Pagriezt muguru tam, ko apkārtējie sauc par sapņu darbu, uzrakstīt atlūgumu no brīva prāta, doties nezināmajā bez kāda plāna A, B vai C. Liepājniece Maija Līne-Buce zina, kā tas ir – aiziet no darba bez plāna par to, ko darīt tālāk, un beigu beigās pieņemt izmisuma lēmumu, kas ir absolūti pret savu būtību.
No brīva prāta aiziet no darba ir pasaules tendence. Piemēram, ASV 2022. gada janvārī brīvprātīgi no darba aizgāja aptuveni trīs procenti amerikāņu, kas nozīmē, ka tie ir vairāk nekā četri miljoni darbinieku. Nekad agrāk tik daudz cilvēku brīvprātīgi no darba nav aizgājuši. Latvijā šāda statistika nav apkopota, bet savā stāstā par labprātīgu aiziešanu no darba pašvaldībā TV3 sarunu raidījumā "Zilonis studijā" dalās liepājniece Maija Līne-Buce.
Divu bērnu mamma Maija Līne-Buce strādāja pašvaldībā. Ar domu par darba pamešanu liepājniece bija dzīvojusi astoņus deviņus mēnešus. "Tā patiesībā bija pirmā reize, kad es apzināti gāju prom no darba. Sapratu, ka negribu šādi turpināt, gribu kaut ko citādāk, un gāju dot atlūgumu. Bez jebkāda plāna, ko darīt tālāk," atzīst Maija.
"Viss bija labi. Es strādāju finanšu jomā, biju ekonomiste, un darbs bija foršs līdz tam mirklim, kad es sāku saprast, ka nav līdz galam. Ir forši, bet varbūt kāds cits, kas nāktu, to darītu daudz produktīvāk, jo es jutu, ka man vairs nedeg acis tā, kā bija sākumā, vai kādam citam, kurš tiešām kāro to amatu. Bet vieta, protams, "silta", kā jau pašvaldība vai valsts sektors, taču tur parasti līdz pensijai diezgan liela daļa [paliek strādāt]," stāsta Maija. Un tas arī bijis viens no iemesliem apsvērt darba pamešanu. "Vai tas ir tas, ko es gribu katru dienu līdz savai pensijai darīt? Nē! Prasījās kaut ko vairāk."
Pirmo atlūgumu Maija uzrakstīja septembrī, bet tika atrunāta un palika strādāt. "Es zinu, ka pati īsti nebiju gatava. Tas bija mēģinājums. Un tad gan decembrī sapratu – es vairs negribu par šo domāt nākamajā gadā, labāk izdaru lēmumu.
Līdz tam bija doma – kad es aiziešu no darba, un otrs jautājums – ko es darīšu pēc tam. Tiklīdz es atrisināju vienu jautājumu, man palika vairs otrs, ko risināt," atminas liepājniece.
Saturs turpinās pēc reklāmas
Reklāma
Vieni par šo soli Maiju slavēja un apsveica, kamēr citi teica – pilnīgi traka. Pašai sajūtas, aizverot darba vietas durvis, bija kā eiforijas un panikas apvienojums. "Nedaudz neadekvāts stāvoklis."
Par ko Maija izjuta lielākās bailes? "Par to, kā es atkal atradīšu, ko darīt, kā integrēties kaut kādos darbos. Skaidri zināju, ka negribu valsts, pašvaldības un biroja darbu."
Maija sāka strādāt veikalā. "Patiesībā piedāvājums bija interesants, jo es nekad neesmu strādājusi veikalā. Daudzi studentu gados strādā veikalā. Man šķita – man šāds posms ir iztrūcis, varbūt šī ir tā iespēja. Bija vēl dažādi interesanti amata pienākumi. Bet galu galā sapratu, ka tas tomēr ir izmisuma gājiens, un jau pirmajā dienā sapratu – tas vispār neatbilst manām vērtībām."
Sanāca, ka mazgāt grīdu veikalā bija patīkamākā šī darba sastāvdaļa. "Es dejoju, tīrīju grīdu – tas bija foršākais." Šī "karjera" ilga četrus mēnešus.
Maija rezumē, ka aiziešana no ekonomistes darba bija par iespēju pamēģināšanu.
Tagad Maija nestrādā algotu darbu, bet dara to, ko ir gribējusi. "Es darbojos kā koučs, es strādāju ar sievietēm, arī palīdzu pieņemt drosmīgus lēmumus, iestāties par sevi, stiprināt savu pārliecību."
Ja arī tev ir pieredze vai pārdomas par sarunu šovā runāto, aicinām dalīties ar savu viedokli šā raksta komentāros. Raidījuma mērķis ir vairot toleranci un izpratni sabiedrībā.
"tv3.lv" aicina būt iecietīgiem un empātiskiem kā reālajā, tā digitālajā vidē, rakstot komentārus. Atgādinām, ka arī komentāros pausto viedokli un tā rakstītājus regulē normatīvie akti.
Piesaki savu "ziloni" – tēmu, par kuru vēlētos dzirdēt kādā no 8. sezonas raidījumiem!
Projektu " Zilonis studijā" finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par "Zilonis studijā" saturu atbild SIA All Media Latvia. #SIF_MAF2025
