Kad vecākiem jāpārgriež finansiālā "nabassaite"? Jānis Zaržeckis dalās savā pieredzē

Jānis neslēpj, ka viņam principi ir diezgan skaidri. "Ar bērniem arī ir darījumi. Nauda ir darījumu pasaule. Es ar bērniem esmu vienojies, ka es viņus atbalstu, ja viņi mācās. Vienmēr ir robeža. Svarīgi ir saprast robežu, kurā brīdī nabassaite tiks pārgriezta. Pārgriezt nabassaiti ir sāpīgs moments. Tai jābūt skaidrībai. Ja tas nav tā skaidri definēts, bērni varbūt saprot, ka nabassaite ir vienmēr. Vienmēr plūdīs tā nauda."

Jānis neslēpj, ka viņu gan bērni, gan mazbērni sauc par veci: "Gan jau vecis kaut kā palīdzēs!"

Jānis ir pārliecināts, ka tajā brīdī, kad bērni izglītojas, viņi saprot, ka viņi varēs saņemt no viņa atbalstu – studiju maksu, dzīvošanu, arī izklaides. Viņš nosedz budžetu, kamēr vien viņi mācās.

Jānis Zaržeckis

"Tad, kad viņi ir apguvuši profesiju, viņi ir dabūjuši to makšķeri, tad viņiem zivs pašiem jāķer. Tam jābūt pilnīgi skaidram."

Jānis "darījumu" ar bērniem salīdzina ar apdrošināšanas polisi, kur viss it kā skaidri aprakstīts, bet tad otrā pusē maziem burtiņiem ir daudz izņēmumu.

Jānis Zaržeckis

"No tā jācenšas izvairīties. Lai tā komunikācija būtu saprotama, jo tad bērniem var būt baigā vilšanās. Es domāju, ka viņi to saprot vienā veidā un tad otrā, un tas var novest pie lielām komplikācijām."

Viena no Jāņa atziņām, ko viņš vēlas nodot arī saviem bērniem, ir: "Galvenais bērniem likt saprast, ka nauda nav baigā vērtība, bet lielākā vērtība ir spēja pelnīt. Ja naudu iedod, tā ļoti fiksi izbeidzas. Arī sadarboties un saprast to."

Tāpat ir ar noteikumu maiņām, bieži tas ir, lai liktu bērnam augt, lai viņš neiestagnē, un Jānis min drūmo statistiku: "Statistika ir baigi drūmā, no 18 līdz 29 gadiem 15% bērnu, viņi arī ir bērni, jo viņi nav pieauguši, nestrādā un nemācās. Viņi dzīvo pie mammas. Viņš skrollē telefonu, ledusskapis ir pieejams."

Jānis saka: "Ja nedara neko, ja ir pilnīgs loders, tad nav… atbalsts."

Domājot par vecākiem, kuriem nav iespēju atbalstīt savu bērnu studijas, Jānis atceras to laiku, kad pats bija bērns, un vecākiem bija tāda rocība, kāda bija, un tad, ja vēlējās ko dabūt, tad arī pats strādāja. Viņš vasaras brīvlaikā strādāja no 12 gadu vecuma.

Par to, vai bērniem pēc tam daļa naudas ir jāatdod vecākiem, Jānis min, ka arī tas ir darījums, kurā tam ir jābūt atrunātam un tam nebūtu jābūt "uzrakstītam" otrā pusē ar maziem burtiņiem.

"Lielākā vērtība, kas bērniem paliek, ir tā spēja pelnīt. Lai kādu naudu es viņiem neatstātu, ja viņiem nav nekādas finanšu pratības, var noplītēt uz līdzenas vietas un tas neko nedod," runājot par mantojumu, saka Jānis un piebilst: "Tas, kas viņiem paliek, viņiem paliek uzvārds. To viņi manto. Tur neko jurists nevar pateikt, un tas arī, vai nu viņiem ko labu dod, vai sliktu dod. Medicīnā tas dod labu. Tas ir kā zīmols."

Vecāku nopelnītā nauda bērniem: dāvana vai "lāča pakalpojums"?

Piesaki savu "ziloni" – tēmu, par kuru vēlētos dzirdēt kādā no 9. sezonas raidījumiem!