Pēc insulta 18 gados nemet plinti krūmos: Ričards plāno studēt ASV
Tuvojoties Ziemassvētkiem, gaisā virmo patīkama brīnuma un svētku sajūta. Ir sācies sala laiks, krīt smalkas sniega pārslas, un es dodos ciemos pie mūziķa un programmētāja Ričarda Mauriņa, kurš ir parādījis, ka dzīvē viss ir iespējams, ja ir griba un mērķis.
Ričarda stāsts ir skaudrs. Puisis vidusskolas beigās piedzīvoja insultu muguras smadzenēs, zaudēja spēju staigāt un nonāca ratiņkrēslā. Tomēr tas viņu nekavēja aktīvi darboties, iegūt izglītību un tagad, kad viņam ir 27 gadi, Ričards savā dzīvē jau ir sasniedzis daudz un sapņo sasniegt vēl vairāk. Lielākais sapnis – mācīties Bērklija Mūzikas koledžā ASV. Lai to īstenotu, Ričards lūdz cilvēku palīdzību saziedot 200 000 eiro mācību maksai.
Man godīgi jāatzīst, ka nebiju gaidījusi, ka sarunas biedrs būs tik dzīvespriecīgs un pat sapņains. Domāju, ka sarunas laikā es būšu tā, kas mēģinās izspert kādu joku, lai nedaudz uzlabotu omu. Tie ir stereotipi, kas aizmiglo prātu, ka cilvēki ratiņkrēslā ir bēdīgi un padevušies. Ričards mani savā dzīvoklī sagaida smaidīgs un pirmais uzsāk sarunu, piedāvā čības, aicina iekšā istabā. Rezultātā ir tieši pretēji – tas ir Ričards, kurš liek man smieties un piepilda istabu ar cerību pilnu gaisotni.
Auksta ūdens šalts
Tomēr, atskatoties uz notikušo, Ričarda teju pēdējie 10 gadi bijuši pārsteidzoši un grūtību pilni.
Slimība viņu pārsteidza brīdī, kad bija jāsākas pieauguša cilvēka dzīvei. 18 gadu vecumā veselajam un stiprajam puisim insults uzkrita kā sniegs uz galvas. Pirms tam Ričardam nebija nekādu veselības problēmu. Tas bija pēkšņi un negaidīti.
Toreiz divpadsmitās klases skolniekam priekšā vēl bija angļu valodas eksāmens, kuru vajadzēja nokārtot, lai pēc vidusskolas beigšanas iestātos augstskolā. Ričards nebija apsvēris domu nelikt eksāmenus, viņam izglītība ir svarīga. Un viņš to turpināja.
Savu vidusskolas izglītību puisis ieguva Rīgas Valsts 3. ģimnāzijā, vienā no Latvijas labākajām skolām. Tālāk Rīgas Tehniskajā universitātē (RTU) viņš tika budžeta vietā un pēcāk ieguva izglītību programmēšanā. Tagad IT joma ir viņa profesionālais ceļš.
Toties mūzika Ričardam bijusi tuva jau kopš bērnības.
Pats sākums
Pabeidzis mūzikas skolu 8. klasē, Ričards turpināja muzicēt, papildus trenējoties klavierspēli. Viņam bērnībā patika pirms skolas vakaros paspēlēt klavieres, kamēr krāmēja somu nākamajai dienai. Taču pēc 10. klases intereses pamainījās, par hobiju kļuva ielu vingrošana. Mūzikā iestājās pauze.
Uzsākot studijas RTU, Ričarda ikdiena bijusi visai raiba – fizioterapija, peldēšana, autoskola, mājasdarbi augstskolā. Mūzikai vieta izpalika.
Kā jau visiem jauniešiem, sasniedzot 18 gadu vecumu, viens no svarīgākajiem dzīves uzdevumiem ir iegūt autovadītāja tiesības. Ričardam tas arī bija īsts izaicinājums. Diemžēl tikai Dubultos atradās autoskola, kur bija piemērota mašīna, lai puisis spētu iemācīties braukt. Tomēr arī samērā lielais gabals no Rīgas uz Dubultiem nebija šķērslis, lai sasniegtu savu mērķi.
Nonākot šajā situācijā, centies darīt visu iespējamo, lai kļūtu labāk. Tas ir moments, kad ir svarīgi, ko un kā darīsi. Ķermeņa rehabilitācija un atjaunošanās ir no tā atkarīga. Ieguļoties gultā un slinkojot, nekas labs nesanāks. Tāpēc es ļoti aktīvi darbojos savas veselības dēļ.
"Pabeidzot RTU, sapratu, ka vajag kādu brīvā laika aktivitāti. Atsāku spēlēt ģitāru. Tajā brīdī atskatījos uz sevi un sapratu, ka tik daudz laika esmu ieguldījis mūzikā, tai skaitā pie Adriana Kukuvasa (grupas "Menuets" solists) gājis dziedāt. Tās ir tik brīnišķīgas atmiņas. Es gribēju sevi saistīt ar mūziku."
