. Pēc 15 minūtēm cēlos kājās, lai aizietu uz labierīcībām, un sapratu – ir slikti. Kājas neklausa, sāp, pirksti tulznās, jāklibo. Bet vēl priekšā piecas pārgājiena dienas.

Atlikušo vakaru pavadīju teltī, ēdu dehidrēto pārtiku, raudāju un Latvijā palikušajiem rakstīju: "Es gribu mājās."

Lietus, lietus un vēlreiz lietus

Nākamā diena sākās ar lietu – kā jau tika prognozēts. Patiesībā, ja Skotijā sola sauli, visticamāk, līs lietus, bet, ja sola lietu, tad pavisam noteikti līs.

Apskatīju savu pēdu stāvokli – nebija spīdoši, bet varēja būt sliktāk. Pirms braukšanas iegādājos saliekamo nazīti ar domu, ka noderēs. Galu galā tas kļuva par "tulznu nazīti", kuru izmantoju, lai no tulznām izdabūtu šķidrumu. Kā arī iegādājos "sportistu līmlenti", domādama, ka gan jau nevajadzēs. Arī tā galu galā bija mans labākais draugs – salīmēju abas pēdas, vēlāk arī gurnu, bet līdz tam tiksim.

Paēdu brokastis un vienīgajā mirkli īsajā laika sprīdī, kurā nelija lietus, novācu naktsmājas, sakrāvu somu un devos ceļā.

Šī diena pagāja vienmuļi. Visu gājiena laiku – 6 stundas un 23 minūtes – lija, brīžam pat ļoti spēcīgi. Maršruts pamatā veda gar Lomonda ezera krastu, kas ir ļoti akmeņains, brīžam stāvs, lietus laikā arī slidens.

Šajā dienā gāju lēnāk, apstājos ikreiz, kad vajadzēja, tostarp sēdēju uz akmens klajā laukā un ļāvu lietum mani samērcēt.

Galamērķi – Inversneida pilsētiņu – sasniedzu pēc 23 kilometriem. Šoreiz par savu naktsmītni izvēlējos savvaļas kempinga vietu teju pašā ezera malā ar ainavisku skatu uz pretējo krastu.

Lai arī cik romantiski tas neizklausītos (un arī neizskatītos), prieks bija īss, jo visapkārt spietoja vietējo knišļu mākoņi. Telts bija jāceļ steigā, mēģinot nekļūt par knaušu barību. Arī iečillot ezera krastā lāgā nesanāca – uz skaisto skatu nolūkojos caur telts moskītu tīklu.

Paēdu vakariņas, izdzēru tēju, un jau pirms pulksten 20 gulēju saldā miegā. Starp citu teju visas naktis, izņemot pēdējo, gulēju pa 11-12 stundām, un bija rīti, kur arī ar to šķietami bija par maz.

"Neceliet jērus!"

Trešās dienas rītu gribēju pavadīt, sēžam pašā ezera krastā, lēnām baudot brokastis un kafiju, bet šī ideja aprāvās pēc pirmā iefilmētā video "Instagramam", jo Skotijas knišļiem, izrādās, bija līdzīgi plāni.

Pirmo dienas maltīti nokopu, jau atkal sēžot teltī, bet pēc tam uzvilkusi moskītu cepuri mēģināju pēc iespējas ātrāk sapakot visu iedzīvi atpakaļ mugursomā, lai pati nekļūtu par knaušu maltīti.

Līdz nākamajam galamērķim, kur šoreiz nakts bija paredzēta naktsmītnēs, bija vēl vieni 23 kilometri. Liela daļa maršruta veda gar ezeru, bet šajā dienā mēs šķīrāmies, jo taka veda dziļāk Skotijā.

Laika prognoze sākotnēji vēstīja par jau atkal ļoti lietainu dienu, bet galu galā lielu tās daļu tiku aplaimota ar sauli. Maršruts veda cauri vairākām aitu ganībām, kur laiku pa laikam parādījās zīmes ar tekstu: "Lūdzu, neaiztieciet vai neceliet jērus." Šķiet, lauksaimniekiem ar šo jau ir pieredze.

