Šo tu vēl nezināji par gripu, HIV un citiem vīrusies

Visuresošie

No pirmā acu uzme­tiena šķiet, ka vīrusi nav sarežģīti iekār­toti. Tie sastāv no divām, maksimums — trijām daļām: ga­ba­liņa DNS vai RNS, kas pārklāts ar olbaltumvielas aizsargapvalku. Pēc bū­tības tie ir mazī­tiņi parazīti, kas sevī nes ģenētisko informāciju.

Paši par sevi vīrusi nav spējīgi ne uz ko. Bet, nonākot dzīvas šūnas iekš­pusē, tie tūlīt liek tai radīt sev līdzīgus. Vīrusi nesaudzē neko. Vienalga, vai tā ir augu, dzīvnieku, vai pat baktēriju šūna. Vīrusi mīt visur, kur ir dzīvība. Uz šo brīdi biologi detalizēti ap­rakstījuši apmēram 5000 vīrusus no mil­jona dažādu vīrusu tipiem. Ņemot vērā fak­tu, ka daudzi no tiem pastāvīgi pie­lāgojas mai­nī­gajai videi, kurā mājo, visticamāk, ka ap­rakstīt visus vīrusu tipus neizdosies nekad.

Izcelšanās noslēpums

Kopš vīrusu atklāšanas brīža zi­nātnieki cenšas saprast, no kurienes tie radušies. Diemžēl izrādās, ka šis uzdevums ir praktiski neatrisināms: vīrusi neatstāj fosilijas vai kādas citas nozīmīgas pēdas. Izmantojot sa­rež­ģīto molekulāro analīzi, pētnieki iz­virzījuši trīs hipo­tēzes par vīrusu iz­celšanos.

• Pirmā — regresīvā hipotēze. Ie­spē­jams, ka vīrusi kādreiz bijuši tāda tipa organismi kā baktērijas, kas parazitē daudz lielāku šūnu iekšpusē, bet ar laiku zaudējuši spēju patstāvīgi pār­vietoties un baroties, sa­glabājot ti­kai vēlmi vairoties.
• Otrā — atdalīšanās hi­po­tēze. Šī teorija vērš uz­manību uz "lēkājošiem gē­niem" — DNS un RNS ga­baliņiem, kuri spēj atdalīties no lielās ķēdes un pār­vie­toties starp šūnām. Pastāv ver­sija, ka daudzi vīrusi cē­lu­šies tieši no šādiem "kle­jotājiem".
• Trešā — koevolūcijas hi­potēze. Tā pie­­­ņem, ka vī­rusi vei­do­jušies tajā pat lai­kā, kad pirmās dzīvās šū­nas uz pla­nētas — pirms mil­jar­diem gadu — no ma­zām pirms­šūnu daļiņām un sā­kumā nebija parazīti.

Diemžēl katrai šai hi­po­tēzei ir vājās vie­tas un pa­gaidām precīza atbilde par vīrusu iz­cel­ša­nos nav ro­dama. Viru­so­logi uz­ska­ta, ka nākotnē šo mīk­lu iz­do­sies atminēt, iz­pētot vīrusu tuvākos "radi­nie­kus", pie kuriem pie­der viroīdi un prioni. Viroīdi — "peldoši" sī­ciņi RNS ga­ba­liņi bez ap­valka, kas spēj in­ficēt tikai dažus au­gus. Prioni ir tieši pretēji, tiem nav ģenētiskā koda, tie ir tikai olbal­tum­vielu apvalks. Problēma ir ta­jā, ka, sa­ska­roties ar veselu šū­nu, šāds "tukšs nieks" pār­vērš visu olbaltuma virs­mu prionā — šūna vien­kārši "no­smok" pati sevī. Prionu slimības ir ne­ticami bīs­tamas un tām prak­tiski vienmēr ir letāls iznā­kums. Tās at­klāja pa­visam nesen — XX gs. bei­gās un uzreiz izdalīja no vīru­su valstības. Kad sai­stība starp nā­vē­jo­šajiem prio­­niem, vājajiem viroī­diem un visu vare­na­jiem vī­rusiem tiks precīzi no­skaid­rota, tad kļūs skaidrs, kādi procesi būs palī­dzējuši tiem izcelties uz Zemes.

Visbīstamākie vīrusi

Vīrusi uzbrukuši cilvēcei visas tās eksis­tēšanas vēsturē. Agrajās civi­li­zā­cijas attīs­tības stadijās — bez attīstītas medicīnas un ķermeņa tīrības kultūras, bet ar ievērojamu iedzīvotāju daudzu­mu, bija īsta šo nere­dzamo parazītu paradīze. Cilvēki mira sim­tiem un mil­joniem, nesaskatot atšķirību starp sli­mībām un Dieva sodiem. Daudzi no šiem vīrusiem ir bīstami arī mūsdienās.

