Koncerts, kuru bijām pelnījuši jau ilgi: "The Cure" priecē tūkstošus "Arēnā Rīga"

"The Cure" sākums datējams ar 1978. gadu un mūzikas melomānu vidū šī apvienība ir iemantojusi kulta statusu. No sākotnējā sastāva palicis ir grupas līderis Roberts Smits, tomēr arī pārējie kolektīva mūziķi, lai arī šo gadu laikā piedzīvotas izmaiņas sastāvā, spēlē ne pirmo gadu. Īpaši izceļams ir basģitārists Saimons Gallaps, kurš ar ar īsu pārtraukumu darbojies kolektīvā gandrīz kopš pirmsākumiem.

Varētu teikt, ka grupas mūzika dalās divos agregātstāvokļos – popsīgā puse (šī vārda labajā nozīmē) un tumšā puse. Maz ticams, ka ir kāds, kurš, pat nesekojot līdzi šī kolektīva gaitām, nebūtu dzirdējis "Boys Don’t Cry" vai "Friday I’m In Love" – dziesmas, kas droši ierindojamas starp "visu laiku labākajām" jebkādās variācijās. Lielākie grupas daiļrades cienītāji gan novērtē tieši tumšo, gotisko pusi, lai gan paši "The Cure" no jebkādas savas mūzikas definēšanas pārsvarā ir atgaiņājušies.

Šī bija pirmā "The Cure" uzstāšanās ne tikai Latvijā, bet arī Baltijas valstīs, kas "Arēnā Rīga" pulcēja grupas fanus no kaimiņiem – publikā netrūka arī igauņu un lietuviešu. Šāda kalibra un statusa mākslinieku koncerti pašmājās nenotiek bieži, tāpēc ir īpašs prieks redzēt klātienē tos pasaules vēsturē nozīmīgos mūziķus, kuri līdz šim nav viesojušies Latvijā. Varam pasapņot, ka varbūt kādreiz šeit ieraudzīsim tādus smagsvarus kā "U2", Brūss Springstīns vai Pols Makartnijs – varbūt piepildās, jo arī "The Cure" līdz šim bija tikai sapnis.

Nav šaubu, ka Robertam Smitam un kopānijai cienītāju pie mums netrūkst un to apliecina arī šī uzstāšanās, kas pulcēja pilnu arēnu. "The Cure" ir slaveni ar saviem garajiem koncertiem, taču šīs divarpus stundas savā ziņā varam uzskatīt kā atlīdzinājumu par visu šo gaidīšanas laiku.

Jaunajā koncertturnejā tieši Rīga bija izvēlēta kā starta punkts. Pirms "The Cure" uz skatuves kāpa apvienība "The Twilight Sad", kurai ir savs atbalstītāju pulciņš post-punk cienītāju aprindās. Un tad jau pienāca pašu vakara galveno mākslinieku kārta – "The Cure" koncertu atklāja ar vēl iepriekš nedzirdētu dziesmu "Alone" (koncertā izskanēja vēl viens jaunums), bet drīz vien izsauca ovācijas ar labi zināmajām "Pictures Of You" un "Lovesong".

Šī bija pirmā grupas uzstāšanās kopš 2019. gada un kā no koncertā atzina pats Roberts Smits, viņš vēl mēģina aptvert, kā tas ir – atkal kāpt uz skatuves. Viņš un grupas dalībnieki izskatījās pacilātā noskaņojumā un, iztiekot bez garām uzrunām, ļāva, lai viņu vietā runā mūzika. Koncerta vidusdaļa bija saldais ēdiens "The Cure" kvēlākajiem faniem, lai arī izskanēja pietiekami atpazīstamās "In Between Days", "Fascination Street" un "A Forrest". Īpaši skaisti pēc atgriešanās uz skatuves izskanēja par grupas klasiku kļuvušā albuma "Disintegration" tituldziesma, kā arī "Plainsong" no šī paša ieraksta.

Ja esat izturējuši līdz šim, tad tagad mēs jums par to atlīdzināsim – aptuveni tā skanēja Roberta Smita vēstījums, kad grupa atgriezās uz skatuves otro reizi un pēc kārtas nospēlēja veselu hitu plejādi – "Lullaby", "Close To Me", "Friday I’m In Love", "Just Like Heaven" un "Boys Don’t Cry". Izteiksmīga kulminācija skaistam koncertam un uz atvadām Roberts Smits šķietami puspajokam izmeta frāzi par atkalredzēšanos. To, cik nozīmīga "The Cure" ir pašmāju klausītājiem apliecina arī tas, ka pēc koncerta Rīgas naktslokālos notika nevis viena, bet pat vairākas tematiskās ballītes. Ir skaidrs, ka viņi pie mums būs gaidīti atkal.