Satikšanās ar tarantulu un pelde ar krokodiliem – ceļojums uz Peru (1. daļa)

Piedzīvojums ar lavīnveida efektu

Pirmais, kas man iekrita acīs, bija tas, ka brauciens bija plānots kā piedzīvojums, nevis ceļojums. Jau pieteikumā bija teikts: "Ja tev patīk mierīga atpūta, aplūkojot katru ceļmalas baznīcu vai templi, tad šis noteikti nebūs tev, bet, ja tev patīk "action", esi brīvs uzskatos, atvērts visam un dzīves baudīšanai, tad "MĒS TEVI GRIBAM!!!!". Šis ir Piedzīvojums tiem, kam apnikusi pelēkā ikdienas rutīna un gribas tā normāli atlaist bremzes. Atlaist nedaudz pa skarbo un tajā pašā laikā arī kaut ko redzēt." Tāpat firma solīja, ka maltītes ieturēsim vietējos ēstūžos un ik pa laikam nakšņosim nakts autobusos, mērojot ceļu no vienas valsts vietas uz citu.

Ceļojums vilināja arī ar iespējām kāpt kalnos un dažādām aktivitātēm, kādas iepriekš nekad nebiju izmēģinājusi, piemēram, braukšanu ar bagijiem pa tuksnesi vai "sand boardinga" (braukšana ar dēli pa smiltīm – red.) izmēģināšanu, apmierinot manu dēkaines garu. Sapratu, ka piedzīvojums apvienojumā ar ceļojumu turp ir tieši tāds, kādu es vēlos šo braucienu.

Turpmākās dienas domu par šo ceļojumu nespēju izmest no prāta, un īsi pēc jaunā gada tam pieteicos. Kā vēlāk runāju ar savām ceļa biedrenēm (mēs tur bijām 12, no kuriem vien trīs sievietes), tad arī viņām bija līdzīgas sajūtas, ieraugot ceļojuma aprakstu. Tāds acumirklīgs – JĀ, vēlos turp braukt. Tā, ka uzreiz esi sajūsmas pārņemts – vēlies braukt, ar visām četrām esi par. Un, lai cik dīvaini nebūtu, šis piedzīvojums pavēra slūžas vairākiem maniem piedzīvojumiem turpmākajā gadā. Tāpat iepazinu lieliskus cilvēkus – savus Peru ceļojuma biedrus.

Pret ko jāpotējas, braucot uz Peru?

Īsi pirms brauciena saņēmām norādes par to. Pakāpeniski bija jāveic vairāki avansa maksājumi par ceļojumu, kā arī sekoja ieteikums sapotēties pret vairākām infekcijas slimībām – dzelteno drudzi un hepatītiem, ko arī izdarīju.

Jāpatur prātā, ka sanitārās normas tur nav Eiropas Savienības (ES) striktajās regulās noteikto uzstādījumu augstumos. Drīz vien saņēmām arī norādes, kādas mantas ņemt līdzi. Bija paredzēta vien rokas bagāža, kuras svars nedrīkst pārsniegt septiņus kilogramus. Pa Peru bija plānots ceļot apmēram divas nedēļas, kas, kā vēlāk noskaidroju sarunās ar vietējiem, bija ļoti optimāls laiks šīs valsts apskatei. Protams, ja ir iespējas, noteikti ir vērts palikt arī ilgāku laiku. Taču ar nedēļu, manuprāt, gan būs par "īsu" – sanāks baigā skriešana un tāpat neizdosies apskatīt Peru dažādos, atšķirīgos reģionus, no kuriem katrs ar kaut ko pārsteidz.

Divi gadalaiki

Lai gan braucām lietus sezonas beigās un Peru ir vien divi gadalaiki – lietus un sausā sezona, mūsu izpratnē piedzīvojām gandrīz visus četrus gada laikus, – rudenim raksturīgas lietavas un jau iekrāsojušās lapas, krusu un aukstu vēju kalnos, tropiski siltas dienas, kā arī mērenākus laika apstākļus.

