Zandas Rubenes grāmata "Digitālā Bērnība": Cik daudz, kad un vai vispār nepieciešams digitālais ekrāns?
Radio "Star FM" sadarbībā ar izdevniecību "Jānis Roze" atgriežas "Lasītāju klubiņā". "Pēcpusdienās" Oskars Lepers trīs nedēļu garumā lasīja un runāja par Zandas Rubenes grāmatu "Digitālā Bērnība". "Viens no lielajiem jautājumiem, ko esmu sev uzdevis, ir digitālās pasaules ienākšana mana dēla Alberta ikdienā. Cik daudz? Kad dod viņam ekrānu rokās? Vai vispār dot," lasot grāmatu, Oskars meklēja atbildes uz šiem jautājumiem.
"Ikreiz domājot par Alberta bērnību, protams, domāju par sevi un savu bērnību. Mana bērnība pagāja bez ekrāniem un šķita, ka tā ir viena varen laimīga bērnība, kuru būtu katram jāizdzīvo. Vai viss ir tik vienkārši? Ar patiesu interesi esmu ņēmis rokās Z. Rubenes grāmatu "Digitālā bērnība", par kur mēs spriedīsim," stāsta Oskars.
Grāmata ir apjomīgs, zinātnisks pētījums par to, kā digitalizācija ir mainījusi mūsdienu bērnus un kā vecākiem uz to visu raudzīties.
Grāmatas sākumā viss ir salikts pa plauktiņiem – izvirzītas hipotēzes, jautājumi un definējums, jo tā pirmā doma, kā autore raksta: "Mazāk tehnoloģiju padarīs mūsu dzīvi labāku." Pretim ir tehnoloģiju milzi un mūsu ikdienas paradumi. Kā saka Oskars: "Problēma ir nevis tehnoloģijas, bet gan mūsu paradumos."
Šajā grāmatā ir ļoti laba nodaļa, kurā tiek apspriests bērnības jēdziens un kurā brīdī pasaule ir paskatījusies uz bērnu kā uz pilntiesīgu un sociāli rīcībspējīgas sabiedrības locekli.
"Vēl nesen, aizvadītajā gadsimtā, valdīja uzskats, ka bērnu uzdevums ir būt čaklam, paklausīgam, lai pēc iespējas precīzāk pārņemtu vecāko paaudžu pārstāvju diktētos norādījumus par atbilstošu uzvedību sabiedrībā. Es ceru, ka tā mēs vairs neskatāmies uz bērniem. Mēs gribam, lai viņi ir paši, lai izaug. Un tad viņš paņem rokas tehnoloģiju, par kuru mums nav ne jausmas un tad mēs vairs īsti nesaprotam," savās pārdomās dalās Oskars un neslēpj, ka viņš uz šo grāmatu skatās kā uz špikeri vecākiem.
Oskars neslēpj, kad sāka lasīt grāmatu, tad domāja, ka saņems pareizās atbildes un ieteikumus.
"Sāk izskatīties, ka ir nedaudz cits virziens. Kā jau zinātniskajā literatūra, lietas tiek nodefinētas un tad, ka saproti, kas ir kas, var sākt asociēties un salīdzināties. Padomus ieraudzīt nevarēs. Pašam tie būs jāizdomā."
Jautājums par to, vai telefons, ekrāns, digitālā pasaule ir par daudz vai par maz, tas nav jauns, jo 20. gs. otrajā pusē bija novērotas līdzīgas bažas – par to, ka televīzija iznīcinās kino, bet mūsdienās mēs sakām, ka internets apdraud televīziju. Pētījumi liecina, ka tā ir noticis ar jebkuru inovāciju un grāmatā ir rakstīts par šo vēsturu. Arī par Latvijas pirmās brīvvalsts laiku, kad tika aizliegts jaunajai paaudzei iet uz kino. Bija vecuma cenzs.
21. gadsimtā jau uzdodam jautājumu, cik daudz bērnam ļaut būt telefonā. Tā ir pilnīgi jauna problēma. Tagad ir jautājums, ko darīt ar ievadierīcēm skolās – kad ļaut vai ļaut.
