Maskojies Ziemassvētkos un nomet ikdienas pelēko nastu
Viena no latviešu Ziemassvētku jeb ziemas saulgriežu zināmākajām tradīcijām, kas saglabājusies līdz mūsdienām, ir masku gājiens jeb iešana čigānos. Portāls "tv3.lv" sazinājās ar LU Filozofijas un socioloģijas institūta vadošā pētnieci, masku pētnieci, folkloristi Aīda Rancāne, lai uzzinātu ko vairāk maskošanās tradīcijām.
Ziema jau izsenis latviešu tradīcijās ir aktīvākais maskošanās laiks. Tas ir arī gada tumšākais posms, kad uz zemes parādās citu pasauļu iemītnieki un pārdabiskais kļūst iespējams. Ziemassvētkos aktualizējas arī gaismas un tumsas, šīs saules un viņsaules, kosmosa un haosa, pasaules radīšanas, kā arī auglības tēmas.
"Ziemā salīdzinājumā ar rudens maskošanos maskās iešana kļūst trokšņaināka un skaļāka. Masku barā vairāk parādās arī mītiskie dzīvnieki, kas spēj ceļot starp šo un citu pasauli, dažādi sociālie slāņi, profesijas un tautības, kā arī pārdabiskas būtnes – Velns, Nāve, Garā sieva, Mazais vīriņš, Miežvilki un citas. Nereti masku gājienos tiek izspēlēti arī sadzīviski notikumi – jaunā pāra laulāšana, radības, nomiršana un atdzīvošanās, cīņa, tirgošanās un vēl citi, kam ir sava simboliskā nozīme" stāsta LU Filozofijas un socioloģijas institūta vadošā pētniece, masku pētniece Aīda Rancāne.
Viena no mītiskajām maskām ir Nāve
"Nāve ir Ziemassvētku masku klāstā. Madonas novadā ir pat pierakstīta deja ar nāvi, kas ir populāra kļuvusi visā Latvijā. Tas nu ir tāds priekšstats, ka padancojot ar nāvi, nāve nebūs, bet būs veselība. Bet to var attiecināt uz jebkuru masku. Jebkura maska nes svētību, auglību. Kontakts ar maskām un masku klātbūtne mājās nodrošina veiksmi, veselību, svētību un visa izdošanos," stāsta masku pētniece A. Rancāne.
Ziemassvētku laikā grupa "Bez PVN" izdevuši jaunu dziesmu "Jau ni mes", kurā apdziedāts viena Čigānu maskām – Nāve.
"Ļaudis ticēja, ka tās mājas, kurās "Nāve" jau ir pabijusi, tuvākā gada laikā vairs neapciemos. Maskas un tēli bija dažādi, bet viņu kopīgā misija bija ar savu izskatu, dziesmām un dančiem aizdzīt prom visus ļaunos garus un ticēt, ka viss būs labi! Šis arī ir pierādījums tam, ka mūsu ļaudis jau sen ir sapratuši, ka lai vai kāds liktenis tev ir atvēlēts – ņem to savās rokās un izvēlies – dzīvo laimīgs, vai dzen sevi kapā," par dziesmu stāsta Kristaps Rasims.
"Un visam pāri – tā vienmēr ir bijusi tumsas un gaismas cīņa, kurā gaismai vienmēr ir jāuzvar! Lai tā arī būtu, lai tumsa sadilst un atnāk gaisma. Un lai cilvēki, kas ir abās upes malās satiekas, skatās un redz, klausās un dzird, un smejas kopā," piebilda K. Rasims.
Čigāni iet dziedādami un dejodami
Visas izdarības ir nerātnas un asprātīgas, taču labsirdīgas.
Čigāni, ieradušies noskatītajā lustēšanās vietā, parasti joko, dzied, aicina mājiniekus iesaistīties dančos un rotaļās, prasa cienastu, atdarina tēlus un dzīvniekus, kuru maskās ir tērpušies (kaza badās, zirgs sper, čigāniete zīlē), ķircina, tirgojas, kūpina kadiķus, pamāca, uzdod mīklas, spēlē mūzikas instrumentus vai grabina pašu gatavotos skaņas rīkus, pastāsta par savām maskām un aicina piebiedroties čigāniem, lai dotos maskoties tālāk uz citu māju.
"Tas nav vienkārši tāpat, es uzlieku masku un spēlēju teātri. Tā ir apziņas transformācija. Tu zaudē savu identitāti un pārtopi tajā tēlā, kādu masku tu esi uzvilcis," skaidro masku pētniece.
"Tā nav tikai izklaide. Tas, ka ticējumus mūsdienās izmanto tikai izklaidē, tas ir tikai aiz nezināšanas un neizprašanas. Skatoties no psiholoģijas viedokļa, cik ļoti visi rituāli iedarbojas citā līmenī, nevis uz apziņu, bet uz zemapziņu. Daudz ko nevar racionāli izskaidrot, bet tas strādā caur ķermenisko. Daudzas lietas ar racionālo prātu nevar izskaidrot un līdz ar to nevar pierādīt. Tā pat kā mitoloģiju vispār. Tagad skatās uz mītiem un mēģina tur kaut ko loģisku atrast. Tas ir pagrūti. Tas ir līdzīgi, kā izprast mūsu zemapziņu."
Maskošanās tradīcijas
Runājot par maksu tradīcijām, jāmin, ka tās ir daudz senākas, nekā rakstos ir minēts.
"Maskošanās pasaules kontekstā ir jau no sen seniem laikiem, no neolīta, jo ir atrastas maskas, kas ir gatavotas no cilvēka galvas kausa. Sibīrijā, šamaniskajā tradīcijā vēl pavisam nesen bija saglabājies, ka no mirušā šamana, no viņa galvaskausa veido masku. Arhaiskais priekštats par maskām ir tāds, ka maskā iemājo tās gars – atveidojamā dzīvnieka vai senča gars," stāsta masku pētniece.
Galvenie un dižākie masku gājieni ir tumšajā ziemas laikā. Masku pētniece teic, ka maskas Ziemassvētkos atšķiras no citām maskām, bet laika gaitā tradīcijas ir pārklājušās un sajaukušās, mazliet pamainījušās, tāpēc mūsdienās tās visas tiek sauktas vienādi – Budēļi, Ķekatas, Čigāni, bet viņa uzver, ka Budēļi un Ķekatas ir pavasarī, bet Ziemassvētkos ir Čigāni un pie tā vajadzētu arī pieturēties.
"Paralēli čigāniem vēl ir daudz masku grupu nosaukumi – Kurzemē ir Būzeļi vai Būzuļi, Liepnā, Lubānā, Lejasciemā – Tatari vai Totai, pa Zemgali ir Danča bērni, pa Kurzemi ir Miežvilki, bet Čigāni ir visur – Latgalē, Vidzemē, Kurzemē un Zemgalē."
Tradicionālo masku gatavošanai var izmantot kažokādas, dziju, vilnu, lina audumu, pogas, kažoku, vecu grozu, burkānus, sīpolus, vilnas zeķes un cimdus, lakatus u. c. Interesanti, ka agrāk taisīja sejas maskas no bērza vai egles mizas un aitādas, izgriežot mutes un acu caurumus.
Čigāni atnes mājai svētību un auglību, kā arī pasargā to no ļauna. Ja čigāni atnāk pie jums, tad laipni tos uzņemiet – pacienājiet, tenciniet par ierašanos jūsu mājā un iedodiet ko nelielu līdzi cienastam, ja ir tāda iespēja.
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
