Tev jāizbauda! Vīns un sērūdens pirtis Gruzijā

Vilinošu piedāvājumu – ceļojumu uz Gruziju – Artūrs atrada pirms 8 mēnešiem. Kāda mazpazīstama, bet – kā noskaidroja Artūrs, pirms spēra izšķirošo soli, uzticama kompānija solījās aizvest nedēļu ilgā ekskursijā par 420 EUR. Ceļazīmes cenā bija – lidojums (tiešais reiss Rīga–Tbilisi–Rīga), viesnīcas un ekskursijas. Solītais maciņā iekrita, un Artūrs ir stāvā sajūsmā par organizatoru darba kvalitāti, naktsmītnēm un piedāvāto ekskursiju klāstu. Gruzijā nav rietumvalstu populārākajām tūrisma vietām raksturīgā perfektuma un kārtības. Tieši tāpat – reti kura dzīvojamā māja ir bijusi "pakļauta" eiro remontam, un tieši tas piešķir šai zemei īpašo šarmu un neatkārtojamību.

Viesmīlība

Dodoties uz Gruziju, Artūram šķitis, ka gruzīnu izdaudzinātā viesmīlība ir krietni vien pārspīlēta. Tomēr Gruzijā tiešām pārliecinājies, ka gruzīni ir viesmīlīgi ar lielo "V". Satiekot latviešus (protams, ka gruzīni atpazīst, ka neesi vietējais), uzreiz ir interese, vai atbraucēji nav no Ukrainas. Ņemot vērā salīdzinoši nesenos notikumus – Krievijas agresiju Gruzijā, viņi ļoti jūt līdzi ukraiņiem. Daudzviet māju logos un pie automašīnām ir izkārti Ukrainas karogi. Nejauši satikti gruzīni uzaicinājuši latviešus uz… bērēm. Kad mūsu bāleliņi devušies līdzi, izrādījies, ka tās tomēr nav bēres, bet piemiņas pasākums – trīs vienā. Ļoti daudz cilvēku bija sanākuši, lai pieminētu kādu aizgājēju, gan nosvinētu kādas ģimenes pieaugumu, gan kristības. Nupat iepazītie latvieši nosēdināti goda vietā, gādāts, lai viņiem nekas netrūktu – ne ēdamā, ne dzeramā. Atpakaļbraucienā namatēvs "uzsaucis" viesiem taksometru, un vēlējies otrā rītā atbraukt atkal pēc latviešiem, lai pavadītu viņus ekskursijā. Latviešu atturīgajam un noslēgtajam raksturam ir neierasti, kad pavisam sveši cilvēki nāk klāt uz ielas, vēlas izrādīt pilsētu un aicina ciemos pie sevis uz mājām tāpat vien, brīvas gribas un laipnības vadīti.

Cenas

Gruzijā Artūrs un viņa ceļabiedri pārvietojušies ar metro. Viena brauciena cena ir 20-25 centu, turklāt var braukt, cik tālu gribi. 10-15 minūšu brauciens ar taksometru izmaksā 2 EUR. Pavakariņot labā pilsētas centra restorānā, pasūtot arī vīnu, 2 personām izmaksā 20–25 EUR. Artūrs: "Gruzijā es beidzot sapratu, kā jūtas Latvijā, piemēram, vācu tūristi, kuri var atļauties tērēt naudu un uzjautrināties par lētajām cenām."

Cigaretes un suņi

Vienīgais mīnuss, kas tūristiem nesmēķētājiem var pabojāt ceļojumu pa Gruziju, ir pārējo smēķēšana. Lai arī sabiedriskās vietās ir aizlieguma zīmes, ka smēķēt nav atļauts, tās uz gruzīniem "neiedarbojas." Ikviena kafejnīca vai cita sabiedriska vieta slīgst dūmu mākonī. Jau turpceļā lidmašīnā kāda gruzīniete, neklausot stjuartes aizrādījumiem, devusies uz tualeti pīpēt. Arī lidostas tualetē, kur ir skaidri un gaiši norādīts, ka smēķēt nedrīkst, var satikt policistu ar cigareti zobos.

