"Zemāk vairs nebija kur krist": mūziķes Stirnas stāsts par dzīvi uz ielas
Pilnīgi neviens nav pasargāts no kļūšanas par bezpajumtunieku. Tās ir skarbas situācijas, no kurām cilvēki visiem spēkiem cenšas izķepuroties. Tajā pašā laikā pastāv uzskats, ka būt par bezpajumtnieku ir dzīvesveids. Arī mūziķei Stirnai ir nācies dzīvot uz ielas. Tagad mūziķe TV3 sarunu raidījumā "Zilonis studijā" var teikt, ka viņa ir bijusī bezpajumtniece.
Stirna neslēpj, ka savulaik viņa ar kājām devās uz Spāniju, kā pati saka: "Tas bija protests pret pasauli. Nevēlēšanās uzņemties atbildību par savu dzīvi. Vēlme aizbēgt no problēmām, jo kurš grib strādāt, kurš grib domāt, kā man rīt samaksāt rēķinus. Foršāk taču ir klaiņot, izzināt pasauli, būt brīvam, lemt pašam par sevi. Ļoti destruktīvs veids, kā bēgt no atbildības. [..] Tāda iluzora, sapņaina brīvības sajūta."
Viņai izdevās aiziet Polijā līdz Bidgoščai, kur viņu atrada ārsti un pateica, ka tālāk iet ir pašnāvība. Ceļā viņa nakšņoja, kur pagadījās, arī mežā zem koka. Viņai bija celtniecības plēve, ar ko apsedzās.
Stirna pa ceļam arī lūdza palīdzību, ūdeni, paēst un bija tādi, kas arī iedeva naktsmājas.
"Dzīvo vienai dienai. Paļaujies uz šo mirkli. Tu nezini, vai nākamās piecas minūtes tev būs, un tu vienkārši eksistē tādā brīvā formā."
Pirms atgriešanās Latvijā, Stirna saprata, ka viņa nebija domājusi par sekām, kas notiks, kad viņa atgriezīsies.
Viņai biļeti uz Latviju nopirka Polijas ārsti, bet tikai tad sākās lielākie pārbaudījumi, jo, izkāpjot no autobusa, Stirna saprata, ka viņai nav māju, kur iet. Sākās viņas kā bezpajumtnieces stāsts.
"Parasti bezpajumtnieki meklē jumtu, zem kā paslēpties, es, kā Karlsons, uzkāpu uz jumta. Kāpēc es izvēlējos jumtu? Man šķita, ka tur ir visdrošāk. Uz jumta neviens nelīdīs."
Jāsaka gan, ka Stirnai nebija māju, kur dzīvot, bet viņai bija darbs. Kolēģi par viņas situāciju nezināja.
"Kad es nonācu uz ielas, man bija divas izvēles, jo sapratu, ka zemāk vairs nav kur: vai nu es tagad nodzeros, un tā kļūst par manu apzinātu izvēli, vai strādāju un uzņemos atbildību par savu dzīvi."
Nonākot nelaimē, mēs parasti meklējam palīdzību pie radiem, draugiem, bet Stirna saka, ka viņai šī situācija bija sarežģīta, jo paziņas, kas piedāvāja naktsmājas, lietoja narkotikas, bet viņa nevēlējās nokļūt šajā zaņķī.
"Labāk uz ielas nekā dzīvot kopā ar narkomāniem. Labāk tad ir godīgi uz ielas. Vietā, kur man bija iespēja, es saskatīju lielākus draudus, nekā palikt uz ielas un visu izcīnīt pašai. Es izvēlējos nepalikt tajā vidē."
Stirna atgādina, ka nevajag par visiem bezpajumtniekiem teikt, ka viņiem nav motivācijas savā dzīvē ko mainīt: "Piekrītu, ka daudz kas ir atkarīgs no cilvēka rakstura, temperamenta, pieredzes, mentālās veselības. Mēs jau nekad nevaram zināt, kas notiek cilvēka galvā. Iespējams, viņam ir milzīga motivācija izkļūt no šīs situācijas. Viņš guļ uz jumta, bet viņam ir plāns uz pusgadu, kā mainīt savu dzīvi."
Stirna kā vienu no bezpajumtnieku problēmām min higiēnu, jo nav iespējas nomazgāties. Viņai bija iespēja nomazgāties savā darbavietā – benzīntankā. Tāpat viņai bija iespēja uzlādēt telefonu.
"Tajā laikā benzīntanki vispār bija manas glābšanas vietas. Izlietnē izmazgāt zeķes, veļu un pēc tam izkarināt uz jumta. Runājot par mazgāšanos, parasti tās ir mitrās salvetes. Higiēnas jautājumi nav diez ko spoži tādā situācijā. Bet, ja kaut mazliet centies to ievērot, zobus tīrīt, ja ir vēlme pēc higiēnas, tad benzīntankā izlietnē var izmazgāt arī matus."
Stirna atklāj triku, kā izgludināt drēbes bez gludekļa – slapjas izstaipīt un tikai tad izkarināt: "Tu kaut kā risini to jautājumu."
Pilnais raidījums:
Piesaki savu "ziloni" – tēmu, par kuru vēlētos dzirdēt kādā no 8. sezonas raidījumiem!
Projektu " Zilonis studijā" finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par "Zilonis studijā" saturu atbild SIA All Media Latvia. #SIF_MAF2025
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
