Lingrēnes iemīļotajam tēlam Lennebergas Emīlam – 60 un divas jaunas grāmatas Latvijā

Šogad "Zvaigzne ABC" iznākuši divi jauni izdevumi – "Lennebergas Emīla lielā grāmata", kurā apkopoti visi trīs stāsti par Emīla piedzīvojumiem, un "Lennebergas Emīls" ar krāsainām ilustrācijām. Šķiet neticami, bet Emīls šogad svin sešdesmito gadskārtu – tieši tik sen iznāca pirmā grāmata par mazā palaidņa piedzīvojumiem. Mīlestību pret Emīlu jūt lieli un mazi lasītāji – šajos gados uzņemtas daudzas filmas, radītas teātra izrādes un radiouzvedumi, grāmatas tulkotas, lasītas un atkal no jauna izdotas teju visā plašajā pasaulē.

Kurš gan nav dzirdējis par Lennebergas Emīlu? Kathultas sētā Lennebergas draudzē Smolandē reiz dzīvoja mazs zēns ar apaļām, zilām acīm, sārti ziedošiem vaigiem un gaišiem, zīdainiem matiem – īsts eņģelītis, vārdā Emīls. "Emīls ir mazs, jauks puisēns," Emīla māte teica. "Un mēs viņu mīlam tieši tādu, kāds viņš ir."

Jā, kā lai nemīl puisēnu, kas ar savām apaļajām, zilajām ačelēm un gaišajiem, zīdainajiem matiem izskatās pēc maza eņģelīša? Un tas nekas, ka reizēm – nu labi, visai bieži – viņa centieni būt mīļam un izpalīdzīgam tiek uztverti kā kārtējais nedarbs.

Astrida Lindgrēne par Emīla grāmatām sacījusi: "Man šķita, ka rakstīt par Emīlu ir iepriecinoši, un vai zini, kāpēc? Jo Emīlam iegadījās būt par bērnu gandrīz tādā pašā pasaulē, kādā dzīvoju es, kad biju maza, un tieši tādā pašā, kādā dzīvoja mans tētis, kad bija mazs. Pasaulē, kuras vairs nav. Kad sāku rakstīt par Emīlu, Īdu, tēti Antonu, mammu Almu, Līnu, Alfrēdu, Krēsas Maju un visu mazo Kathultu, sajūta bija tāda, it kā es būtu pārnākusi mājās. Un man radās tik liela mīlestība pret Emīlu, ka šķita: viņš ir ārkārtīgi tuvs radinieks manam tētim, kurš deviņpadsmitā gadsimta beigās reiz bija mazs, baskājains puisēns, linu baltiem matiem Sēvedstorpā, Smolandē – netālu no Emīla Lennebergas.

Manam tētim patika stāstīt. Viņš stāstīja visu savu mūžu. Tas, par ko mans tētis stāstīja – par vārtiņu naudu, vēžu ķeršanu, trako govi, kutelīgiem zirgiem, ūtrupēm, pārklaušināšanu mājās, nabadzīgām mājām, tirgiem, zemnieku viesībām un sazin ko vēl –, tas viss ir attēlots grāmatās par Emīlu. Tas bija kā fons viņa nedarbiem. Nedarbus man vajadzēja izdomāt pašai – vismaz lielāko daļu. Jo, kaut arī mans tētis bērnībā tiešām bija apveltīts ar vienreizēju izdomu, viņš ne tuvu nepastrādāja tik daudz palaidnību kā Emīls. Taisnība jau ir gan, ka Emīls pastrādāja vairāk nedarbu nekā jebkurš cits zēns visā Smolandē un varbūt pat visā pasaulē."

Atcerieties, kalpone Līna reiz grasījās rakstīt uz Ameriku un mainīt Emīlu pret zemestrīci. Taču Emīla māmiņa nebija ar mieru. "Emīls ir mazs, jauks puisēns. Un mēs viņu mīlam tieši tādu, kāds viņš ir," sacīja māmiņa.

Tad nu baudīsim vasaru kopā ar Emīlu, heisā!

No zviedru valodas tulkojušas Mudīte Treimane un Elija Kliene.