Zinātnieki atklāj jaunu "sāta signālu" — tas slēpjas pitonu asinīs

Mazāk nekā desmit gadu laikā jaunie svara zuduma medikamenti ir radikāli mainījuši tirgu, palīdzot miljoniem cilvēku, taču bieži izraisot blakusparādības, piemēram, sliktu dūšu vai gremošanas traucējumus. Kas notiktu, ja līdzīgu apetītes kontroli varētu panākt bez šiem trūkumiem?

Zinātnieki ASV pitonu asinīs ir atklājuši līdz šim nezināmu molekulu, kas smadzenēm signalizē, kad ir pietiekami paēsts.

Žņaudzējčūskas, kuru garums sasniedz pat septiņus metrus, vienā reizē spēj apēst ļoti lielas porcijas, piemēram, veselu antilopi, un pēc tam iztikt bez barības mēnešiem vai pat gadiem ilgi. Pētījums nav vērsts uz čūsku uztura atdarināšanu; tas ir saistīts ar faktu, ka pitoni spēj gan gavēt, gan mieloties, neradot ilgtermiņa kaitējumu savai sirdij vai muskuļiem, un tieši tas izraisīja pētnieku interesi.

Vai pTOS ir jaunais GLP-1?

Šo molekulu, ko sauc par para-tiramīna-O-sulfātu (pTOS), atklāja profesore Leslija Leinvanda un viņas komanda Kolorādo Universitātē Bolderā, pētot šo neindīgo čūsku gremošanas sistēmu, kuras sastopamas Āfrikā, Āzijā un Austrālijā. Pētījuma rezultāti, kas tika iegūti sadarbībā ar Stendfordas Medicīnas skolas un Beilora Universitātes pētniekiem, tika publicēti žurnālā "Nature Metabolism".

Pētnieki novēroja, ka tieši pēc ēšanas pitona sirds palielinās par 25 procentiem un vielmaiņa paātrinās 4000 reizes, lai palīdzētu sagremot maltīti, kam seko dramatisks pTOS līmeņa kāpums asinīs, vairāk nekā 1000 reizes. Arī cilvēkiem pTOS līmenis paaugstinās pēc ēšanas, lai gan mazākā apmērā – aptuveni divas līdz piecas reizes.

pTOS līmeņa kāpums ir daļa no gremošanas procesa: organisms izmanto aminoskābi, ko sauc par tirozīnu, kuru zarnu baktērijas pārvērš savienojumā, ko sauc par tiramīnu. Pēc tam aknas pārveido tiramīnu par pTOS, kas nonāk smadzenēs un raida signālu par sāta sajūtu, tādējādi nomācot apetīti.

Šī molekula laboratorijās bija palikusi nepamanīta, jo parastie pētījumu dzīvnieki, piemēram, peles un žurkas, to dabīgi neražo pēc ēšanas.

GLP-1 — hormons, uz kuru iedarbojas tādi medikamenti kā "Ozempic" un "Wegovy" — palīdz organismam justies paēdušam, palēninot gremošanu un regulējot cukura līmeni asinīs. Bieži sastopamās blakusparādības ir slikta dūša, gremošanas traucējumi un dažreiz vemšana.

Svara zudums bez vielmaiņas traucējumiem pelēm

Dzīvnieku pētījumos peles, kurām tika ievadīts pTOS, ēda mazāk, un ilgtermiņa ārstēšana izraisīja ķermeņa svara samazināšanos un barības uzņemšanas samazināšanos. Šīs sekas tika novērotas bez būtiskām izmaiņām kustību aktivitātē, enerģijas patēriņā vai glikozes līmenī asinīs, kas liecina, ka pTOS varētu būt daudzsološs līdzeklis aptaukošanās pētniecībā.

Šis atklājums atklāj jaunu bioloģisko mehānismu, kas palīdz organismam just sāta sajūtu pēc ēšanas. Tas varētu pavērt ceļu uz nākotnes ārstēšanas metodēm, kas dabiskā veidā samazina izsalkumu un atbalsta svara kontroli.

Taču tas arī uzsver zarnu baktēriju nozīmīgo lomu vielmaiņas regulēšanā un signālu nosūtīšanā uz smadzenēm. Līdz šim pTOS ir pārbaudīts tikai uz pelēm, un tā ietekme uz cilvēkiem vēl nav pētīta.

Apetītes nomācošā iedarbība var būt samazināta vai nepastāvēt cilvēkiem ar prediabētu vai 2. tipa diabētu, kas liecina, ka organisma dabiskais "sāta signāls" šādos gadījumos var nedarboties tik efektīvi.