Vienīgais, par ko gruzīni ir pikti uz tūristiem, ir suņu barošana. Katrā ciematā ir vairāki klejojoši suņi, kuri tāpat kā gruzīni ļoti labi prot atšķirt tūristus no vietējiem. Suņi ļoti draudzīgi, asti luncinādami, nāk klāt iebraucējiem un prasa, lai viņus uzcienā ar kaut ko garšīgu. Tūristiem suņi ļoti patīk, tāpēc arī tie tiek pacienāti, un seko tūristiem pa pēdām cauri visam ciemam. Vietējiem šāda tūristu aktivitāte nepatīk, jo klaiņojošie no labas dzīves vairojas, un pēc tam traucē vietējiem dzīvi.

Top 3,  kas jāredz Gruzijā

Nosaukt atsevišķas vietas, kuras noteikti būtu jāapmeklē Gruzijā, nav viegli. Gruzija un tās iedzīvotāji ir zeme, kuru sajūti un uztver kā vienotu veselumu, kura "sastāvdaļas" viena otru papildina.

Kazbeks

Kazbeka kalnā noteikti jādodas aplūkot baznīcu, kura,  kā saka paši gruzīni, atrodas vistuvāk Dievam. Turp var doties gan ar kājām pa "serpentīnu", gan taisnākā ceļā pa 45 grādu slīpumu (kas gan ir diezgan grūti), gan ēzelīša vai zirga mugurā, gan arī aizbraukt ar auto. Brīdī, kad baznīca ir sasniegta, paveras neaprakstāms skats uz visu plašo apkārtni. Tā ir brīnumaina sajūta, kad aiz muguras ir Kazbeka kalns, bet pie kājām paveras krāšņā Gruzijas daba.

Sērūdens pirtis

Noteikti jāizmēģina sērūdens pirtis Tbilisi centrā. Gruzijas galvaspilsētā joprojām ir daudz māju, kurām nav pieslēgta siltā ūdens padeve. Tādēļ pilsētā ir daudz publisko pirtu. Tūristi var noīrēt atsevišķas telpas, turklāt arī pasūtīt "vieglo masāžu". Atšķirībā no vietējiem, tūristi drīkst iet pirtī kopā – gan vīrieši, gan sievietes. Ilgu laiku karstajā sērūdens pirts "vannā" fiziski nav iespējams uzturēties, sāk reibt galva. Pēc laiciņa ierodas pasūtītie masieri. Dāmām – sieviete, kungiem – vīrietis, un sāk "komandēt parādi", cik kurš vēl drīkst atrasties ūdenī, bet kuram jānāk "masēties". Masāžas seanss ir visai iedarbīgs – masieris vai masiere sakarsēto ķermeni kārtīgi "izmīca" un "izstaipa". Tā kā latvieši uz sērūdens pirti devušies pēc garas pastaigas kalnos, tā bijusi īpaši svētīga un pamatīgi relaksējusi nogurušos ķermeņus.

Vīns

Protams, ka, esot Gruzijā, visi vēlas nobaudīt vīnu, jo tā ir viena no Gruzijas galvenajām vizītkartēm. Artūrs stāsta, ka restorānos vai kafejnīcās vīna karafe izmaksā 2-2, 5 EUR. Vīna darītavu Gruzijā ir ārkārtīgi daudz. Tur tūristiem par prieku tiek rīkotas vīna degustācijas. Savukārt mazajos ciematiņos var pabūt vīna pagrabos vai arī –  vīna tuneļos, kuros gar sienām ir sarindotas vīna pudeles vai mucas. Arī no šejienes neviens prom nelaidīs, ja nebūsi nodegustējis kaut ko no krājumiem. Ja kādā no šīm vietām nav būts, neesi bijis Gruzijā. Par vīnu Artūram arī ir kāds īpašs stāsts: "Kad vēlējāmies pavakariņot kāda maza ciemata kafejnīcā, pasūtījām arī vīnu. Kafejnīcas saimnieks pateica, ka diemžēl vīnu viņš netirgo, tādēļ pie vakariņām būs vien jādzer klāt sula vai minerālūdens. Kad mēs jau sākām ieturēt maltīti, pienāca saimnieks, rokā nesdams paplāti ar vīna karafi un glāzēm. Lai arī viņš vīnu nepārdodot, vīns viņam pašam ir, un viņš mūs vienkārši cienā."