Oskars citē un papildina ar savām pārdomām: "Digitālā kultūra ir radījusi tādu fenomenu kā tehnofrends jeb tehnoloģiju lietošana izraisītu pārtraukumu komunikācijās, kuri fiziski atrodas vienā telpā. Man arī ir sajūta, ka klasēs mobilais telefons nav lielākā problēma. [..] Starpbrīži ir tas, kas uztrauc."
Grāmatas nodaļā "Digitālais minimālisms ģimenē" Oskars beidzot atrada, viņaprāt, praktisku un taustāmus padomus. Viņš neslēpj, ka tas nebūs vieglais veids kā risināt problēmas, bet visticamāk, ka tas ir tas īstais.
Bērni tiešām daudz lieto viedtālruņus, bet kā ir ar mums pašiem, vaicā Oskars, 2022. gadā nogalē 99% Latvijas iedzīvotāju vecumā no 18 līdz 60 gadiem aptaujā teica, ka ir viedtālruņa lietotāji un 54% uzskatīja, ka viedtālruni lieto ļoti daudz vai pat pārāk daudz.
"Lasot grāmatu "Digitālā bērnība" un to, kā veidojam attiecības ar saviem bērniem – kurš no kura mācās un kurš ko apgūst, mēs tomēr nonākam pie tā, ka mēs vecāki esam paraugs…"
Oskars citē mediju ekspertu Tomasu Feibelu: "Mums visiem no jauna jāiemācās garlaikoties."
Runājot par digitālo minimālismu, Oskars atgādina, ka tas nav tehnoloģiju aizliegums, bet gan drošas un jēgpilnas nodarbes digitālajā telpā, piemēram, mobilās telefona lietotnes izmantošana muzeja apmeklējumā vai pārgājienā.
"Pirms ķeries digitālā minimālisma prasmei, var sākt ar īsu detoksa tūri – uz noteiktu laiku atturēties no digitālo tehnoloģiju izmantošanas, pierakstot ieguvumus."
Jāsāk ar sevi. Dažas prasības, kas jāievēro:
- Atcerēties, ka būt par paraugi ir svarīgi, jo bērni atdarina mūsu uzvedību;
- Uzdrošināties būt par autoritāti – izvirzīt noteikumus;
- Iezīmēt robežas sev laikā un telpā starp darbu un atpūtu;
- Cieni bērna privātumu;
- Nekādi viedtālruņi, kad atrodamies bērnudārzā vai skolā;
- Nekādu viedtālruņu stumjot bērnu ratiņus, braucot automašīna un pavisam noteikti, vadot auto, bērnu midzinot un nekādas sērfošanas.
Grāmatā "Digitālā bērnība" nav stāsts par viedierīču aizliegšanu, jo tas nav reāli. Mēs esam daļa no sabiedrības.
Visa "Lasītāju klubiņā" laikā klausītāji ar Oskaru dalījās ar savu pieredzi un novērojumiem.
"Lasītāju klubiņa" noslēgumā Oskars sazvanījās ar grāmatas autori Zandu Rubeni un sarunā neslēpa, ka viņš sākumā domāja, ka grāmata viņam būs špikeris.
"Patiesība ir tāda, ka audzināšana ir daudz komplicētāks process, nekā vienkāršas instrukcijas. Arī šīs grāmatas mērķis nebija dot skaidras atbildes. Audzināšana, tā ir komunikācija starp unikāliem cilvēkiem, personībām. Katrs taču savā ziņā ir īpašs un atrast padomus, kas noderētu visiem, visās situācijas, faktiski nav iespējams. Šāda alošanās bija 18. gadsimtā. Gudri vīri domāja, ka mēs atradīsim pareizās metodes un izaudzināsim bērnus," stāsta grāmatas autore Rubene par biheiviorisma tēzi: Noteikti stimuli radīs noteiktas reakcijas. Viņa secina, ka tā nebija, ka tas tā nedarbojas.
Stāstot par savu grāmatu Rubeni min, ka problēma varētu būt tā, ka cilvēki, lasot grāmatu, domāja, ka viņiem pašiem savā dzīvē nekas nebūs jāmaina, "ka būs zelta atslēdziņa, kā izmainīt bērnu. Bet nekā! Tas tā nedarbojas."
