Guntars Račs: Mums "Eirovīzijā" vajag kaut ko tādu kā Kaupera "kļošenes"! Par tām runāja visa Eiropa!

Iepriekšējos divus gadus esam tikuši finālā. Kā Tev šķiet, kā būs šogad?

Šogad būs grūtāk, jo šobrīd viss ir atkarīgs ne tik daudz no dziesmas, kura nav izteikts hits, kas ar pirmo reizi aizrauj auditoriju un liek visiem vienā korī dziedāt līdzi. Tāda dziesma vispār ir retums, bet tagad viss ir atkarīgs no Agneses. Tā kā viņa mūs vienmēr ir pārsteigusi ar saviem tērpiem un atrakcijām, vai viņa spēs izgudrot kaut ko tādu, ko arī skatītāji, kas pieraduši pie daudzām izdarībām, spēs ņemt pretī un būt patīkami pārsteigti. Un, ja pavisam godīgi, kurš gan cits to spētu izdarīt, ja ne viņa. Tā kā cerība ir, bet "Eirovīzijā" garantijas nav nevienam.

Bet, godīgi sakot, es negribu atbildēt uz šo jautājumu, jo, ja pateikšu, ka tiks, tad es būšu tāds kā situācijas ķīlnieks, bet, ja pateikšu, ka netiks, tad ko es tajā žūrijā esmu darījis!? Atbildēšu diskrēti – es ļoti gribētu, lai viņa tiktu finālā!

Kāpēc Latvijai nekad nav šova? Jo tas ir tas, ko žūrija gadu no gada mūziķiem aizrāda.

Man šo jau kāds ir jautājis, un es atbildēju, ka gribas cerēt, ka mēs kādreiz spēsim uztaisīt tādu šovu, par kuru visi runās. Jo tas "bezšovs" mums ir bijis ļoti daudz reižu. Bet atbilde ir pavisam vienkārša – tam ir nepieciešami ļoti lieli līdzekļi. Cilvēki bieži vien, runājot par "Eirovīzijas" izmaksām, nemaz nezina un nenovērtē, cik patiesībā tās trīs minūtes izmaksā.

Sāksim ar to, ka tur ir vairāki ģenerālmēģinājumi. Pieņemsim, ka mākslinieks ir izdomājis gaisā šaut zilus brīnumus – viņam tas ir jāizdara kādas četras vai piecas reizes. Tātad viena šova izmaksa reizinās ar šo skaitli. Kaut ko, protams, nodrošina organizatori, bet viss, kas sprāgst vai citas lietas ir jānodrošina pašam. Tās visas ir ļoti nopietnas izmaksas, nemaz nerunājot par dzīvošanu, ceļu, dalības maksu, ko nodrošina televīzija, lai šo pasākumu vispār varētu pārraidīt.

Ir dažādas spekulācijas, cik viens tāds kārtīgs šovs maksā. Es zinu, ka azerbaidžāni tērē ļoti lielas summas, jo katru gadu katrā Eiropas valstī meklē pārstāvjus, kas nodarbosies ar viņu izvēlētās dziesmas veicināšanu. Man arī ir bijuši piedāvājumi, bet es esmu vienkārši atteicies, jo viens ir tas, ka viņi ir mūsu konkurenti, un otrs – tas nekad nav bijis nekas tāds, kas man muzikāli būtu paticis. (Smaida.)

Foto: "Eirovīzijas" nacionālās atlases lielais fināls

Vai Tev ir Tava ideālā "Eirodziesma"?

Es domāju, ka sevišķi nekļūdīšos, ja teikšu, ka mūsu gadījumā tas ir "Prāta Vētras" gadījums ar "My Star". Iesākumā viņi vispār negribēja "Eirovīzijā" piedalīties. Pēc ilgām sarunām es viņiem teicu: "Veči, tā ir baigā iespēja!" Patīk vai nepatīk, tā ir viena lieta, bet, ja jūs paši būsiet labi, to jums neviens nevarēs pārmest.

