Miķeļdienas ticējumi un tradīcijas, lai mājās būtu pārticība un nenāktu žurkas

"Miķeļi ir apjumības jeb appļāvības ir pēdējā pļaujas diena, kad ar maģisku rituālu palīdzību cenšas nodrošināt veiksmi nākamajā gadā un iegūt Jumja labvēlību. Miķeļus senči svinēja lepni. Kāva aitu vai cūku, skābēja kāpostus, cepa plāceņus, brūvēja alu, bet pirmos kumosus un pirmo alus krūzi ziedoja Mājas kungam," raksta dabas un laika zīmju vērotājs Vilis Bukšs.

Miķelis latvju dainās saukts par labu un bagātu vīru, arī par maizes tēvu, kas saistās ar rudens ražas ienākšanos. Dažādos novados Miķeļu svinēšana tika saukta arī par Mīkaļiem vai Mīklāli, bet tas pazīstams arī ar citiem pavārdiem, kā Sila Miķelis, Miega Miķelis, Miega Mača.

Svētku latviskais nosaukums ir apjumības jeb appļāvības, jo šajā dienā pēdējo reizi pļāva labību. Raksturīgākais Miķeļdienas pagāniskais rituāls bija Jumja ķeršana, ar kura palīdzību zemkopji centās nodrošināt druvas auglību nākamajos gados. Par Miķeļa mājvietu tika uzskatīts arī sils, kas izteica viņa gādību par meža bagātības savākšanu.

Miķeļdienas nosaukums ir radies no kristiešu godātā erceņģeļa Miķeļa vārda, kura dienu svin rudens saulgriežu laikā. Latviešu mitoloģijā tas pakāpeniski aizstāja rudens saulgriežu laikā svinētās apjumības jeb appļāvības, kas bija pēdējā pļaujas diena, kad ar burvju rituālu palīdzību centās nodrošināt veiksmi nākamajā gadā un iegūt Jumja labvēlību.

Ar Miķeļiem sākas veļu laiks, kas beidzas Mārtiņos.

Miķeļdienas maltīte

Miķeļos parasti kāva aunu, āzi vai sivēnu, kas tika barots īpaši šai dienai un saukts par Miķelīti. Svētku mielastam saimnieces cepa īpašu Jumja maizes klaipu.

Aprakstos minēts, ka saimnieks alus iesalam ņēma graudus no katras sējamās labības. Miķelis latvju dainās tiek pieminēts arī kā alus devējs svinībās. Tā kā Miķeļi iekrita visbagātākajā gadalaikā, tad mielasta galds šai dienā bija ēdienu pārpilns.

Mielasta laikā Miķeli un Jumi daudzināja ar dziesmām un zieda došanu, turklāt no katra ēdiena bija jādod Māju dieviem, iekams paši sākuši ēst.

Veļu laiks

Ar Miķeļdienu sākas veļu laiks, tad Miķeļdienā zemnieki ziedoja vasku, sviestu, maizi, sieru, gaļu, vilnu, naudu. Jau 1570. gada Kurzemes hercogistes baznīcas likumu krājumā minēts, ka mācītajiem jāraugās, lai latviešu zemnieki no Miķeļiem līdz Visu svēto dienai nepiekoptu "dvēseļu mielošanu" (tekstā — "Dwessel Meley’). Tāpat tika aizliegta vaska, sveču, vilnas, vistu, olu, sviesta u.tml. ziedošana.

Miķeļdienā, līdzīgi kā Jurģos, pavasara saulgriežu laikā, atkārtojās gaiļa upurēšana un staļļa durvju smērēšana ar asinīm, lai stallī nestaigātu ļauni gari, bet tikai svētais Miķēlītis vien.

Ticējumi un laika pareģošana:

• Ja ap Miķeļiem līst – būs mīksta, silta ziema.
• Ja Miķeļu rītā vējš pūš no ziemeļiem – būs auksta un dziļa ziema.
• Ja Miķeļos ir saule – būs sātīga lopbarība.
• Ja Miķeļa diena un nakts ir miglaina – būs laba nākamā vasara.
• Ja Miķeļos lido zosis, tad Mārtiņos, 10. novembrī, būs sniegs.
• Miķeļu dienā nevar neko mājās nest, jo to apēdot žurkas un peles.
• Miķeļa dienas rītā vajag pa mājām izstaigāt visus kaktus un paņemt maizes gabalu līdz, tad visas žurkas un peles aiziet no mājām projām.
• Miķeļa dienā nedrīkst no svešām mājām kaut ko līdz atnest, ne ēst, nedzert tur, jo tad var atnest līdz to māju peles un citus kukaiņus. Ja pārnes no meža skujas, tad čūskas nāk mājās.
• Ja Miķeļu tirgū auni badās, gaidāmi lieli kari.
• Miķeļa nedēļā nedrīkst kāpostus noņemt, tad tie ir sūri.
• Miķeļu nedēļā nav jāņem kāposti no dārza, tad tie cieti kubulā.
• Jumja ķeršanas laikā neprecētās meitas vērojušas kukaiņus, kas iemiesoja dabas auglību. Ja atrastais kukainītis bijis skaists, tad meitas teikušas, viņām būšot skaisti vīri.
• Miķeļi bija pēdējais laiks, kad vasarā nolūkoto meitu var bildināt un dzert derības. Pēc Miķeļiem bildināšana bija jāatliek uz citu gadu.

Avots: valoda.ailab.lv