Čakstes gredzenu mantinieces pulcējas pie prezidenta kapa
Godinot Latvijas pirmā prezidenta Jāņa Čakstes dzimšanas dienu, pie viņa atdusas vietas šodien pulcējās dzimtas sievietes ar kādu īpašu misiju un kopīgu piemiņas lietu. Valstsvīrs, kuram bija deviņi bērni, savām meitām un viņu pēctecēm noteica savdabīgu un unikālu prasību: reizi simts gados tām jāsatiekas pie prezidenta kapa, līdzi ņemot arī dzimtas gredzenus, kurus nēsā tikai sieviešu kārtas dzimtas turpinātājas.
Pieminot pirmo LV prezidentu Jāni Čaksti tiek īstenota kāda viņa noteikta, unikāla tradīcija. Nākamreiz tā atkārtosies tikai pēc 100 gadiem.
Pirmajam Latvijas Valsts prezidentam Jānim Čakstem un viņa sievai Justīnei bija pieci dēli un četras meitas. Viņš uzskatīja, ka dēli saņems pašu svarīgāko – uzvārdu, kas no paaudzes paaudzē atgādinās par kopīgajām saknēm. Savukārt meitas apprecēsies, uzvārdu nomainīs un iespējams, ka kopīgais sākums piemirsīsies.
Tāpēc četrām meitām – Janinai, Aldonai, Maigai un Dailai – 1924. gadā viņš uzdāvināja speciāli kaltu piemiņas gredzenu: apzeltītu stīpiņu ar ozollapās ieskautu putnu čaksti. Apdāvinot meitas, tēvs noteica, ka viņām gredzens tālāk jānodod savai vecākajai meitai, bet, ja nav meitas, tad vecākajai mazmeitai, un tā no paaudzes paaudzē.
Prezidents noteica, ka reizi 100 gados visām gredzena valkātājām Čakstes dzimšanas dienā, 14. septembrī, jāsatiekas pie viņa kapa, pirkstā jābūt ģimenes gredzenam, kas apliecinātu piederību dzimtai. Plašo Čakstes dzimtu ar 35 cilvēkiem pie prezidenta atdusas vietas šodien sapulcējusi viņa mazmazmeita, kurai pašai gan gredzena nav.
Šodien pārstāvētas trīs Čakstes meitu – Janīnas, Maigas un Dailas pēcteces. Vecākajai meitai Janinai dzima dēli, tāpēc viņas gredzens glabājas pie vecākās mazmeitas Annas Teriņas, kura dzīvo Zviedrijā.
Meitas Aldonas gredzens ilgi atradās pie viņas vecākās meitas Barbaras, kurai bija divi dēli, tāpēc gredzenu mantoja vecākā mazmeita Kerija – viņa tagad ir pusaudze, dzīvo Austrālijā. Maigu, vienīgo no Čakstu ģimenes, 1941. gada 14. jūnijā izsūtīja uz Sibīriju. Dzīvokli tajā pašā naktī izlaupīja, un gredzens kopš tā laika ir pazudis. Zviedrijā dzīvojošās Čakstes dzimtas turpinātājas Ievas balss pat nedaudz aizlūzt, stāstot par savu gredzenu. Viņa latviski nerunā, bet dzimtas saknes tur augstā godā.
Gredzenu kvalitāte ir izcila, tiem nav bijusi nepieciešama labošana, bet arī nēsātājas atzīst, ka glabā tos īpašās kastītēs un nēsā ļoti retos gadījumos, lai gredzeni saglabātos arī nākamajām Čakstes dāmu paaudzēm.
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