Kad Renārs atnesa to dziesma, man šķita – ko tad tik vienkārši!? Jo tajā laikā viņiem patika arī tādu normālu roku uzbliezt, un likās, ja jau brauc grupa, vajag kaut ko ļoti enerģisku. Kaut kāda ilūzija man par to galvā bija, bet viņš man atnes tādu vienkāršu, saldu dziesmu. Varu atzīties, ka es viņam jautāju: "Tas ir viss, kas Tev ir!?" Viņš man joprojām šad un tad to atgādina. (Smaida.)

Sākām ar to dziesmu strādāt un visi noticējām, ka tā ir pareizā! Uzejot uz skatuves, varēja redzēt, ka Renāram aiz satraukuma kājas iet katra uz savu pusi.

Tas tiešām nebija iestudēts?

Es domāju, ka nē, jo viņš neizskatījās dabīgi. Un tās baltās "kļošenes" kļuva ļoti populārās – par tām rakstīja un runāja visa Eiropa. Tie ir tie sīkumi, kas cilvēkiem paliek prātā, un es domāju, ka arī Agnese to ļoti labi saprot.

Nav jāparodē Lady Gaga vai jāuzstājas kā kādai "drag queen", jo skatītājs ir redzējis daudz. Arī vīriešus sieviešu drēbēs ar bārdām, un ko tikai vēl ne, tāpēc jāstrādā ar spilgtām detaļām. Manuprāt, tas ir tas, kas vislabāk strādā. Un protams – acis un balss.

Kāpēc pats nepiedalies?

Es tagad nevaru piedalīties, jo esmu aicināts žūrijā! Taču apsveru iespēju no "žūrēšanas" atteikties, dodot vārdu kādiem citiem. Man pašam tas nav nekāds dzīves mērķis publiski vērtēt citus, jo ir tāds teiciens – ja tu kādu tiesā, ir skaidrs, ka arī tevi tiesās! Es to ļoti labi apzinos un cilvēcīgi to ir ļoti grūti izturēt. Ir pilnīgi skaidrs, ka tu iegūsi kaut kādus ienaidniekus – ne tu to esi gribējis, ne arī speciāli esi kaut ko darījis, lai viņus iegūtu. Cilvēki šīs situācijas redz katrs pa savam. Es no tā negatīvisma kaifu neķeru, bet gan tieši pretēji – pa šiem gadiem esmu sapratis, ka daudz vairāk ir pozitīvā.

Kas man liek tviterī lasīt komentārus par sevi? Es to nedaru, un dzīvoju ļoti mierīgi, Zinu, ka man ir kolēģi, vārdā nesaukšu, kuri ir ar to slimi un aizrāvušies, jo viņi grib uzreiz dzirdēt, ko par viņiem saka. Man to nevajag! Ja kāds kaut ko gribēs pateikt, pienāks klāt un to izdarīs!

Atkāpsies no žūrijas – vai tad var gaidīt Rača uznācienu "Eirovīzijā"?

Es sevi pilnīgi tur neredzu! Domāju, ka tā ir iespēja jaunajiem mūziķiem. Tas, ka es varētu būt kādas dziesmas līdzautors – ar lielāko prieku! Mana bagāža nav no tām sliktākajām, jo no pašmāju autoru viedokļa nezinu nevienu citu, kuram "Eirovīzijā" būtu startējušas trīs dziesmas.

Bet visvairāk es lepojos ar to dziesmu, par kuru esmu saņēmis visvairāk pārmetumu, un tā ir Fomina un Kleina "Dziesma par laimi". Visu šo 16 gadu laikā, tā ir vienīgā, kas lielajā "Eirovīzijā" ir skanējusi latviešu valodā. Protams, man var pārmest par to, ka netika laukā no pusfināla, un ko tur vēl, bet tā dziesma izskanēja mūsu dzimtajā valodā.

Vai Latvijā Tu redzi mākslinieku, kurš var uzvarēt "Eirovīzijā"?

Protams! Redzu gan māksliniekus, gan mūzikas autorus, kas var sarakstīt tādas dziesmas. Bet ne vienmēr viņiem ir motivācija to darīt.