Visnetīkamākā dienas daļa bija tā, kur nācās novirzīties no takas, tādējādi pieveicot papildus pus otru kilometru līdz naktsmājām. Spēku taupīšanas vārdā jebkurš papildu metrs ir no svara, un nebūt neiepriecināja doma, ka no rīta atkal būs lieki jāiet pusotrs kilometrs atpakaļ uz taku.

Nedaudz tomēr salijusi, jo šīs dienas gājiena beigās atkal uznāca lietus, dubļainām kājām un pārgurusi sasniedzu savu naktsmītni Crianlarich pilsētā. Izmantoju iespēju, ka esmu tikusi siltumā, un savā istabiņā izkrāmēju visu savu somu, tostarp izžāvu telti, kas no iepriekšējo dienu lietiem bija uzsūkusi mitrumu.

Un, kamēr kājas ar iešanu bija apradušas un tulznas sāka mazināties, šajā dienā tiku pie tulznas uz GURNA. Jā, gurna, jo, kā izrādās, manas lietus bikses un somas sprādzējamā josta nespēja sadraudzēties.

Nolēmu šo problēmu atlikt uz rītu, iegāju siltā dušā, paēdu vakariņas un ieritinājos svaigos palagos, lai jau atkal ap pulksten 20 gulētu saldā miegā.

Klusums pirms vētras

Ceturtā diena sākās ar tulznaino pēdu un gurna sagatavošanu ceļam. Talkā atkal ņēmu "tulznu nazīti", lai atbrīvotos no liekajiem šķidrumiem un "sportistu līmlenti" sadalītu vairākos gabaliņos. Pēdas vienkārši aptinu, bet uz gurna izveidoju "saulīti", kas savā vietā noturējās līdz pat gājiena pēdējiem metriem.

Lai mīkstinātu spiedienu uz gurna, nākamās dienas aiz biksēm un starp somas jostu ieliku brīvās zeķes. Vai tam tiešām bija kāda jēga, nezinu, bet doma vien sāpes atviegloja.

Šajā dienā maršruts, vismaz sajūtu ziņā, visvairāk atkal un atkal veda augšā un lejā, kas atkārtoti apstiprināja to, kāpēc šī maršruta nosaukumā ir vārds "augstienes". Nācās arī šķērsot lielceļu un iziet cauri vairākām aitu fermām, kurās gan šoreiz nemanīju nevienu aicinājumu jērus rokās neņemt un pie sevis nodomāju, ka šiem lopkopjiem laikam ir pozitīvāka pieredze ar WHW gājējiem vai vienkārši pret to nav iebildumu.

Laiku pa laikam uzlija – brīžam spēcīgāk, brīžam vien dažas piles, bet šajā brīdī lietus jau man bija vienaldzīgs. Pārsvarā gan diena bija saulaina, kas gan mierinājumu deva daļēji, jo iepriekšējo dienu nogurums ik uz soļa lika par sevi manīt.

Pēc aptuveni septiņām stundām sasniedzu savas nākamās naktsmājas – savvaļas kempingu sena tilta pavēnī. Sākumā minstinājos ar telts vietas būvniecības izvēli, bet galu galā lēmu par labu zemākam zāles pleķītim.

Kamēr iekārtojos, mākoņus pilnībā nomainīja saule, kurai par prieku koku zaros izkarināju atkal ar mitrumu pievilkušās jakas un somas. Mantām žūstot, baudīju skaisto vakaru, ēdu kārtējo dehidrēto maltīti, bet tējas vietā dzēru "Teraflue", jo, kā par laimi, Skotijas drēgnais laikapstāklis man bija sarūpējis iesnas, klepu un noprotamu paaugstinātu temperatūru.

Nākamā gājiena diena bija tā, kurai vienīgajai laika prognoze solīja nepārtrauktu lietu. Tam noskaņojoties, jau šajā vakarā sagatavoju sev ūdeni un citas nepieciešamās lietas, lai rītu varu sākt, neizlienot no telts.

