Latvijas Entomoloģijas biedrība par 2025. gada kukaini ievēlējusi jāņtārpiņus

Jāņtārpiņiem, kā tos nosaukuši latvieši, nav radniecības ar tārpiem, bet gan ar vabolēm,- tie pieder Spīdvaboļu dzimtai, kurā ietilpst vairāk nekā 2000 sugu, lielākoties tropu iemītnieces.

Latvijā sastopamas tikai divas ar spīdorgāniem apveltītas sugas – jāņtārpiņš (Lampyris noctiluca) un mazais jāņtārpiņš (Phosphaenus hemipterus). Savu latvisko nosaukumu šie posmkāji, acīmredzot, ieguvuši mātīšu un kāpuru ārējā izskata dēļ, jo to ķermenis ir 10-25 mm garš, izteikti posmots, mīksts un bez spārniem. Vienīgi jāņtārpiņa tēviņam ir spārni, tie spēj lidot, uzmeklējot zālē gaismas signālus raidošās mātītes.

Bioluminiscenci nodrošina ķīmiskie procesi, kas notiek īpašos gaismu emitējošosorgānos, kas atrodas jāņtārpiņa vēdera dobuma apakšējā daļā. Gaisma rodas fermentam luciferāzei mijiedarbojoties ar īpašām vaboles olbaltumvielām luciferīniem.

Arī jāņtārpiņu kāpuri rada gaismu, taču to luminiscencei ir cita nozīme kā pieaugušajām vabolēm. Proti, kāpuri ar to brīdina potenciālos uzbrucējus, jo satur kodīgas un indīgas vielas.

Spīdēšanas process var būt gan nepārtraukts, gan impulsveida, ko kukainis panāk ritmiski kustinot vēderiņu. Jāņtārpiņa mātīte spīd aptuveni 2 stundas naktī un šī spīdēšana turpinās aptuveni 10 naktis. Tēviņi spēj pamanīt gaismas signālus pat 45 m attālumā.

Jāņtārpiņi pārsvarā apdzīvo mitrus zālājus un pļavas mežmalās un pie ūdeņiem. Pēc dažu pētnieku uzskatiem, to skaitam ir tendence samazināties. Šo savdabīgo, tautā populāro kukaiņu skaita samazināšanas tiek izskaidrota ar lauksaimniecībā izmantoto ķīmisko vielu ietekmi, kā arī ar tādu antropogēno faktoru kā gaismas piesārņojums, kurš negatīvi ietekmē to vairošanās procesu.

LEB aicina šogad īpašu uzmanību vērst uz "krūmos spīdošajām gaismiņām", fotogrāfēt, un novērojumus pievienot portālā Dabasdati!