Vinnijs Pūks, kļavu sīrups, divsimt dažādas valodas un citi pārsteidzoši fakti par Kanādu

Turpinājumā – desmit aizraujoši fakti, kas ļaus iepazīt Kanādu tuvāk – gan tās dabas daudzveidību, gan vēsturi, gan citus mazāk zināmus faktus.

Lāču dažviet vairāk nekā cilvēku

Lai arī Kanādā ir vairāk nekā 41 miljons iedzīvotāju, ir vietas, ko lāči apdzīvo blīvāk un labprātāk nekā cilvēki. Viena no tādām – Manitobas provinces pilsēta Čērčila, ko dēvē arī par "pasaules polārlāču galvaspilsētu".

Aptuveni divus mēnešus gadā lāči migrē uz skarbo un auksto tundru, lai sagaidītu, kad Hudzona līcī izveidosies ledus, kas viņiem atvieglo roņu medības. Jāpiebilst gan, ka klimata pārmaiņas izjaukušas polārlāču dabisko ciklu – līdz sasalumam jāgaida ilgāk, tas ir mazāk noturīgs, un līdz ar to arī pārtiku iegūt ir grūtāk.

Lai arī precīzu lāču skaitu noteikt ir sarežģīti, jo tas pastāvīgi mainās un dzīvnieki regulāri pārvietojas, tiek lēsts, ka Kanādā mājo aptuveni 396 līdz 476 tūkstoši melno lāču, 25 līdz 29 tūkstoši grizliāču, bet valsts Arktikas reģionus apdzīvo aptuveni 16 līdz 20 tūkstoši polārlāču. Tas nozīmē, ka kopējā lāču populācija svārstās ap pusmiljonu.

Vinnijs Pūks ir kanādietis

Turpinot par lāčiem – izrādās, pasaulslavenajam un iemīļotajam grāmatu un multfilmu tēlam Vinnijam Pūkam ir spēcīgas kanādiešu saknes. Vinnija Pūka radītājs, angļu rakstnieks Alans Aleksandrs Milns (1882–1956), iedvesmojās no reālas melno lāču mazules Vinnijas, bārenes no Vaitriveras, Ontārio, Kanādā.

Pirmā pasaules kara laikā mazo lāceni iegādājās kanādiešu karavīrs Harijs Koulborns (1887–1947) un nosauca savas dzimtās pilsētas Vinipegas vārdā. Vinnija kļuva par viņa pulka talismanu un vēlāk tika ziedota Londonas zoodārzam, kur viņu satika grāmatas "Vinnijs Pūks" (1926) autora Milna dēls Kristofers Robins (1920–1996).

Mazais Kristofers tik ļoti iemīļoja Vinniju, ka izlēma viņas vārdā nosaukt arī savu rotaļlietu lācīti. Arī pārējie stāsta varoņi (sivēns, tīģeris, ēzelītis un citi) tika iedvesmoti no rakstnieka dēla rotaļlietām, un tā radās stāsts, kas jau 100 gadus priecē bērnus un pieaugušos un vienlaikus turpina nest arī kanādiešu lācenes Vinnijas vārdu visā pasaulē.

Populāri arī aļņi

Kanādā dzīvo arī pasaulē lielākā aļņu populācija – tiek lēsts, ka valstī mīt no aptuveni pusmiljona līdz miljonam aļņu. Šie iespaidīgie dzīvnieki ir sastopami gandrīz visās provincēs, īpaši taigā, kas aizņem lielāko daļu Kanādas teritorijas un veido vienu no plašākajām cilvēku neskartajām mežu zonām pasaulē. Tai raksturīgi gari, auksti ziemas mēneši un īsas vasaras.

Aļņi ir lielākie briežu dzimtas pārstāvji – pieaudzis tēviņš var svērt līdz pat 600 kilogramiem, kamēr tā ragi var plesties pat vairāk nekā 1,5 metra platumā. Lai arī aļņi parasti izvairās no cilvēkiem, Kanādā tos var sastapt visai bieži, piemēram, ceļmalās, īpaši rudenī un ziemā. Taiga ir mājvieta arī daudziem citiem savvaļas dzīvniekiem, tostarp lāčiem, vilkiem un lūšiem, un tai ir būtiska loma klimata regulēšanā, piesaistot lielu daudzumu oglekļa.

Bebru aizsprosts, kas redzams no kosmosa

Čaklais, lielzobainais un ar plakano asti apveltītais bebrs ir viens no Kanādas nacionālajiem simboliem, un ne velti, jo tieši tur atrodas pasaulē lielākais bebru dambis – tik milzīgs, ka ieraugāms pat no kosmosa. Tas atrodas Kanādas ziemeļos, Vudbafalo nacionālajā parkā Albertas provincē, un ir lielākais dabas parks visā valstī.

Aizsprosta tapšanā savu roku (vai drīzāk – ķepu un zobus) pielikušas vairākas bebru paaudzes. Šie dzīvnieki būvē dambjus no kritušiem un pašu sagāztiem kokiem un zariem, akmeņiem, dubļiem un augiem. Šādas konstrukcijas palīdz paaugstināt ūdenslīmeni un ļauj bebriem labāk pasargāt sevi no plēsējiem.

