Citi nepotē, kāpēc man tas jādara? Kā dažās dienās izdzisa mana truša Samboras dzīvība

Tiešā šādas arī bija manas attiecības ar pundurtrusi, kuru vecākais bērns nosauca par Samboru, jo dzīvnieciņa ģimenē ienākšanas brīdī viņš bija iecienījis klausīties kulta grupas Jon Bon Jovi ģitārista daiļradi. Tas bija pirms apmēram trim gadiem. Vēlu oktobrī vai agri novembrī – ārā bija sasnidzis, un piesalis – uz mūsu mājām no tuvākā mini zoo atvedām Samboru. Mazu pundurtrusi ar pūkainu, melnbaltu kažociņu un īsām austiņām – no augusta metiena, vēl bērneli.

Grāmatas par trušu aprūpi lasījusi nebiju, no audzētāja labi zināju par piemērotāko uzturu, no interneta – par to, kā iekārtojams būris. Toties par vakcīnu uzzināju nejauši, vienā no Rīgas "Depo" lielveikaliem ar kādu pircēju pārrunājot iespēju izvest trusi ārā pavadā. Sieviete klāstīja, kā gadu no gada vakcinē savu mīluli pret kādu nāvējošu slimību, ar kuru dzīvnieciņš varot inficēties no odiem. Izklausījās neticami. Un cik tad maksā šāda vakcīna, es viņai toreiz vaicāju. Sieviete atbildēja, – apmēram 25 eiro. Daudz gan…, es toreiz nospriedu, tik mazītiņam dzīvnieciņam kā mūsu pundurtrusis (skati rakstam pievienoto video).

Nākamreiz, satikusi mini zoo īpašnieku, no kura pirkām savu mīluli, taujāju, vai viņš savējos, vairākus desmitus dažādu šķirņu trušus, potē. Tā viņš nedarot, un arī pazīstamā gaļas trušu audzētāja savus dzīvniekus nepotē. Nodomāju: kas zina, varbūt trušu potēšana ir tāda moderna lieta, ar kuru nodarbojas rīdzinieki, nevis mēs, vienkāršie, cilvēki laukus. Šķita gluži neticami, ka manam trusītim ceļā gadīsies īpašs, inficēts ods, lai pārāk par to bažītos.

Līdz tas notika.

Jā, tas notika. Pirms divām nedēļām. Es viņu tikai pirms pāris dienām biju ienesusi istabā no āra būra, kas mums uzbūvēts pagalmā, lai dzīvnieciņš svaigā gaisā un saulīte pavadītu priecīgas augusta nogales un vēl siltās septembra dienas, rokoties un graužot zāli. Istabā viņš pēkšņi kļuva kluss, tupēja augām dienām būra stūrī. Vispirms nodomāju – likšu Samboru mierā, lai pierod pie pārmaiņām. Trešajā dienā šis klusums sāka šķist aizdomīgs, un es paņēmu savu mīluli rokās, atklājot – vienas acs plakstiņš ir pilnībā aizlipis ciet, bet otra ir nedaudz uzpampusi, un no tās izdalās šķidrums.

Bija piektdienas vakars tipiskā lauku mazpilsētā, kurā, protams, nav veterinārās klīnikas, bet tuvākā jau slēgta un nedēļas nogalē nestrādā, savukārt aizbraukt līdz Rīgai, lai meklētu mediķu palīdzību, ir pārāk tālu un pārāk dārgi. Ar milzīgu stresu un izmisumu gaidīju pirmdienu. Vēroju trusi, mazgāju acis ar kumelītēm, kā mani pa telefonu pamācīja Rīgas ārsti. Priecājos par katru truša nograuzto izkaltušās zāles stiebru vai granulētās barības gabaliņu. Glaudīju Samboram galviņu un austiņas, un mēģināju sevi mierināt: sak’, varbūt nebūs telefoniski izteiktā diagnoze – trušu mēris, un arī nepiepildīsies brīdinājums, ka nevakcinētie truši no šīs slimības nomirst…

Tomēr lauku ārstes viedoklis pēc truša apskates bija tieši tāds pats: miksomatoze, saukta par trušu mēri. Akūta vīrusa infekcija, kurai specifiskas ārstēšanas un medikamentu nav. Var mēģināt dzīvnieciņu glābt, injicējot antibiotikas un skalojot acis ar speciāliem pilieniem, bet garantiju atlabšanai nav nekādu.

Poor bunny has myxomatosis. Hi eyes are stuck shut. I got close enough to leave it some water and a carrot and my Neighbour will come and put it out it’s misery soon and hopefully it doesn’t spread to the other wild bunnies round here 😭😭 pic.twitter.com/Aw1NocClAw

— leilani dowding 🌸🚜 ☮️ (@LeilaniDowding) July 31, 2024

Un tad tas sākās. Cīnīšanās par mazītiņa, nieka kilogramu smagā Samboras dzīvību. Sākumā tikai pilinājām acīs un injicējām antibiotikas. Taču ceturtdienā viņš pārstāja ēst. Burtiski skrēju uz tuvāko vetaptieku, pusstundas brauciena attālumā ar auto, lai nopirktu sirgstošiem mazajiem grauzējiem piemērotu šķidro barību, ko dzīvnieciņam iešļircina tieši mutē vismaz četras reizes dienā. Labāk nekļuva. Tikai sliktāk. Aizvien bezcerīgāk, asarām acīs trusim būrī mainīju sačurātos paladziņus, mazgāju pēc piespiedu barošanas nosmulēto mutīti, ar pilieniem skaloju aizvien tūskainākās acis un degunu.

