Imants Ziedonis un viņa puķuzirnis
Ir maija sākums, kad Latvijā ir ziedoņa laiks, kad zied ievas, kad uzplaukst pirmie ceriņi, kad pamazām izzied vizbules un tūliņ, tūliņ būs kārtīgs pavasaris! Katram 3. maijs nozīmē ko citu – kādam tā ir ierasta darba diena jeb diena pirms 4. maija svētkiem, kādam tā ir vārda diena, vēl kādam dzimšanas diena. Nav noslēpums, ka daudziem latviešiem 3. maijs asociējas ar izcilā dzejnieka, domātāja Imanta Ziedoņa dzimšanas dienu. Šodien dižgaram apritētu 90 gadi.
Man personīgi 3. maijs vienmēr ir bijis mammas dzimšanas diena, bet kopš 2016. gada arī es ik gadu svinu un piedomāju par Imanta Ziedoņa svētkiem. Tas bija gads, kad es uzsāku savu lēno iepazīšanos ar šo izcilo latviešu dižgaru, kad spēru pirmos soļus, lai iepazītu dziļāk viņa dzeju, izbaudītu dziesmas šī autora vārdiem, palīdzēju organizēt apbalvojumu "Laiks Ziedonim", kurš togad notika Jūrmalā, Dzintaru koncertzālē.
Kaut arī no bērnības jau zināju, ka Imants Ziedonis kādu brīdi ir mācījies ar mani vienā skolā – Tukuma Ernesta Birznieka-Upīša 1. pamatskolā, ka dažādos laika nogriežņos esam staigājuši pa mūsu skolas gaiteņiem, mācījušies vienā klases telpā, izbaudījuši ziedoņa laiku Tukumā. Mēs, tukumnieki, vienmēr esam lepojušies ar Latvijas izcilībām, kuri absolvējuši mūsu skolu, turklāt jāatzīst – tādi bija daudz!
Imants Ziedonis klātesošs manā dzīvē ir pēdējos 7 gadus. Mēs ar Imantu esam iepazinušies caur manu mīļo draudzeni Ausmu jeb Auķi, ar kuru kopā strādājām pie dzejnieka 2003. gada dienasgrāmatas atšifrēšanas un izdošanas. Lasot un pārlasot Imanta rakstīto, pārdomas, kas tapušas gada garumā, man atklājās dižgara personība, viņa asais prāts un izziņas kāre, kā arī lielā cieņa pret savu dzīvesbiedri Ausmu, ar kuru viņi bija kopā 47 gadus. Manuprāt, šī savstarpējā cieņa un apbrīna, kā arī Ausmas enerģija un dzīvesprieks bija tā netveramā stīga, kas viņus turēja cieši kopā daudzu gadu desmitu garumā.
Veidojot šo dienasgrāmatu "No patikšanas uz patikšanu", ko izdevām 2017. gada rudenī, Ausma tik ļoti piedomāja par katru detaļu, kas patiktu Imantam – lai grāmatiņa būtu maziņa, ko var ielikt krekla kabatā, paņemt līdzi; lai tai būtu zemes krāsas – kā Latvijas rudzi, lauki. Galu galā tā ieskauj Imanta domas, ko viņš bija iecerējis lasīt 2005. gada 6. janvārī – Zvaigznes jeb Epifāniju dienā, bet veselības dēļ diemžēl nevarēja to izdarīt.
Es nevaru iedomāties ekspresīvāku cilvēku par Ausmu Kantāni, pieļauju, ka neesmu tādu satikusi. Es zinu, cik ļoti daudziem cilvēkiem bija bail no viņas emocijām, jo Ausma bija patiesa, viņa izteica savas domas, viņa bija tik ļoti īsta un dzīva – īsta dīva! Tajā pašā laikā ļoti labi apzinos, cik ļoti viņa kalpoja savam Imantam, cik ļoti rūpējās par ikdienas soli gan gatavojot maltītes, gan uzkopjot māju un dārzu, gan arī uzturot ciešu saikni ar dzejnieka ģimeni – Imanta bērniem Rimantu un Baibu, māsu Anitu u.c. Pateicoties Auķim, arī man ir tā laime reizi pa reizei ciemoties Ragaciemā un draudzīgi čalot ar Anitu un Dzintaru, būt par savējo.
Kaut arī man nav bijusi iespēja tikties ar Imantu Dzejnieku, kopš 2016. gada esmu viņu sajutusi gan Murjāņu vasaras mājā "Dzirnakmeņi", gan arī Rīgas dzīvoklī, kur regulāri viesojos pie Ausmas, lai kopīgi strādātu, uzklausītu kādu jaunu runu, palīdzētu sagatavoties nozīmīgiem priekšnesumiem, vai vienkārši pārrunātu kādas kultūras un politiskās dzīves aktualitātes. Šajās viesošanās reizēs man bija iespēja ielūkoties grāmatu plauktos, kur bija Ziedoņu ģimenes bibliotēka, man bija iespēja uzklausīt Ausmas atmiņas par Imantu dažādās sadzīves situācijās, kā arī skatīties uz tām pašām gleznām, kuras ikdienā redzēja dzejnieks.
