Odzes kodums – nāvējošs drauds suņiem. Latvijā pretindes nav

Čūskas ir īpaši aktīvas no marta līdz oktobrim, un samērā bieži suņi cieš no odžu kodumiem. Latvijā indīga ir tikai viena čūska – odze, taču vai tai pašai vispār ir pieejama pretinde suņiem?

Par traģisku gadījumu sociālajā medijā "Threads" ziņo kāda sieviete, kuras māsa odzes koduma dēļ zaudējusi suni. Sieviete brīdina, ka Saulkrastos savairojušās odzes.

Bojā gājušā suņa īpašniece vēlējās palikt anonīma, emocionāli stāsta: "Tā bija parasta diena, mēs bijām vasarnīcā, visus darbus padarījuši, un es ieraudzīju, ka suns stāv pie dēļu kaudzes, un viņš uz mani noraudzījās ar savādu skatienu, sapratu, ka kaut kas nav. Viņš ne iekviecās, ne salēcās atpakaļ, vienkārši stāvēja. Piegāju klāt un ieraudzīju čūsku, to paņēmu malā, čūska arī nebija ne agresīva, ne šņāca, viss bija mierīgi. Tajā brīdī vispār nebija aizdomas, ka čūska būtu viņam iekodusi, tikai pēc kādām 15 minūtēm, kad jau vācām visas mantas, sapratu, ka suns ir jocīgāks – savādāk sēž, izskatās gurdenāks, sāku skatīties vaidziņus un ieraudzīju, ka uz viena ir tāda siekala, tur pat nevarēja redzēt čūskas koduma vietu, vienkārši siekalains un varbūt viena asiņu pilīte, tad arī sapratu, ka viņš varbūt ir sakosts un zvanīju vetārstam uz diennakts klīniku."

Tad sākās ilgstošs un smags atveseļošanās periods. Suņa saimniece stāsta: "Stundas braucienā uz klīniku suns jau bija tāds letarģiskāks, miegaināks, viņu paņēma apskatīt un tad pa nakti atstājām sunīti, jo viņš jau smagāk elpoja. Ārste teica, ka uzreiz viņu sāks ārstēt. Tā arī bija, ka nākamās dienas vakarā pamatzāļu devu esot iedevuši un varot apskatīties, vai varam ārstēties mājās, es aizbraucu uz klīniku, un suns vispār mani nepazina, uz mani neskatījās, smagi elsoja, tad arī četras dienas tur palika – pieslēgts pie sistēmas, trīs reizes dienā viņam deva zāles, inhalācijas, jo viņam bija problēmas ar elpošanu, kakls bija piepampis. Ceturtās dienas vakarā teica, ka varu viņu ņemt mājās, kad atbraucu, viņš bija veselīgāks, mani atpazina, ar ārsti sarunājām ārstēšanas plānu. Nākamās piecas, sešas dienas no rīta un vakarā braucu uz klīniku uz sistēmām, no sākuma viņam deva arī skābi, suns sāka justies labāk. Bija jau uzlabojumi, izskatījās jau uz atveseļošanās pusi. Pēc tā jau bija pagājušas deviņas dienas, mūs palaida mājās, bet suns turpināja vemt, barību pilnvērtīgi neuzņēma, sāka zaudēt diezgan daudz svara."

Franču buldoga saimniece stāsta, ka šai suņu šķirnei jau tā ir grūtāka elpošana, kaklam šaurākas augslejas.

"Tāpēc arī daktere esot teikusi, ka ir tik grūti, plus vēl kodums notika vaigā, tas visu sarežģī. Klīnikā tika uztaisīts gan rentgens, gan ultrosonogrāfija, teorētiski ar visiem iekšējiem orgāniem viss bija kārtībā, taču tik un tā viņam attīstījās komplikācijas, bija aizdomas par plaušu iekaisumu. Zālēm vajadzēja panākt efektu, ka gremošana atjaunojas, bet tik un tā trešajā nedēļā jau sāku domāt, ka mēs nevarēsim tā ilgi turpināt, jo sunītis strauji zaudēja svaru un viņš neuzņem pietiekami daudz uzturvielas, jo visdrīzāk tur ir vēl kaut kas, jo zālem to vajadzēja jau apstādināt – vemšanu un slikto stāvokli, taču tas nemitējās. Prasīju arī ārstēm par citām zālē, taču alternatīva nebija, pretindes arī nekur. Ārsti deva antivitamīnus, lai veicinātu gremošanu, arī konsultējoties ar citu vetārstu viņš esot teicis, ka nedarītu neko citādāk, bet ieteica meklēt lielākajās veterinārajās klīnikās pretindi – pazvanīju, bet nekur nebija," stāsta suņa saimniece.