Medijs "BBC Wildlife" šā gada janvārī vēstīja, ka dambi jau 2007. gadā pamanījis kāds garām lidojošs satelīts. Aizsprosts varētu būt pat 45 gadus vecs. Nacionālās aeronautikas un kosmosa administrācijas fiksētie attēli apstiprina, ka līdz 1980. gadam dambja tur nav bijis. Savukārt vēlākie satelīta uzņēmumi apliecina, ka mazie dabas inženieri sākuši būvniecību un joprojām turpina paplašināt savu "ciematu", izbūvējot arvien jaunus dambjus.

Starp citu, bebrs par valsts simbolu tika pasludināts 1975. gadā, pieņemot Kanādas Nacionālo simbolu likumu. Bebriem šīs valsts vēsturē bijusi liela nozīme kažokādu tirdzniecībā. Tāpat tikusi ņemta vērā tā spēja iemiesot kanādiešu izdomu, atjautību un čaklumu. Līdzās bebram starp nacionālajiem simboliem ir arī valsts karogā redzamā kļavas lapa, ģerbonis, himna "O Canada", nacionālie sporta veidi – hokejs un lakross – un citi.

Kanādā ietilptu vismaz 150 Latvijas

Kanāda ir otra lielākā valsts pasaulē, un tās sauszemes robeža ar Amerikas Savienotajām Valstīm (ASV) stiepjas 8891 kilometra garumā, pieskaroties 13 ASV štatiem, tostarp arī ar lielākajiem no tiem – Aļaskai – 2475 kilometru garumā. Valstij ir arī jūras robeža ar ASV, Dāniju un Franciju.

Kanāda, kuru šķērso veselas piecas laika zonas, aizņem 9,98 miljonus kvadrātkilometru. Salīdzinājumam – Latvijas platība ir vien aptuveni 64,6 tūkstoši kvadrātkilometru. Tātad Kanāda ir aptuveni 154 Latvijas liela.

Tāpat Kanādai ir arī pasaulē garākā piekraste – tā robežojas ar Kluso, Atlantijas un Ziemeļu Ledus okeānu, un tās kopējais garums pārsniedz 243 tūkstošus kilometru.

Zilo ezeru zeme

Kanādā ir vairāk nekā divi miljoni ezeru – gan lielāki, gan mazāki. Slavenākie no tiem ir Luīzes ezers, Morēnas ezers, Peito ezers, kuri izceļas ar neticami dzidru un spilgti tirkīzzilu ūdeni. Tāpat uz robežas ar ASV atrodas arī pieci, tā sauktie, Lielie ezeri. Lielākais no tiem ir Augšezers, pārējie – Ontario, Hūrons, Ēri un Mičigans.

Tikmēr Kanādas dziļākais ezers ir Lielais Vergu ezers jeb Greitsleivleiks, kas ir 614 metrus dziļš, teju divas reizes apsteidzot Baltijas jūru. Kopumā Kanādā atrodas aptuveni piektā daļa jeb 20 % no visām pasaules saldūdens rezervēm.

Bilinguāla valsts, kurā runā 200 valodās

Kanādai ir divas valsts valodas – angļu un franču –, taču tur sastopamas arī daudzas citas. Īpaši plašs valodu klāsts dzirdams Toronto un Monreālā, un tiek lēsts, ka valstī kopumā var saklausīt pat vairāk nekā 200 dažādu valodu. Starptautiskās statistikas platformas "Statista" dati rāda, ka 2022. gadā visizplatītākā bija angļu valoda – to lietoja 87,1 % iedzīvotāju. Otra izplatītākā bija franču ar 29,1 % iedzīvotāju. Turklāt daudzi iedzīvotāji ir bilinguāli un ģimenē runā gan angļu, gan franču valodā.

Nākamā izplatītākā valoda bija ķīniešu (4,2 %), spāņu (3,2 %) un arī pendžabu, kas pamatā tiek lietota Pakistānā un Indijā (2,6 %). Tāpat visai bieži sastopama bija arī arābu valoda (2,4 %) un tagalu (2,3 %) valoda, kas izplatīta Filipīnās, bet vēl 1,5 % Kanādas iedzīvotāju runā itāļu valodā.

Vienlaikus Kanādā tiek aktīvi saglabātas un atjaunotas arī pamatiedzīvotāju valodas – piemēram, krī, inuītu un odžibvu, kas ir būtiska valsts kultūras mantojuma daļa. Dažādo valodu līdzāspastāvēšana padara Kanādu par vienu no lingvistiski daudzveidīgākajām valstīm pasaulē.

No kurienes cēlies nosaukums?

Valsts nosaukums cēlies no huronu – irokēzu indiāņu grupas tautas, kas dzīvoja pie Ontario ezera, – valodas vārda "kanata", kas nozīmē "ciems" vai "apmetne". Ar šo vārdu irokēzi 16. gadsimtā apzīmējuši savu ciemu Stadakonu, kas atradās mūsdienu Kvebekas pilsētas apkārtnē.