Peru ir tropu valsts, jo pāri valsts ziemeļu daļai novilkts Ekvators, taču tās klimats neatbilst tropiskajai joslai, – gar valsts krastu Klusajā okeānā plūst aukstā Humbolta straume. Pēc pieredzes varu teikt, ka, esot tur aprīlī un maijā, pārsvarā (ja neskaita džungļus, kur bija sutīgs) sajūtas līdzīgi kā normālā Latvijas vasarā – nedaudz virs 20 grādiem pēc Celsija.

Kas jāzina par lidojumu, un cik tas maksā?

Jārēķinās, ka lidojums uz Peru no Rīgas aizņems padsmit stundas. Visticamāk, tās būs vismaz trīs lidmašīnas un attiecīgi vismaz divas pārsēšanās. Ja vēlēsities ietaupīt, var nākties pirkt reisus, kas paredz nakšņot kādā no lidostām vai samērā ilgi gaidīt gaisa kuģa pacelšanos. Nevaru pateikt, cik samaksājām tieši par lidojumu, jo aviobiļetes pirka tūrisma firma un tās bija iekļautas kopējā rēķinā kopā ar maksu par transportu un naktsmājām. Taču, pētot tās internetā, secinu – lai aizlidotu no Rīgas uz Limu un atgrieztos atpakaļ, jārēķinās ar apmēram 1000 eiro. Lētākais, ko atradu, bija brauciens izmaksās nedaudz virs 800 eiro, taču tad kopējais lidostās un lidojumos pavadītais laiks var sasniegt pat 48 stundas. Kā zināms, jo ātrāk kaut kur gribi nokļūt un mazāk laika pavadīt ceļā, jo dārgāk tas izmaksā.

Mūsu gadījumā turpceļā lidojām no Rīgas uz Helsinkiem, no kurienes tālāk uz Amsterdamu, tad no tās uz Limu. Atpakaļceļš bija vēl eksotiskāks – lidojām no Peru galvaspilsētas uz kaimiņvalsts Kolumbijas lidostu Bogotā, no kurienes uz Parīzi un no tās tālāk uz Rīgu. Ieteiktu reisus plānot tā, lai atstātu starplaikus starp pārsēšanām. Starp lidojumu no Amsterdamas uz Limu mums bija diezgan maz laika, uz kontroli nācās doties skriešus. Tur sastapāmies ar garām rindām un, lai nenokavētu lidmašīnu, lūdzām citus ceļotājus mūs rindā palaist pa priekšu. Reisu nokavēt ir diezgan reālistiski.

Kas sagaida, ierodoties Peru?

Nolaižoties Peru, pirmais, ko piedzīvojām, ir drošības kontrole. Jāpiebilst, ka tā noteikti nav tik stingra, kāda ir, piemēram, Jaunzēlandē, kur izprašņā par ceļojuma nolūkiem un pārbauda visu somas saturu, ielidojot no citas pasaules daļas. Šeit vairāk pievērsa uzmanību pasēm, iespieda vīzas un kontrole diezgan raiti gāja uz priekšu. Ielidojot Limā, pirmais, kas "iekrīt acīs", mazliet pastaigājoties, ir siltais klimats, palmas. Uzreiz pamanīju salīdzinoši maz tūristu no Eiropas. Tas ir ļoti uzkrītoši, jo vizuāli ikviens vietējais uzreiz pasaka – Tu esi tūrists. Takšu vadītāji, iznākot no lidostas, uzreiz "līp klāt" un piedāvā savus pakalpojumus. Nevajadzētu piekrist pirmajam piedāvājumam, bet gan apjautāties vairākiem pakalpojuma sniedzējiem par cenu un mēģināt kaulēties, jo vietējiem piemīt tieksme prasīt augstāku maksu par pakalpojumu, nekā tam tur reāli jāmaksā. Peru daudzi pakalpojumi ir lētāki nekā Eiropā – arī vietējo algu līmenis tur ir zemāks. Līdz ar to nezinātājs var krietni pārmaksāt. Tāpat ieteiktu iepriekš kartē izpētīt, cik tālu no lidostas atrodas viesnīca. Mūsu gadījumā tā atradās kājām sasniedzama 20 minūšu gājiena attālumā. Tomēr centrs no lidostas ir patālu un nav droši sasniedzams kājām. Tamdēļ ieteiktu instalēt un izmantot "Uber" taksometru aplikāciju.