Ļoti spilgti atceros 2020. gada sākumu, kad Ausma man pastāstīja, ka viņa uzaicināta uzstāties forumā "Līdere", kur viņas runai esot dots nosaukums par mūzu. Viņa spurojās un teica, ka neesot mūza, daudz runājām, kāda tad bija reālā dzīve ar lielo dzejnieku, kā viņa pati jutusies. Viņa bija tik ļoti uztraukusies. Tik ļoti gatavojās šim nozīmīgajam mirklim. Ausmas runa, kas izskanēja no "Līderes" skatuves 2020. gada oktobrī, bija emocionāli tik ļoti piesātināta, tā bija rakstīta, pārrakstīta, slīpēta, atkārtota tik daudz reižu, ka arī es to zināju no galvas. Tas bija stāsts par viņu abu mijiedarbību, par vēlmi kalpot otram. Šī uzstāšanās bija kaut kas tik ļoti trausls un reizē gaišs, kam sekoja līdzi 1000 sieviešu klātienē zālē, un pieļauju, ka tikpat daudz pie datora ekrāniem tiešsaistē. Asaras valdīja ne tikai Ausma, bet ikviens, kas klausījās. Šī runa bija kā apjausmas mirklis, cik ļoti viņi ar Imantu bijuši nepieciešami viens otram, kam viņa ir ziedojusi savu dzīvi, radošos projektus, lai būtu māte dzejniekam. Lai viņš varētu radīt savus 12 sējumus.
Manuprāt šis citāts no Ausmas runas konferencē "Līdere" izsaka visu:
"Ir tādi uzjundījumi (atziņas), kas izmaina dzīvi. Man tāds bija Hanss Seljē, ārsts, zinātnieks, esejists, Nobela prēmijas laureāts un viņa grāmata "Mana mūža stress". Seljē radīja jaunu uzvedības kodeksu – altruistisko egoismu.
Cilvēkam vajag ļaut vaļu savam dabiski cilvēciskajām, egoistiskajām tieksmēm, nerodoties vainas apziņai. Jo tas, ko viņš rada – ir noderīgs ne tikai viņam, bet arī sabiedrībai, citiem cilvēkiem. Tad viņš izpelnās viņu mīlestību un netiek sodīts par savu egoismu, tas attaisnojami. Bez egoisma jaunrade nepastāv. Un jo lielāks talants, jo lielāks egoisms. Tas ir ļoti sāpīgi tuviniekiem.
Bet, ja satiekas divi ego, ko tad darīt?
Ātri sapratu, ka Imanta talants ir lielāks, nozīmīgāks un vajadzīgāks sabiedrībai, un man ir jāpiekāpjas, ja gribam palikt kopā."
Viņa bija gatava kalpot, darīja to no sirds un ar lielu mīlestību, viņa mīlēja savu Imantu, viņa talantu, viņa gudrību un, protams, viņa ģimeni. Viņi abi bija kā mietiņš un puķuzirnis, kuri palīdzēja viens otram sasniegt debesis. Viņi mijiedarbojās un radīja paliekošas vērtības – viens savās grāmatās, dzejoļos un pierakstos, bet otrs uz skatuves gan teātrī, gan viesojoties dažādās uzstāšanās reizēs.
Un Ausma turpināja kalpot Imantam līdz pat pēdējam savas elpas vilcienam, mēs katru gadu braucām uz Ragaciema kapiem, vedām neskaitāmus mulčas maisus, lai papildinātu kapkalniņu. Katru gadu pavasarī pirms Imanta dzimšanas dienas Ausma gāja uz tirgu un pirka atraitnītes, ko iestādīt kapiņos.
Imants var būt drošs – viņa atdusas vietā vienmēr bija pareizās krāsas puķes, sveces un noskaņa, par to rūpējās viņa Auķis. Un kā viņa centās – piejūras kāpu smiltis nav pateicīgākā augsne, bet Auķis meklēja vienu dārznieku, tad otru – viņa gribēja, lai kapukalniņš ir skaists, lai ir pļavas puķītes, kā Imantam patika.
Mūsu pēdējā saruna ar Ausmu bija tieši pirms gada 3. maijā, kad piezvanīju apsveikt Imanta dzimšanas dienā un pastāstīt, ka kuru katru mirkli mana mamma dosies mūža miegā. Šis ir pirmais 3. maijs, kad gan Auķis, gan mana mamma noraugās uz mani no mākoņa maliņas. Bet tas netraucēs rīt doties uz Ragciema kapiem, piestājot pa ceļam uz Tukuma kapiņiem, lai domās kavētos pie Imanta un Ausmas, kuri nu ir blakus arī savās mūža mājās.
Man pietrūkst mūsu sarunu, reizi pa reizei roka stiepjas piezvanīt un aprunāties par kādu izlasītu grāmatu, noskatītu izrādi vai ikdienišķu lietu. Katru reizi, kad piestāju Ragaciema kapos, es uzreiz atceros katru nieku, ko Auķis teiktu par puķēm vāzēs, par kapakalniņa skujeņiem. Es pasmaidu, jo tik ļoti tas bija par viņas lielo mīlestību pret savu Imantu, par to, lai viss būtu skaisti, gaumīgi un eleganti.
Par mūsu draudzību es gribētu teikt paša Imanta Ziedoņa vārdiem:
"Tad apstājas laiks,
Un tā bija mīlestība.
Jo tikai mīlestības priekšā tas apstājas.
Un sekundes varēja grābt kā smiltis
Un sviest uz vienu vai otru pusi –
Tam nebija nozīmes.
Un nebira ziedlapiņas.
Un nerūsēja dzelzs,
Un mēs vairs nemācējām skaitīt.
Un tas ir tas skaistākais –
Ka mīlestība neprot skaitīt."
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