Pamazām viņš sāka elpot vārgāk, deguns bija nopuņķots un arī uzpampis, tikai daļēji nodrošinot gaisa plūsmu. Ko darīt, kā rīkoties? Kaut kas taču bija jādara, jo Samboram uz kakla parādījās augoņi, kreisajā acī uzblīda liels pūslis, un uzpampa arī dibentiņš, gļotāda asiņoja.

Ģimenē viedokļi dalījās. Dzīvesbiedrs mudināja izbeigt truša mokpilno dzīvi. Abi bērni kategoriski iebilda. Asaru pilnām acīm centās palīdzēt tīrīt un barot, atkārtojot vienu un to pašu jautājumu: kā tev liekas, Sambora dzīvos? Aptaujātajiem ārstiem iepriecinošu atbilžu, protams, nebija – pat ja nenomirs, trusis var nebūt tik veselīgs kā iepriekš. Pēc bažu pilnas svētdienas nakts tomēr pienāca pirmdiena, trusis aizvien vēl dzīvs, un bija cerība tuvākajās stundās tikt pie ārsta. Sambora rosīgs, izlecis no būra, un pat apņēmīgi grauž mutei pielikto, sulīgo gārsas kātu.

Tuvākajās stundās ārste tomēr trusi pieņemt nevar. Tikai pēcpusdienā – pēc septiņām stundām. Ar jaunāko meitu abas cītīgi vērojam dzīvnieciņu, piedāvājam ēdienu, pielejam ūdeni trauciņā, un turpinām cerēt. Ap vieniem trusis kļūst grīļīgs. Pataustu ķermenīti – vēss. Zvanu Rīgas vetārstiem jautāt, ko lai dara: "Jā, jums steidzami jāved trusis uz klīniku, kur viņu mākslīgi sildīs. Truša stāvoklis kritisks." Nu nav mums diemžēl laukos dzīvnieku stacionāru, kur silda trušus, un, pat ja būtu, es nezinu, vai finansiāli to varētu atļauties.

Kļūst skaidrs, ka priekšā ir neizbēgamais. Satinām mūsu Samboruku trīs sedziņās, turējām rokās un sildījām, nu, lai vismaz pēdējās stundas nav jāsalst un jāpavada vientulībā, līdz mūsu dzīvnieciņš izlaida garu.

Patiesībā es jau zināju, ka truša atdzišana ir akūtās infekcijas slimības pēdējā fāze. Kolīdz uzzināju, ar ko sasirdzis Sambora, internetā meklēju pieejamo informāciju par miksomatozi. Ārkārtīgi lipīgais, tikai zaķveidīgo vidū sastopamais mēris 90 līdz 100% gadījumu nevakcinētiem trušiem beidzas letāli. Nomirt var arī vakcinētie truši, taču tie slimo retāk un ir izredzes izdzīvot. Dzīvnieciņš nomirst laikā no nedēļas līdz 10 dienām. Vai pat ātrāk, daļa nomirst uzreiz. Sākumā garaušiem ir apsārtušas acis, pie galvas un citviet ķermenī veidojas mezgliņi, kas var sasniegt olas lielumu, trusis kļūst apātisks, zaudē ēstgribu, ir grūtības elpot. Cīņu ar infekciju dzīvnieciņš ir zaudējis, kad ķermeņa temperatūra nokrītas zem 38 grādiem.

"Tā ir tava vaina," pēc notikušā man pārmeta bērni. "Tu viņu nepotēji." Māsas vīrs pavīpsnāja, sakot – ha, gribēji ietaupīt, nepotējot trusi, vai ne? Tā arī sanāk. Es gan gribēju ietaupīt, gan arī īsti neticēju, ka šāda slimība Latvijā eksistē, jo neko tādu savā mūžā nebiju redzējusi. Vietējais vetārsts uz maniem argumentiem par to, ka citi jau laukos nepotē, bet, redz, truši neslimo, atbildēja īsi: "Tā jau nu viņi jums visu stāstīs." Varbūt viņam taisnība. Tāpēc pastāstu es. Viena vakcīna reizi gadā par aptuveni 20 eiro var aiztaupīt jums sirdi plosošu un ļoti mokpilnu truša izdzišanu 11 dienās. Nenovēlu nevienam.

There is a widespread belief that viruses evolve to become gentler over time. But a virus’s evolution often takes unexpected twists and turns.

A pathogen that has ravaged rabbits in Australia for 72 years exemplifies that unpredictability.https://t.co/ThU4x8cqms

— The New York Times (@nytimes) June 20, 2022

MWP v2:

Can biology kill >100m? Yes: smallpox.
Can biology do worse? Yes: myxoma killed >90% of rabbits.
Could a biotech expert match this within 10y? Surprising if not.
Would sharing future model weights give everyone an amoral biotech-expert tutor? Yes.

Therefore, let’s not. pic.twitter.com/nXleUJJbXv

— Kevin Esvelt (@kesvelt) November 3, 2023