Viesnīcu sasniedzām diezgan ātri, nolikām mantas un devāmies nelielā izbraucienā pa naksnīgajām Limas ielām ar taksi, kas mūs tur aizvizināja nepilnā stundā par kādiem 20 soliem jeb 5 eiro. Peru galvaspilsēta ir ļoti daudzpusīga, atkarībā no rajona. Seriālā redzēju tās daiļo pusi – koloniālās arhitektūras stilu, daiļos augus un palmas, tad, reāli pārvietojoties pa dažādiem rajoniem, uz ielām redzi atkritumus, cilvēkus, kas mēģina pelnīt, kaut ko pārdodot sastrēgumos sēdošajiem. Pilsētas ielas ir skaļas un trokšņainas, vietām sastopams smacīgs gaiss. Un satiksme uz Limas ielām – pilnīgs haoss, ļoti intensīva, noteikumu nav, visi brauc kā vēlas, daudz pīpina ar mērķi izlauzt sev ceļu. Pa vidu visam autobusu un vieglo mašīnu jūklim pa kādam pārdrošam motorollera vadītājam, brīžam uz šāda spēkrata bija sasēdusies pat visa ģimene. Arī daļu mūsu grupas taksists savā spēkratā izvizināja kuplākā pulkā, nekā tur faktiski paredzēts iekāpt. Teica, ka drīkstam sēsties tik daudzi, cik spējam sakāpt. Tad nu, lai ekonomētu laiku un naudu, sēdējām vairākos "stāvos". Brauciens bija jautrs un ātrs, šoferis aizgūtnēm spāniski stāstīja par dzīvi valstī. Esot arī viņiem problēmas ar valdību, ne viss tā, kā gribētos.

Ar angļu valodas zināšanām var būt par "īsu"

Vēlāk, kad jau braucām ar taksi uz centru, tā vadītājs stāstīja – avārijas notiekot bieži. Es laikam neieteiktu pašam braukt ar īrētu auto pa Limas centru, jo vietējie ir iepraktizējušies un šajā satiksmes anarhijā spēj ātri reaģēt un izlavierēt starp citiem spēkratiem. Eiropietim gan šis var beigties ar avāriju un sabeigtiem nerviem. Manuprāt, tas nav tā vērts, ņemot vērā arī zemās cenas par taksi. Ceļojot uz Peru, jāņem vērā tas, ka vairums vietējo nemaz nerunā angļu valodā, pamatā to izmanto cilvēki, kuri strādā viesmīlības nozarē, apkalpo cilvēkus, ir gidi vai šoferi, kuriem pieder privāts bizness saistībā ar tūrismu. Ne visi takšu šoferi runā angliski un var gadīties grūtības komunicēt, ja nepārzināt spāņu valodu. Jā, neviens jums neprasīs runāt vietējā kečvu valodā, bet spāņu valodas zināšanas vismaz pamata līmenī var lieti noderēt. Tā kā ne visur būs pieejams internets, lai izmantotu google tulkotāju, tad varbūt ir vērts iemest somā mazu vārdnīcu, lai kādas elementāras lietas varētu pateikt. Mums šo funkciju pildīja viens puisis grupā, kurš pašmācības ceļā bija iemācījies runāt spāņu valodā – visu cieņu viņam.

Daudzie suņi un 80 . gadu stilistika ielās

Peru pilsētu ielās bija ļoti daudz suņu. Sākotnēji domāju, ka tie ir pamesti, nevienam nevajadzīgi. Patiesībā, kā norādīja kāds mūsu šoferis, tie lielākoties kādam pieder, taču saimnieki pa dienu tos laiž savā vaļā, lai paši meklē pārtiku.