"Visiem kopā tas ir jādara un tas jau ir grūti, sarežģīti no vienas puses. No otras puses, ja mēs sapratīsim, ka mūsu pašu digitālie paradumi ir drusku aizgājuši pašplūsmā, un esam radījuši vidi, kuros bērniem ir iespēja savu paradumu vidi radīt, tad būs daudz skaidrāka bilde, kas jādara."
Grāmata ir padomi un daudz vieglāk būs tiem vecākiem, kuriem bērni ir mazi.
Grāmata nav tikai par bērniem, bet par mums visiem, kurā ir ko pasmelties gan par to, kas esi tu pats, kā savu dzīvi veidot mājās un pēc tam arī darbā un saziņā ar citiem.
"Izlasot grāmatu nonācu pie pāris labiem padomiem, kurus mājās esam izrunājuši un labprāt arī ieviesīsim dzīvē."
Zanda Rubene "Digitālā Bērnība"
Digitalizācija ir būtiski mainījusi mūsdienu bērnu sociālos ieradumus un dienas kārtību, tāpēc pieaugušie spiesti pielāgoties jaunajai situācijai un mainīt arī audzināšanas un pedagoģijas metodes.
Digitālo tehnoloģiju invāzija ikdienā rada unikālu situāciju: pieaugušajiem bērnu nodarbes internetā šķiet nesaprotamas, jo pašu spēja piekļūt tehnoloģijām nereti ir ierobežota, viņi neatpazīst simbolus un nozīmes, ko jaunieši savā ikdienas valodā izmanto.
Tāpat nevar noliegt, ka digitālās tehnoloģijas ne tikai sniedz jaunas iespējas, bet arī rada riskus. Gadsimtiem ilgi pieaugušie bijuši bērnu kultūras veidotāji un dzīves noteicēji, bet nu digitālās realitātes izaicinājumi bieži liek izjust bezspēcību un autoritātes mazināšanos. Klasiskā bērnības izpratne faktiski izzūd.
Tādēļ zinātnieku interese par digitālās bērnības pētīšanu mūsdienās ir likumsakarīga – pētīt mūsdienu bērnus ir tikpat interesanti, kā atklāt jaunu, vēl nezināmu cilti un iepazīt tās kultūru: paradumus, tradīcijas, rituālus, vērtības utt.
Grāmata "Digitālā bērnība" piedāvā plašu skatījumu uz digitālo laikmetu un tā ietekmi uz bērnību un sabiedrību kopumā, pievēršoties gan digitālo tehnoloģiju pozitīvajiem aspektiem, gan izaicinājumiem un potenciālajiem riskiem. Tā meklē atbildi uz jautājumiem: ko nozīmē būt bērnam digitālajā laikmetā? Kā audzināt bērnus un sagatavot tos dzīvei pieaugušo pasaulē? Kā iespējams dzīvot skaistu un jēgpilnu dzīvi?
Dr. paed. Zanda Rubene ir Latvijā labi pazīstama izglītības zinātņu profesore, Latvijas Universitātes Izglītības zinātņu un psiholoģijas fakultātes vadošā pētniece un prodekāne zinātnes jautājumos, LU Doktora studiju programmas "Izglītības zinātnes" direktore, kopš 2021. gada – Latvijas Zinātņu akadēmijas korespondētājlocekle pedagoģijā.
Viņas zinātniskās intereses jau vairāk nekā desmit gadus ir saistītas ar pedagoģiskās antropoloģijas problemātiku, mediju pedagoģiju un bērnības pētījumiem, viņa piedalījusies daudzos šīm tēmām veltītos starptautiskos zinātniskos projektos un publiskās diskusijās, publicējusi zinātniskos rakstus, vadījusi promocijas darbus un lasījusi lekcijas dažādām sabiedrības grupām.
Sarakstījusi monogrāfiju "Kritiskā domāšana studiju procesā" (LU Akadēmiskais apgāds, 2004).
Radio "Star FM" ētera cilvēki un "tv3.lv" redaktori sadarbībā ar grāmatnīcām "Jānis Roze" turpmāk lasīs grāmatas un stāstīs par izlasīto citiem. Visu izlasīto grāmatu apskatus varēsi atrast sadaļā "Lasītāju klubiņš".
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
