Interesanti: kā mainījušies sievietes skaistuma standarti?

Senā Ēģipte un Ķīna

Senās Ēģiptes skaistuma ideāls bija slaida un gracioza sieviete ar pilnīgām lūpām un mandeļveida acīm. Lai paplašinātu acu zīlītes un piešķirtu acīm mirdzumu, tajās pilināja speciāla auga sulu. Par visskaistāko acu krāsu uzskatīja zaļu, bet šādas acis bija retums. Uzņēmīgās ēģiptietes iezīmēja acu kontūras ar zaļu krāsu no vara kar­bonāta, kā arī krāsoja zaļus roku nagus un kāju pēdas.

Skaistuma ideāls Senajā Ķīnā — maza, trausla sieviete ar sīciņu pēdu. Apmēram 6 gadu vecumā meitenēm sāka cieši nosaitēt kāju pēdas. Apavus regulāri mainīja, katru reizi mazākus par iepriekšējo pāri. Bērnam tas bija briesmīgs pārbaudījums. Kājas pie­pam­pa, asiņoja, strutoja, kauli lūza.

Pēc 3 gadiem, ja meitene izdzīvoja, kāja bija "gatava" — pēdas garums nepārsniedza 10 centimetrus. Jaunā ķīniete ar lielām grū­tībām spēja paiet bez citu palīdzības. Kāja defor­mējās un maz līdzinājās cilvēka ekstre­mitātei.

Bezpalīdzība, no vienas puses, lieci­nāja par dižciltīgu izcelsmi — tas nozīmēja, ka meite­ne nepazīst darbu un viņai nav vaja­dzības stai­gāt, jo viņu nēsā uz rokām.

No otras puses — sakropļotās kājas palīdzēja kontrolēt meiteni, tas garantēja, ka viņa nevar aiziet ne uz vienu tikšanos. Sīciņās sieviešu pēdas tika salīdzinātas ar lilijas vai lotosa ziedu, bet pati procedūra saucās "Zelta lotosi". Tāpēc arī mīlēšanos Ķīnā sauca par pastaigu starp zelta lotosiem. Jo mazāka bija meitenes pēda, jo lielāka bija viņas "tirgus vērtība" — lielākas izredzes appre­cēties. Uz­ska­tīja, ka dabisku pēdu īpašnieces zau­dējušas galveno atšķirību no vīriešiem. Bieži vien pēdās tika traucēta normāla asins­rite, kas noveda pie gangrēnas. Nagi ieauga ādā, pēdas pārklājās ar varžacīm. No kājām nāca briesmīga sma­ka. (Par vī­riešu skaistuma etalonu Ķīnā uzskatīja garus ma­tus, kurus pina bizēs.)

Senā Grieķija un Roma

Senajā Grieķijā pastāvēja trenēta ķer­meņa kults. Grieķiem par skaista ķermeņa etalonu kļuva Afrodītes skulptūra: augums 164 cm, krūšu apkārtmērs 86 cm, viduklis 69 cm, gurni 93 cm. Skaista seja pēc viņu uzskatiem bija ar taisnu degunu un lielām acīm.

Senajā Romā valdīja gaišas ādas un blondu matu kults. Tieši romietes pirmās apguva matu balināšanas noslēpumus. Tos ierīvēja ar sūkli, kas samērcēts sviestā no kazas piena un dižskābarža koka pelnos, pēc tam matus saulē balināja.

Eiropa

Viduslaikos zemes skaistumu uzskatīja par grēcīgu, bet tā baudīšanu — par neliku­mīgu. Viduslaiku Eiropā par skaistu uzskatīja sievieti ar mazām krūtīm. Šāds skaistuma kanons radās no kristīgā pasaules uzskata un Dievmātes kulta. Figūru slēpa zem smagu drēbju kārtas, bet matus zem micītes. Augstu vērtēja vājus gurnus, plakanas krūtis, garu kaklu, iegareni ovālu seju, bālu ādu, gaišus matus, plānas lūpas. Sievietei bija jāatgādina bezmiesisks eņģelis. Lai krūtis būtu plakanas, tās saitēja vai pārvilka ar metāliskām plāk­snēm. Tā rīkojās ar vēl pavisam mazām mei­­tenēm, lai neattīstītos piena dziedzeri.