Kaķi kā mājdzīvnieki mazāk esot cieņā, jo vairāk jābaro pašiem. Pārsteidza arī tas, cik daudz cilvēku publiskās vietās, pūļi. Autoparks šajā valstī arī ir vecāks nekā Eiropā – tas kopā ar vides reklāmām atsevišķiem Limas rajoniem piešķīra tādu kā 80. gadu sajūtu. Joprojām atceros savas pirmās emocijas, braucot pa Limas ielām: "Vai esmu aizceļojusi laikā?". Līdzīgas sajūtas bija arī citiem manas grupas biedriem.

Limā apmeklējām palielu iepirkšanās centru, kurā bija citu preču zīmju produkcija, pirmo reizi ieraudzīju dažas Eiropā (varbūt kādam gadījies?) neredzētas lauksaimniecības kultūras, piemēram, melno kukurūzu. Pārsteidza arī cilvēku masas veikalos, tas, cik lēni virzās uz priekšu rindas. Pretēji pakalpojumu sektorā nodarbinātajiem Eiropā, neviens nekur nesteidzas. Piemēram, man lidostā saplīsa tonālā krēma pudelīte un, lai nopirktu jaunu, parfimērijas preču veikalā nācās to izvēlēties, tad man iedeva numuriņu apmaksai, tad bija jākāto pāri visam veikalam uz kasi, jāstāv garā rindā, lai samaksātu un tad jāatgriežas ar čeku pie attiecīgā stenda, lai apmaiņā pret to saņemtu savu pirkumu, ko vēl iepakoja. Attiecīgi tas viss process man prasīja ievērojami vairāk laika nekā ierasts.

Pirmajā vakarā samainījām valūtu – ieteiktu tomēr kādu skaidru naudu sarūpēt, jo, maksājot solos, var sanākt lētāk nekā norēķinoties, piemēram, dolāros, ko arī daudz kur pieņem. Kad atgriezāmies viesnīcā, likāmies uz auss, jo jau nākamajā dienā bija ļoti agri jāceļas, lai lidotu uz džungļiem ar vietējo iekšzemes lidmašīnu.

Došanās uz džungļiem un satikšanās ar tarantulu

Džungļi manās atmiņās ir pats episkākais no Peru redzētā, jo tā bija pilnīgi cita pasaule, neko tādu Eiropā nav iespējams pieredzēt – cita flora, fauna, citi noteikumi, kas jāievēro. Diezgan eksotiska lidosta, kurā piezemējāmies ar tropisku gaisu, kas jau palīdzēja pārslēgties tam, ka esam unikālā vidē. No lidostas līdz Puerto Maldonado pilsētai braucām ar tuk tukiem, kas izmaksā vēl lētāk par taksi un dod iespēju sajust vēja brīzi gar ausīm un labāk iepazīties ar pilsētu.

Tur arī uz centrālās ielas, kas stiepjas līdz Sanfrancisko tilta dubultniekam, pie viena no vairākiem pakalpojumu sniedzējiem norezervējām džungļu piedzīvojumu. Tas ietvēra transportu uz un no džungļiem, kā arī piedāvāja iespēju divas dienas nakšņot, trīs dienas ieturēties un doties ekskursijās pa džungļiem un citas aktivitātes. Angļu valodu šie pakalpojumu sniedzēji ļoti labi pārzina, nebija problēmu – mums tika piešķirts savs gids – Džonatans. Pakalpojums izmaksāja 250 ASV dolārus.