Pēc trīs nedēļām bija liktenīgais moments, lai arī sunītis bija diezgan ātri nokļuvis klīnikā, devās mūžībā un saimniece cer, ka nākotnē, kas mainīsies, lai citiem suņu mīluļiem nav jāizjūt šis pats.

Ja neesi pamanījis, ka odze iekodusi sunītim kā zināt, ka mīlulis ir cietis? Vetārste Lita Konopore skaidro, ka suns uzvedīsies neaktīvi, nebūs dzīvespriecīgs, nevarēs tik ātri paskriet un vietām būs redzami pietūkumi.

Kā rīkojās veterinārajā klīnikā, ja odze ir iekodusi stāsta "Dr. Beinerts" klīnikas galvenais ārsts Jānis Beinerts: "Ja ir iekodusi odze, ir jātaisa sistēma ar pretiekaisuma līdzekļiem un antibiotikām, mums šogad ir bijuši vairāki pacienti ar odzes kodumu, bet visi ir beigušies laimīgi, galvenais ir laikus vērsties pēc palīdzības. Šie dzīvnieki tika izārstēti ar infūzijām, pretiekaisuma līdzekļiem, antibiotikām, mazinot iekaisuma reakciju un tūsku."

Kā arī vetārsts precizē: "Šī ir problēma, jo viņi [suņi] grūti panes, sevišķi, ja mazāks sunītis, proporcionāli masai tā ir lielāka skāde."

Galvenais ir mīluli laikus nogādāt klīnikā, neļaut viņam skriet, tādā gadījumā inde pa ķermeni izplatīsies ātrāk, uz pārvadāšanas transportlīdzekli jānogādā nesot, liela mājdzīvnieka gadījumā, ko nevar panest tas pie pavadiņas ir jāved lēnā tempā.

Latvijā pretinde pieejama nav

Taču, jautājot par odžu pretindi suņiem, dr. Beinerts lēš: "Mums arī klīnikā odžu pretinde nav, esmu dzirdējusi, ka tāda ir – nezinu, vai Latvijā."

"tv3.lv" sazvanīja astoņas lielākās veterinārās klīnikas Latvijā, nevienā no tām odžu pretindes nebija pieejamas.

Taču Lita Konopore norāda: "Valsts nesniedz ne centu veterinārajām klīnikām, tādēļ, ja arī būtu šīs cilvēku pretindes, kuras var izmantot suņiem – tās nebūtu iespējams iegādāties un uzturēt atbilstoši norādītajam termiņam."

Toksikoloģijas centra pārstāvis "tv3.lv" skaidroja, ka Latvijā odžu pretindes priekš cilvēkiem esot, taču nemācēja teikt, vai tās der arī suņiem, taču min, ka ir daudzi preparāti, kas der kā cilvēkam, tā arī dzīvniekam.

Jautājumā vai zinātu, kur iegādāties pretindes, ja vēlētos savai klīnikai Beinarts teic: "Baidos, ka nē."

Savukārt jautājot toksikoloģijas centram, vai kāds vetārsts ir vērsies pie viņiem pēc palīdzības pretindi saņemt, atbilde bija noraidoša: "Tāds gadījums līdz šim neesot bijis."

Pārtikas un veterinārā dienesta (PVD) veterināro zaļu daļa "tv3.lv" norāda, ka Latvijas veterināro zāļu reģistrā odžu pretinde suņiem ne Latvijā, ne Eiropas zāļu reģistrā oficiāli nav reģistrēta. Skaidroja, ka odžu koduma gadījumā jāvēršas pie veterinārārsta un jāveic simptomātiska ārstēšana.

Veterināro zaļu daļā stāsta, ka ar šādu problēmu nav saskārusies. "Tādas informācijas nav, ja tāda pretinde būtu, mēs varētu organizēt tās sagādāšanu, bet mums šobrīd tādas informācijas nav," norāda iestādē. Taču, raugoties nākotnē, vēsta, ka "līdz mums nav nonākusi informācija, ka tā būtu problēma, ārstēšana vairumā gadījumu ir simptomātiska, un tas nerada apdraudējumu dzīvniekam, lielākoties".