Ceļā uz sapni
Pēc insulta nebija iespējas klavieres spēlēt kā agrāk, tur nepieciešams ar pēdām spiest pedāļus. Ģitārspēle bija kā alternatīva.
"Ģitārspēlē ir tik daudz tehnisko variāciju, ko izspēlēt. Salīdzinot ar klavierēm, ģitāra ir niansētāka. Bērnībā man tas likās kaut kas no citas pasaules, bet vēlāk izdomāju, ka gribu iemācīties to spēlēt." Pēc augstskolas beigšanas Ričards saprata, ka mūzika varētu būt kaut kas nopietnāks nekā tikai hobijs. Toreiz puisim bija 23 gadi, un rokenrols patika visvairāk, tādēļ Ričarda izvēle par mūzikas instrumentu bija diezgan skaidra.
Diemžēl tajā brīdī nebija gan finanšu, gan drosmes par mācībām ASV.
Bija mērķis, bet nebija pašpārliecības, ka toreiz jābrauc uz ASV. Tagad gan ir.
Pašlaik puisis strādā kompānijā "If" par testu automatizētāju, un jau pusotru gadu mācās arī dziedāt pie Māras Lisenko (dziedātāja un vokāliste). "Māra noteikti ir mani iedvesmojusi un iedrošinājusi braukt mācīties uz ASV. Pirms tam es vēl mācījos dziedāt pie Sonoras Vaices (operdziedātāja) un Ata Zviedra (mūziķis). Es zinu, ja man kādreiz vajadzēs palīdzību, varu jebkurā brīdī viņiem piezvanīt."
Lai piepildītu savu sapni un dotos mācīties uz Bērklija koledžu, Ričards pieņēma lēmumu lūgt līdzcilvēku palīdzību. "Sazinājos ar cilvēkiem, kuri mācās Bērklija koledžā. Visi teica, ka Latvijā nevienam parastam cilvēkam nav finansiālo līdzekļu tādām mācībām ASV, tādēļ meklējuši sponsorus un lūguši citu cilvēku palīdzību saziedot naudu. Sapratu, ka man arī tas ir jādara. Lai cilvēki redzētu, ka tiešām esmu tam nopietni pievērsies, atvēru speciālo kontu tavsatbalsts.lv, kur naudiņa nonāk tieši šim mērķim."
Ričards neizslēdz arī citas universitātes. Piemēram, MI jeb "Musicians Institute" universitāte Kalifornijā ir kā otrais variants. Tomēr vairāk fokusējas uz Bērklija koledžu, jo tur pieteikumu apstiprināja, kā arī tā ir viena no prestižākajām mūzikas augstskolām pasaulē. Ģimene, draugi un pasniedzēji atbalsta Ričarda mērķi, vēlas, lai puisis dodas dzīvē uz priekšu.
Ir jātiecas dzīvē uz kaut ko. Mērķim ir jābūt, un Bērklija koledža ir manējais. Vajag piedzīvot dažādas lietas. Vienmēr varēšu pēc tam atgriezties Latvijā. Kamēr jauns un neesmu nevienam piesiets, manuprāt, ir jāizmanto visas savas iespējas.
Palīdzi arī tu!
Drosmīgi šķiet, ka Ričards nebaidās no tā, kas viņu sagaidīs ASV. Tā tomēr ir cita vide, sveši cilvēki, esot tālu prom no mājām. "Kad tas būs, tad skatīsies," tā saka Ričards, "protams, ka tas ir liels izaicinājums, un ir nedaudz bail. Nekas neies uz priekšu, ja bailēm pakļausies." Viens no galvenajiem iemesliem, kas Ričardam ilgi lika apdomāt mācības ASV, bija situācija ar draugiem un dzīvi Latvijā. Tomēr viss tuvais un pazīstamais paliktu te. Par spīti tam visam, Ričards uzskata, ja par to turpinātu šaustīties, tad ieslīgtu vienā vietā uz visu mūžu.
"Protams, gribas arī pamainīt atmosfēru, lai nav tā, ka neesmu izkāpis no savas komforta zonas. Es saprotu situāciju, un to, ka esmu minoritāte šajā gadījumā. Nevaru gaidīt, ka priekš manis viss būs lieliski un perfekti. Es uz to skatos tā: ja es kaut ko nevaru izdarīt, tad meklēšu citas iespējas."
Uz manu jautājumu, ko viņš plāno, ja pabeigs koledžu ASV, Ričards atbild: "To, kas gaidīs pēc Bērklija koledžas pabeigšanas, tad jau redzēs…"
Tavsatbalsts.lv ir kopfinansēšanas platforma, kur var iesniegt savu projektu, lai īstenotu kādu sapni. Palīdzēt piepildīt Ričarda sapni un ziedot vari šeit.
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