Džungļu piedzīvojums noteikti bija tā vērts. Devāmies tur ar vieglo auto, tad pārsēdāmies laivā, lai šķērsotu upi un otrpus tās krastam atradās arī mūsu izmitināšanas vieta. Tā bija arī elegantākā nakšņošanas vieta mūsu ceļojumā, jo bungalo bija pieejamas visas ērtības, kā arī namiņi bija iekārtoti ļoti gaumīgi un raisīja absolūtu atvaļinājuma sajūtu. Gultai apkārt stiepās moskītu tīklu baldahīns. Maltītes bija tiešām lieliskas, jo mūs ēdināja trīs reizes dienā, pasniedzot no svaigām vietējām izejvielām gatavotus ēdienus, kas bija pamatā rīsi ar gaļu, augļi desertā, olas ar dārzeņiem brokastīs. Viss svaigs un gards, vienīgi tas rīsu daudzums, ko pasniedza kā piedevu, bija pārmērīgs. Režīms – stingrs, vidēji cēlāmies augšā jau pirms pieciem rītā, lai paspētu uz dažādām aktivitātēm.

Pirmajā dienā mēs devāmies nelielā pastaigā pa džungļiem pavērot pērtiķus dzīvajā dabā, to vidū vietējos tamarīnus, zirnekļpērtiķus un kapucīnus. No tiem nav jābaidās, tie ir neliela auguma, pārvietojas pa kokiem un ieturas, mielojoties ar augļiem, kukaiņiem, kā arī var noķert pa kādai vardei un uzgrauzt pa kādam riekstam. Šie augumā nelielie dzīvnieciņi ir aktīvi, bet diezgan bailīgi, tāpēc, lai tos ieraudzītu kokos, mums bija jāuzvedas klusu, lai tie neizbīstas un neaizbēg dziļāk džungļos.

Iestājoties tumsai, ieraudzījām arī tarantulu. Tas bija ļoti īpatnēji. Šīs izmēros milzīgo zirnekļu mātītes dzīvojot alās un vairāk aktivizējas tieši naktīs. Mūsu vietējais gids Džonatans bija izzinājis alu, kurā tobrīd mitinājās zirneklis, un ar mazu zāles stiebriņu pakāpeniski to izvilināja no alas. Tā reaģēja uz kustību un mums bija iespēja savvaļā, dažu centimetru attālumā no sevis, redzēt šo milzīgo zirnekli, kurš tiešām izskatījās kā no zoodārza ekspozīcijas vien savā dabiskajā vidē uz brīvām kājām.

Ieteiktu džungļos doties kopā ar vietējo, kurš tajos orientējas un pārzina potenciālās briesmas. Mēs palikām Amazones džungļos, Nacionālajā Tambopatas rezervātā, kur sastopamas arī indīgas čūskas. Nevienu no tām paši nesastapām, taču vienā vietā sajutām tādu īpatnēju smārdu gaisā -gids mūs brīdināja – tas liecina, čūska nesen šķērsojusi taku. Mūsu gids Džonatans dalījās stāstā par savu radinieci, kurai viena čūska iekoda un nācās meklēt palīdzību. Čūskas tur tiešām ir ļoti indīgas un, ja nepieciešams braukt uz slimnīcu, lai meklētu pretindi, no šādas attālas vietas līdz tai būs jāmēro kāds laiciņš. Labā ziņa – lielu, plēsīgu dzīvnieku, kas varētu uzbrukt, uz sauszemes nav.

Taču Amazones džungļos ne mazums mīt anakondas, indīgas čūskas, zirnekļi un citi rāpuļi. Ir jāzina, kur sperat soli. Nezinātājs var arī viegli apmaldīties, jo džungļos daudzviet ir diezgan blīvi saauguši koki un augi un, nomaldoties no takas, viegli var neatrast ceļu atpakaļ. Pieredze džungļos bija arī īpaša ar to, ka tur ir ļoti daudz augu, kas pie mums nav sastopami, piemēram, baobabi, liānas. Tur bija arī lapas, kas, saberzējot plaukstās, izdala violetu krāsu līdzīgi kā mellenes, vienīgi daudz intensīvākā tonalitātē.