Viduslaikos tika veicināts arī mātes kults, kura augstākais ideāls bija Jaunava Marija. Tāpēc viduslaiku sievietei bija jābūt ar apaļu vēderu, kas piešķīra figūrai S veida līnijas. Lai līdzinātos grūt­nie­cēm, dāmas palielināja vē­deru, pie­lie­kot speciālus spil­ventiņus.

XVII-XVIII gs. sievietes seju klāja īpaši bieza balta grima kārta, jo praktiski visā Eiropā par skaistu tika uzskatīta bāla sejas krāsa. Tas dāmas atšķī­ra no parastiem cilvē­kiem, kuru āda bija saulē iedegusi un raupja. Lai izceltu savu bālumu, viņas izman­toja svina un cinka grimu, tāpēc āda ātri novīta, uz tās radās čūlas. Indīgais svins un cinks pa­kā­peniski saindēja modes dāmu, kas reizēm noveda arī līdz letālam iznākumam. Lai iegūtu bālu ādu, nolaida arī asinis un dzēra etiķi.

Radās arī tā saucamie pūde­rēšanās skapji — saposusies dāma iegāja šādā skapī un bēra sev virsū pūderi, kas sastāvēja no rīsu cietes, svina, bismuta un arsēna.

Lai acis būtu izteiksmīgas, eiro­pietes tajās pilināja indīgo belladonnu (mel­no vilkogu). Tā pa­plašināja acu zīlītes, un acis likās mel­nas un mirdzošas. Kā sekas tam bija aklums un halucinācijas.

Rokoko laikmetā galvenais akcents tika likts uz frizūru — tas bija friziermākslas brīnumu laiks. Dāmas mazgājās reti un pat matus neķemmēja nedēļām. Reiz Spānijas karaliene Kastīlijas Izabella atzinās, ka maz­gājusies tikai 2 reizes mūžā — kad piedzimusi un savā kāzu dienā.

Āzija

Sniegbalti zobi ne vienmēr izraisa sajūs­mu. Melanēzijas un Centrālāzijas sievietes košļā speciālus augļus un riekstus, kas pa­da­ra zobus sarkanus un lipīgus, it kā ne­re­dza­mus. Uzskata, ka tā skaistules padara sevi pie­vil­­cīgākas vietējo vīriešu acīs. Vēl barba­riskāk rīkojas sievietes no dažiem Angolas rajoniem — izdauza sev priekšējos zobus. Polinēzijas meitenes piešķir zobiem plēsonīgu trīsstūrveida formu, bet dažu Kongo cilšu pārstāves zobus noslīpē.

Elizabete Batorija – skaistuma fanātiķe

Taču visīstākā skaistuma fanātiķe bija ungāru grāfiene Elizabete Batorija. Viņa ļoti baidījās novecot un zaudēt savu skaistumu, par kuru klīda baumas visā Eiropā. Lūk, kā viņa atklāja savas "skaistuma vannas". Reiz, ķemmējot grāfienes matus, kalpone nejauši izrāva viņai matu. Sadusmotā grā­fiene kal­ponei iesita ar tādu spēku, ka no deguna sāka tecēt asinis un vairākas piles uzpilēja uz Elizabetes rokas. Grāfiene uzska­tīja, ka asinis viņas ādu padarījušas maigāku, tāpēc nolēma izpeldēties asinīs. Tā sākās cietsirdīgu slepkavību sērija, kas turpinājās 10 gadus. Šajos gados grāfiene pilī ievilināja 650 jaunas meitenes, apsolot tām darbu un naudu. Tā vietā Elizabete ie­meta viņas cietumā, kur turēja līdz brīdim, kad radās vajadzība pēc jaunas asins vannas.

Nav zināms, cik ilgi tā turpinātos, ja vienai no viņas upuriem neizdotos no pils izbēgt un nonākt līdz ungāru karalim Matia­sam II, kurš izveidoja izmeklēšanas komisiju.

1610.gada 30.decembrī grā­fienes pili ieņēma. Tika sodīti visi kalpi, kas bija piedalījušies spīdzināšanā, bet pašu grā­fieni iemūrēja vienā no pils ista­bām. Ēdiens viņai tika nodots caur šauru atvērumu sienā. Pēc trim gadiem, 54 gadu vecumā, grāfiene mira.