Es nebaidītos kādu gadu Latvijā uztaisīt eksperimentu, kad tādā kā pasūtīšanas veidā mūsējie vienkārši saraksta dziesmu. Cita lieta būtu izpildītāju konkurss – tas gan varētu būt.

Atlasē bija vairāki gadījumi, kad grupai vai izpildītājam piedāvājām nomainīt dziesmu, bet viņš kategoriski atsakās. Iemesli ir dažādi – savs stāsts, sava emocija. Es to ļoti labi saprotu, jo pats esmu mūziķis un zinu, ko tas nozīmē, bet iešana pavadā ar dziesmas autoru nereti ne pie kā laba nenoved. Manuprāt, būtu vienkārši māksliniekiem jāpasaka, kuru dziesmu viņi izpilda un viss! Ja gribi piedalīties mūzikas olimpiskajās spēlēs, kas ir "Eirovīzija" kā trīs minūšu distances dziedāšana, tad ir jāpieņem noteikumi.

Tavuprāt, tas ir ideālais veids, kā noteikt "Eirodziesmu"?

Nē, katru gadu to kārtību varētu mainīt, bet šis noteikti ir viens no veidiem. Jo pie šī scenārija arī nedaudz līdzekļi ietaupītos. (Smejas.) Turklāt es saprotu arī televīziju – ja Raimonds Pauls vienkārši pateiktu mākslinieku un izpildītāju, tad četras svētdienas nebūtu, ko rādīt. Un tas galu galā tomēr ir televīzijas šovs.

No 127 dziesmām, kas tika pieteiktas, nevienam nebija šaubas, ka "triāna" būs finālā. Šaubas bija tikai par vienu no trim finālistiem. Un var jau teikt, ka mēs taču visi to zinājām, ietaupītos laiks un nauda.

Kas nav mazsvarīgi, "Eirovīzijas" atlase ir kļuvusi par skatuvi, kur parādās jauni vārdi, un no kurienes sākās kaut kāda karjera. Piemēram, šogad tas ir The Ludvig. Mēs par viņu neko nezinājām, bet tagad zinām. Un tagad viss ir atkarīgs tikai no viņa paša, vai viņš to spēs realizēt un izmantot. Vēl viens gadījums ir "My Radiant You", kuri tagad pilnīgi mierīgi var taisīt savus koncertus, ko nevarēja pirms zināma laika. Ir arī pāris mākslinieki, ar kuriem mēs esam ieinteresēti sadarboties nākotnē.

Vari nosaukt piemērus?

Man ļoti patika Toms Kalderauskis. Mēģināsim viņa atlases dziesmu "We Won’t Back Down" uztaisīt arī latviešu valodā. Atklāti sakot, ļoti pārsteidza Miks Dukurs, kuru ļoti labprāt būtu redzējis arī finālā. Viņš vispār ir tā kā no jauna atdzimis.

Noslēgumā nosauc savu ideālo latviešu mākslinieku finālu!

Ir divi, kurus es uzreiz varētu ielikt finālā – tas ir Dons un grupa "Musiqq".

"Musiqq" jau bija!

Viņi bija, bet es domāju, ka netika realizēts viss potenciāls, kas viņiem ir, un tagad puiši to spētu izdarīt krietni jaudīgāk. Un, ja viņi arī piedalītos, tad vietējais atbalsts būtu tāds, ka, visticamāk, arī tiktu uz "Eirovīziju". Nevienam nav liegts piedalīties atkārtoti.

Savukārt, Dons tā kā netika, un, iespējams, tagad ar tādu pārestības sajūtu dzīvo. Un arī viņam būtu liels atbalsts. Kas tas būtu par vietējo finālu, kurā divi šādi mākslinieki piedalītos!

Kas vēl – tagad jau paliek grūtāk vēl kādu nosaukt. Es domāju, Lauris Reiniks arī varētu mierīgi aizbraukt. Ja tādu superfinālu taisītu, es viņu ieliktu starp pretendentiem. Un ceturtais… lai iet "Skyforger". Būtu jaudīgi, atšķirīgi un latviski. Kāpēc ne!?