Džonatans stāstīja, ka to izmanto arī kā krāsvielu, lai zīmētu. Tāpat tur bija Ceiba koks, pazīstams kā kapoks vai zīda-kokvilnas koks, kas var sasniegt pat 18 stāvu mājas augstumu un citi dabas brīnumi. Džonatans mums parādīja arī kādu ieplaku džungļos, kur sanāk mieloties Dienvidamerikas lielākais dzīvnieks – tapirs. To redzēt dabā esot īpaša veiksme, daži tūristi no citām valstīm pat speciāli brauc ar mērķi ieraudzīt tapiru dzīvē, ir gatavi piemaksāt prāvas summiņas, lai gids to parādītu savā dabiskajā vidē. Bet nav iespējams to nodrošināt, nevar paredzēt, kad tapirs nāks dzert vai ieturēt maltīti barošanās vietā. Vari dienām maldīties, gaidīt un nesagaidīt.

Arī mūsu bungalo sagaidīja kāds pārsteigums – tur bija iemitinājusies kokvarde, kura, sakārtojot baldahīnu, atsitās man pret plecu. Džungļos var gadīties pārsteigumi, dzirdēju arī par ķirzaku kādā naktsmītnē. Taču indīgi zirnekļi gan tajos nebija ielīduši. Tomēr ieteiktu skatīties, kur liekat kāju, pārvietojoties pat pa iekoptām teritorijām.

Džungļos pabijām lietus sezonas beigās, tāpēc ik pa laikam uzlija, taču gana dāsni mūs lutināja arī saule. Jāpiebilst, ka gaiss bija mitrs un drēbes, ja samirka, tad nežuva vispār. Cītīgi ziedāmies ar speciāliem līdzekļiem pret moskītu dzēlieniem, jo tie tur naski uzbrūk. Jaunas dienas rītam uzaustot, devāmies apskatīt papagaiļus.

Cēlāmies ļoti agri, pirms saullēkta, jo citādi būtu nokavējuši laiku, kad tie aktīvi barojas. Nekad neticēju, ka spēšu sevi piedabūt atvaļinājumā vairākus rītus celties vēl tumsā un kādreiz stundām ilgi vērošu putnus, bet tas var būt patiesi interesanti. Tu sevi kaut kā piedabū augšā, celies tajos četros, ieraugi to brīnišķīgo mirkli, kad saule vēl nav uzlēkusi, džungļi vēl tikai mostas – tās skaņas, krāsas. Redzi, kā lēnām aust diena, kā saule paceļas virs horizonta. Arī putni, kurus vērojām – Makao papagaiļi, ir neparasti. Ir viena vieta, kur tie speciāli barojas, jo tur ir speciālas klintis ar dabas izejvielām, ko viņi lieto uzturā. Turp arī devāmies. Redzi, kā tie paceļas, lidinās. Mums bija līdzi arī profesionāls binoklis, lai redzētu, kā laidelējas ap kokiem, jo pa gabalu tos nav iespējams tik detalizēti saskatīt. Uzrīkojām tur arī pikniku, bija īpaša sajūta brokastot kopā ar putniem pretējā salas pusē. Interesenti, ka Makao ir partneris uz mūžu.

Pelde upē arī krokodiliem

Džungļos peldējāmies arī upē, kur dzīvo krokodili. Vietējie gidi stāstīja, – tur dzīvojošie nelielie krokodili, kaimani, nemaz tā pie cilvēkiem baros nemīl doties. Tie esot intraverti, nemīlot trokšņainus pūļus, vairāk aktivizējas naktī. Tāpēc neieteiktu naktī iet vienatnē peldēties Amazones pietekās vai jebkur citur attiecīgā reģiona upēs. Ieraudzījām arī vietējās cūkas – kapibaras, kas nāca ar saimi atveldzēties upē. Pēdējā džungļu dienā devāmies makšķerēt uz vietu, kur ūdenī dzīvo Piranjas. Neko nenoķērām, bet pa ceļam upē redzējām zelta meklētājus. Tie tur gadiem nodarbojas ar šo rūpalu, tas nav īsti legāli, bet vietējās amatpersonas piever uz to acis.

Džungļus pamest bija mazliet saldsērīgi smeldzīgi, bet priekšā jau nākamais piedzīvojums – viens no septiņiem pasaules brīnumiem. Par to – piedzīvojumu stāsta otrajā daļā.