Priecīga par izaicinošo, bet mierīgo dienu, kas noslēgusies ar negaidītiem saules stariem, devos pie miera, ne brīdi nespēdama iedomāties, kas mani sagaidīs no rīta.

Baseins, slapjas apakšbikses un bomzis Skotijā

Ir piektās dienas rīts. Ap pulksten 8 zvana modinātājs. Esmu nogulējusi vismaz 12 stundas. Nakts vidū sāka līt lietus, un tam pēc prognozēm jāturpinās visu dienu, bet pirmajā pamošanās mirklī tas mani vēl neuztrauc.

Lēnu garu, domādama par to, kā vislabāk teltī sildīt ūdeni brokastīm, noņēmu sev acu miega apsēju, un visas manas iepriekšējā vakara ieceres par lēnu un nesteidzīgu rītu sabruka momentāni.

Kā izrādās, telti biju uzslējusi par tuvu ceļmalas grāvītim un knapi uz aci nosakāmā "bedrē". Naktī tik daudz lijis, ka ūdens pārsniedzis grāvja līmeni un izveidojis tērcīti ar "baseinu" ārpus tā. Un mana telts atradās šī baseina vidū, pašai par tādu kļūstot, tajā uzkrājoties ūdenim vismaz pāris centimetru dziļumā.

Kā es to nebiju pamanījusi jau naktī? Mani paglāba mans pašpiepūšamais matracītis, uz kura gulēju kā princese uz zirņa, ne mirkli nenojaušot, kas notiek zem tā.

Piecēlos pilnīgā šokā un bezspēcībā. Rakstīju dzīvesbiedram, ka "ir dirsā". Raudāju un atkal teicu, ka gribu mājās, ka man ir vienalga, kā, bet lai man tūliņ brauc pakaļ.

Pretī saņēmu iedrošinājuma vārdus, ka esmu jau tik tālu tikusi un izgājusi cauri tādiem apstākļiem, kas kādam citam jau sen būtu likuši padoties, bet ne man, jo esmu cīnītāja, tāpēc tikšu galā arī ar šo. Lai telts baseins nekļūtu lielāks, noslaucīju asaras un nofokusējos uzdevumam – maksimāli sausai tikt ārā, sapakot mantas un iet tālāk.

Mistiskā veidā manas mantas, lai arī visu nakti peldēja ūdenī, bija vairāk vai mazāk sausas. Pārģērbos. Uz mirkli lietus spēks norima, kas deva iespēju izlīst no telts un novākt arī to. Ar krūzi, no kuras iepriekšējās dienās dzēru tēju vai "Teraflue", no telts smēlu ārā ūdeni.

Sapakoju visu somā, cik ātri vien varēju, un devos ceļā. Lieki piebilst, ka spēka īsti nebija, jo iepriekš plānotās nesteidzīgās brokastis gāja secen. Uz priekšu mani vienkārši dzina, lai arī cik absurdi tas neizklausītos, bezcerība, dusmas un spīts.

Pēc pirmajiem pāris kilometriem piesēdu un apēdu saujiņu riekstu, kurus atradu sev glabājamies somas jostas daļas kabatiņā. Tas bija vienīgais enerģijas avots pirmajos 15 kilometros.

Ja būtu jātiek galā tikai ar lietu, tas vēl būtu daudz maz paciešami, taču papildus tam ceļā pavadīja draiskulīgs vējš. Tam bija tāds spēks, ka ar visu savu 15 kilogramus smago somu brīžam knapi turējos uz ceļa – tas burtiski svaidīja no vienas ceļa malas uz otru.

Tobrīd gāju, pie sevis lādējos un domāju, ka tas ir nevis "West Highland Way", bet gan "West Way to Hell".

Pēc šķietami mūžīga gājiena sasniedzu viesnīcu ar kafejnīcu pārgājieniekiem, kur, ne mirkli nedomājot, devos iekšā. Tajā dienā, šķiet, tur bija visi.

