Strelīciju ziedēšanas laikā Salaspilī var ieraudzīt arī reto Nikolaja strelīciju

Strelīciju dzimtene ir Dienvidāfrika. Arī pie mums strelīcijas atceras savas dzimtenes klimatu un zied no rudens līdz pavasarim, bet gandrīz nekad – vasarā, kad Dienvidāfrikā ir ziema. Krāšņās strelīcijas ir iemīļotas subtropu zemēs visā pasaulē. ASV Kalifornijas štats karalienes strelīciju pat izvēlējies par savu simbolu.

Tieši šobrīd karalienes strelīcijām pievienojusies arī cita, mazāk pazīstama strelīciju suga – Nikolaja strelīcija. Tā ir augumā daudz lielāka: dabā var pārsniegt 10 metrus, pie mums – 6 metrus augsta. Arī Nikolaja strelīcijas ziedkopa ir lielāka, tās spurainais "cekuls" – ziedu kauslapas un vainaglapas – ir nevis oranžs, bet balts.

Nikolaja strelīcijas ziedkopa ir sēdoša, tā parādās no milzīgo lapu žākles bez kāta, turklāt pāris metru augstumā, tādēļ to ir grūtāk ieraudzīt. Šī auga milzīgās lapas garajos kātos atgādina banānu, un Dienvidāfrikā to arī dēvē par "Kapzemes banānu", taču strelīcijai nav ēdamu augļu. Līdzīgi kā banāniem, noziedējis un noražojis stublājs pārstāj augt un nokalst, bet no sakneņa izaug jauni dzinumi, kuru ziedēšana jāgaida vairākus gadus.

Kāpēc augu sauc par Nikolaja strelīciju? Sugas nosaukumu augam 1858. gadā devis botāniķis Eduards Rēgels par godu lielkņazam Nikolajam Nikolajevičam – imperatora Nikolaja I dēlam. Šo augu Rēgels pirmoreiz zinātniski aprakstīja tieši lielkņaza kolekcijā.