Tas sākās 2018. gadā, kad Sāra Štāla un viņas vīrs savā dārzā Orsē, gleznainā ciematā Ševrēzas ielejā netālu no Parīzes, atrada divus bez mātes palikušus ežu mazuļus.
Štāla saprata, ka visā Parīzes reģionā ir tikai viens savvaļas dzīvnieku glābšanas centrs, un viņa nolēma savas mājas dārzā izveidoja glābšanas centru "Les P"tits Kipik", kas tulkojumā nozīmē "mazie, kas dzeļ".
Viņa izveidoja vairākus aplokus un aprūpes centru ar divām iekārtām elpošanas atbalstam, svēršanai, aploka tīrīšanai un barības nodrošināšanai katru dienu.
Lielākās mazo nakts klaidoņu briesmas rada cilvēki, kas ir atbildīgi par 91% to nāves gadījumu, jo tikai 9% ir saistīti ar to dabiskajiem plēsējiem: āpsi, pūci vai brūno lāci.
Ir daudz veidu, kā cilvēki var palīdzēt ežu populācijai, piemēram, cilvēkiem, kuru dārzi ir apjozti ar žogiem, vajadzētu izveidot nelielu caurumu, lai tie varētu iziet cauri un nenonākt uz ceļiem.
Viena no jaunākajām problēmām ir robotizētie zāles pļāvēji, ko cilvēki darbina naktī, kad eži ir aktīvi, un, protams, pieaugošā pesticīdu lietošana.
Līdz 2024. gada beigām Rietumeiropas ezis IUCN Sarkanajā grāmatā bija pārgājis no "Vismazāk apdraudētā" uz "Gandrīz apdraudēto".
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