Izmirkusi līdz pat apakšbiksēm cauri lietus necaurlaidīgajam apģērbam noliku slapjās mantas uz viena no reti brīvajiem radiatoriem un pasūtīju ēdienu. Apsēdos pie galdiņa blakus svešiniekiem un izmisīgi centos sameklēt naktsmājas šīs dienas galamērķa apkārtnē, jo slapjā teltī gulēt nebūtu prāta darbs. Man par prieku tuvākās brīvās gultasvietas bija Fortviljamsā – tas ir WHW galapunkts, kuru plānots sasniegt tikai rīt. Proti, kur pārnakšņot nebija.

Apslimusi, izmirkusi līdz pēdējai vīlītei, pārgurusi, ar slapju iedzīvi uz pleciem, bez pajumtes virs galvas sēdēju savā bezspēcībā un mājiniekiem rakstīju, ka vairs nevaru. Atkal raudāju, un svešiniece pie mana galdiņa vaicāja: "Vai varu tev kā palīdzēt? Ja nepieciešams, varam arī vienkārši parunāt." Pateicos par piedāvājumu, bet vien attraucu, ka man vienkārši ir smaga diena.

Kafejnīcā nosēdēju divas stundas, gaidīdama, kad laikapstākļi varbūt tomēr noskaidrosies. Tas nenotika.

Daudz maz izžuvusi saģērbos un turpināju ceļu. Knapi izejot pa durvīm, lietus un vējš atkal sāka mani pluinīt, un no siltuma, kas vēl nupat bija apņēmis manu ķermeni, vairs nebija ne miņas. Neilgu brīdi pēc tam satiku citus gājējus, kas arī, apvaicājoties, vai man viss kārtībā, atrauca: "Mums visiem ir smaga diena." Tas deva mierinājumu, ka neesmu šajā ellē viena.

Tad pēkšņi un negaidīti laiks noskaidrojās, kam gan bija grūti noticēt, ņemot vērā Skotijas nenoturīgo "garastāvokli". Bet tāpat nopriecājos, jo tas notika tieši laikā uz "Devil’s Staircase" sasniegšanu.

Tas ir sens militārais ceļš, kas zigzagā ved paugurā ar 550 augstuma metriem. Uz papīra izklausās vienkārši, bet bez pauzēm un aizelšanās virsotni nesasniegt. Tajā, saules staru apspīdēta, biju atguvusi daļu dzīvot gribas un vēlmi sasniegt galamērķi.

Atlikušais ceļš bija visai raits. Aprunājos ar citu gājēju, tostarp bijām vienisprātis, ka šo dienu laikā vairākkārt redzētie gājēji jau kļuvuši par savējiem. Viens otru nepazīstam, visdrīzāk, arī neesam pārmijuši ne vārda, bet pazīstamā seja vien ļauj saldsērīgi sasmaidīties, katru reizi viens otram paejot garām.

Sasniedzu savas beidzamās naktsmājas – kārtējo savvaļas kempingu. Šoreiz, mācoties no pagājušās nakts, telti uzcēlu stāvākā vietā. Pat nedaudz par stāvu, jo visu nakti gulēju slīpi un slīdēju uz leju.

Tā kā mani bija pārsteigusi saule, pat tiku pie iespējas uz nogāzušos koka zariem izkarināt visas savas slapjās mantas. Iemūžināto skatu mājinieki nosauca par "bomzi Skotijā", bet es vismaz tiku pie sausām parpalām.

Pārgurusi un nedaudz traumēta no šīs dienas gāju gulēt cerībā, ka nākamā un pēdējā diena būs labāka.

"Tas bija viss?!"

Šajā naktī gulēju draņķīgi, jo nepārtraukti bažījos, ka atkal pamodīšos baseinā. Par laimi tas nenotika. Paēdu nesteidzīgas brokastis, bet mantas vēl pēdējo reizi kārtoju somā raitā solī, jo jau atkal mani bija apsēdis vietējo knaušu mākonis.