1535. gadā šo vārdu izdzirdēja franču pētnieks Žaks Kartjē, kuram vietējie iedzīvotāji ar to norādīja ceļu uz savu apmetni. Kartjē šo apzīmējumu kļūdaini uztvēra kā nosaukumu plašākai teritorijai un sāka lietot vārdu "Kanāda", lai apzīmētu zemi uz ziemeļiem no Svētā Laurencija upes, kā arī tās iedzīvotājus, kurus viņš dēvēja par "kanādiešiem".

Jau 16. gadsimta vidū kartēs nosaukums "Kanāda" parādījās kā apzīmējums plašai teritorijai, un laika gaitā nostiprinājās kā visas valsts nosaukums. Huronu tauta 18. gadsimtā tika gandrīz pilnībā iznīcināta, taču vārds, kas sākotnēji apzīmēja nelielu ciemu, kļuva par identitāti vienai no lielākajām valstīm pasaulē, saglabājot ciešu saikni ar Kanādas pamatiedzīvotāju valodu un vēsturi.

Kvebeka – pasaulē lielākais kļavu sīrupa ražotājs

Daudzi iecienījuši pa laikam brokastīs baudīt pankūkas ar kļavu sīrupu. Ja ne – tad noteikti to vismaz redzējuši amerikāņu filmās. Lielākā daļa – aptuveni 75 % – pasaulē saražotā kļavu sīrupa nāk tieši no Kanādas, un aptuveni 90 % no tā tiek iegūts Kvebekas provincē, kurai raksturīgas aukstas un sniegotas ziemas, bet siltas un mitras vasaras.

Kļavu sīrupu gatavo pavasarī, laikā, kad naktīs vēl ir sals, bet dienās kļūst manāmi silts. Šādos apstākļos no cukurkļavām, kuras parasti rotā koši sarkanas un oranžas lapas, iegūst sulu, koka stumbrā izurbjot nelielu atveri, pa kuru tā notek savākšanas traukos vai cauruļu sistēmā. Savākto sulu pēc tam vāra, iztvaicējot lielāko daļu ūdens, līdz tā sabiezē, tajā palielinās cukura koncentrācija un izveidojas zeltains sīrups. Vidēji no aptuveni 40 litriem sulas iegūst vienu litru sīrupa.

Ik gadu dāvanā 20 tūkstoši tulpju

Otavā, Kanādas galvaspilsētā, maijā ik gadu norisinās tulpju festivāls. Tas ir skaists, priekpilns pasākums, kurā iespējams apskatīt tūkstošiem ziedu, taču patiesībā Kanādas saikne ar tulpēm, kas iedvesmojusi festivālu, sniedzas tālā pagātnē.

Otrā pasaules kara laikā, pēc nacistiskās Vācijas iebrukuma Nīderlandē, princesei Juliānai (1909–2004) nācās bēgt no dzimtenes. Kopā ar savām divām meitām viņa patvērās Otavā, kur vēlāk Juliāna dzemdēja arī savu trešo meitu. Otava kļuva par Nīderlandes karaliskās ģimenes mājām līdz brīdim, kad viņi 1945. gadā varēja atgriezties atbrīvotajā Nīderlandē. Jāpiebilst, ka Kanādas karaspēkam bija izšķiroša loma valsts atbrīvošanā.

Pēc atgriešanās dzimtenē princese vēlējās pateikties Kanādai un tās iedzīvotājiem. Viņa pasniedza vairākas dāvanas, viena no tām bija 100 tūkstoši tulpju sīpolu Otavai. Tā radās tradīcija, un aizvien Nīderlande Kanādai ik gadu dāvina aptuveni 20 tūkstošus tulpju sīpolu – 10 tūkstoši no tiem nāk no karaliskās ģimenes, bet pārējie – no iedzīvotājiem.

No plašajām taigām un savvaļas daudzveidības līdz kultūras mantojumam un cilvēka spējai pielāgoties skarbajiem dabas apstākļiem – Kanāda piedāvā pa gabaliņam katrai gaumei. Vidē, kur izdzīvošana prasa zināšanas, izturību un cieņu pret apkārtējo pasauli, norisinās arī "National Geographic" raidījuma "Izdzīvošana Norvudā" notikumi.

Raidījuma otrajā sezonā skatītājiem ļauts atgriezties Kanādas skarbajā ziemeļu savvaļā, kur katra diena prasa izturību un reizēm arī aukstasinību. Astoņās sērijās var sekot izdzīvošanas izaicinājumiem taigā – no pajumtes ierīkošanas un pārtikas sagādāšanas līdz cīņai ar salu, vēju un neparedzamiem apstākļiem, kas pārbauda cilvēka robežas un spēju pielāgoties.

Ieraudzīt Kanādu no cita skatupunkta var piektdienās pulksten 13.45 kanālā "National Geographic", kad uz ekrāniem vērojama raidījuma "Izdzīvošana Norvudā" jaunākā, otrā sezona.