Beidzamā diena daudz iespaidu neradīja. Tā bija ļoti vienmuļa, veda pa takas posmu, kuram, šķiet, piekļūt varēja vien helikopters, ja būtu nepieciešamība pēc palīdzības. Vienu brīdi arī paliku bez zonas un pie sevis nodomāju, ka uz šejieni varētu braukt Kristīne Garklāva ar savu slavenību ekspedīciju.

Visu dienu spīdēja saule. Lai arī iepriekšējās dienās pēc tās alku, tobrīd sapņoju par lietu, jo saule brīžam pat ļoti cepināja, kam nepalīdzēja bezvējš.

Vidēji raitā solī virzījos pretim Fortviljamsai un nespēju noticēt, ka ir jau pēdējā pārgājiena diena. Vēl nupat sēdēju pirmajā kempingā un šausminājos par to, cik tāls ceļš vēl priekšā, un te nu es esmu īsi pirms tā finiša.

Lai arī cik dīvaini tas, iespējams, izklausītos, visgrūtākais posms bija daži pēdējie kilometri līdz WHW finiša punktam, kas veda cauri pilsētai. Zem kājām asfalts, saule cepina, visapkārt ir cilvēki tīrās drēbēs un savās ikdienas gaitās, soma šķietami kļuvusi smagāka, nogurums sakrājies, sāp pēdas un mugura.

Un tad ir finišs. Neliels placītis, kā noprotams, pilsētas centrā ar plāksni "The End of the West Higland Way". Nebija ne fanfaru, ne konfeti, ne salūta, ne medaļas, ne cita grandioza fināla. Kārtējo reizi nezinu, ko gaidīju, sasniedzot beigas, bet paliku ar sajūtu: "Tas bija viss?!"

Pēcvārds

Biju gaidījusi, ka "West Higland Way" būs viegls gājiens, kuru pieveikšu raitu soli svilpodama, taču tas mani pārsteidza ar savu izaicinošo raksturu. Šoreiz es biju tā, kas sāka ar bravūrīgu pārliecību, kura gan strauji aprāvās un pārvērtās kārtējās pārdomās par dzīves izvēlēm un neapzinātu vajadzību sevi ielikt situācijās, kas rada fiziski un mentāli mokošus apstākļus.

Un tomēr cauri visam tā bija viena no retajām nedēļām, kurā ne mirkli neizjutu stresu, biju pilnīgā mierā ar sevi un baudīju dzīvi, kurā gandrīz nekam neesmu piesieta, kurā ik soli un minūti varu organizēt pēc saviem ieskatiem un vēlmēm. Ja "balva" ir tāda, esmu gatava par to maksāt atbilstošu "cenu".

Gājiena aprakstā to neiekļāvu, taču piektajā un visellīgākajā dienā ik pa brīdim gājām viens otram garām un apmainījāmies līdzjūtīgiem smaidiem ar kādu jaunu vīrieti. Saredzoties noslēguma dienā, jau smaidījām viens otram kā seni paziņas un noklusētu, bet savstarpēji nolasāmu prieku, ka šīs ir beigas.

Īsi pirms finiša atkal nejauši satikāmies, un viņš man attrauca: "Tu gandrīz esi klāt!" Tobrīd man šķita, ka redzamies pēdējo reizi, kas mani, neslēpšu, apbēdināja, taču mūsu ceļi neilgi pēc tam krustojās vēlreiz. Es nekad tā nedaru, bet šoreiz metu kaunu pie malas un uzsāku sarunu, kura tālāk turpinājās kafejnīcā pie kafijas, bet galu galā pēc dušas apmeklējuma noslēdzās ar picu, alu un viskija dzeršanu kopā ar vēl diviem WHW gājējiem no Vācijas.

Tagad par šo piedzīvojumu man vienmēr atgādinās uz gurna esošā rēta no uzberztās tulznas un jaunais britu draugs Aidens.