Bakas ir viena no briesmīgākajām Vidus­laiku slimībām. Tās upuru skaits tiek vērtēts vairāk nekā miljards cilvē­ku. Salīdzi­nā­ju­mam: mēra upuru skaits bija ap 300 miljoniem. Pār­steidz tas, ka cilvēce vispār ir izdzīvo­jusi, ņe­mot vērā to, cik viegli bija infi­cēties un nomirt no bakām. Pat cilvēkiem, kuri izveseļojās, uz ķermeņa palika draus­mīgas rētas, bieži vien tika zaudēta arī redze. Lai apjaustu, cik ļoti bija izplatītas bakas, var minēt šādu faktu: XVII gs. Fran­cijā, kad policija meklēja kādu cilvēku, kā īpaša pazīme tika norādīta: "Baku rētu nav." Par laimi, vakcinācija XX gs. šim nāvējošajam vīru­sam pielika punktu.

Gripa — vārds, ko pazīstam visi. Kle­pus, temperatūra, galvassāpes — parastie šīs slimības simptomi. Taču apmēram pirms 100 gadiem — no 1918. līdz 1919.gadam — no "spāņu gripas" nomira apmēram 100 miljoni cilvēku. Pat XXI gs. katru gadu no gripas mirst līdz 500 000 cilvēku. Da­žos gados — pat līdz miljonam. Tā ir "daudz­­sejaina" un nežēlīga kā hidra, kura ataudzē jaunas galvas nocirsto vietā. Mūsdienās gripas vīrusam ir vai­rāk nekā 2000 štammi, kuri pastāvīgi cenšas adap­tēties pie mūsu imunitātes un zālēm. Pašlaik gripas vīrusu cilvēce par pāris soļiem apsteidz. Atliek tikai cerēt, ka tā būs vienmēr.

HIV — cilvēka imūndeficīta vīruss, kura pēdējā stadija visiem pazīstama kā AIDS. Imūndeficīta vīruss — tā vienlaikus ir ļoti vienkārša un ļoti bries­mīga lieta: tiek sa­grautas mūsu imu­nitātes šūnas, kas ir vienīgā aizsardzība pret slimībām. Organisms, kas ir infi­cēts ar HIV, agrāk vai vēlāk vairs nespēj pretoties slimībām un var aiziet bojā pat no parastas, vieglas saaukstēšanās. Šis vīruss ir ļoti bīstams arī tāpēc, ka to ir ļoti grūti atpazīt agrīnās stadijās. Cilvēki ar HIV var dzīvot gadiem, pat nenojaušot par slimību.

Ebolas vīrusslimība — reti sasto­pama, īpaši bīstama infekcijas slimība, kurai raksturīga smaga klīniskā norise un augsta letalitāte. Tas ir RNS vīruss ar lipīdu apvalku. Šobrīd novērojams plašs Ebolas vīrusslimības uzlies­mo­jums Rietumāfrikā, kur pašlaik ar vīrusu inficēti gandrīz 6000 cilvēku. Inficēties var, no­nākot tikai tiešā kontaktā ar slimniekiem, mirušiem cilvēkiem, kuri bija inficējušies, inficētiem dzīvniekiem un viņu ķermeņa šķidrumiem — ar asinīm, siekalām, urīnu, vemšanas ma­sām, kā arī neaiz­sargātu seksuālo kon­taktu ceļā ar cilvē­ku, kas izslimojis Ebo­las vīrusslimību, pat 3 mēnešus pēc izveseļošanās. Ebo­las vīruss neizplatās pa gaisu. Īpaši jāiz­vairās no kontakta ar sikspārņiem, kuri ir infekcijas re­zer­vuārs dabā.

Bezgalīgais karš

Pētnieki pat līdz šim strīdas par to, vai vīrusi ir dzīvas būtnes. No vienas puses — vairošanās un evolūcija, no otras — visparastākā uzbūve un abso­lūts parazītisms. Taču dzīvi vai nē, vī­rusi ir un paliek cilvēku ienaidnieki.

Labums no vīrusiem ir apstrīdams, tomēr tas ir. Pirmkārt, tiem ir svarīga lo­ma gēnu veidošanā starp vien­kār­šiem organismiem. Cilvēkiem tie pa­līdz norū­dīt imunitāti, kaut arī tikai pēc prin­cipa "kas mūs nenogalina, padara mūs stip­rākus". To pētīšana biologiem palī­dzēja virzīties uz priek­šu, lai iz­prastu dzīvības izcelšanos uz planētas. Pie­krītiet, ka tajā ir arī sava veida ro­man­tika: dzīvo šūnu evolūcija miljar­diem gadu ilgi un to mūžī­gie pre­tinieki vīrusi, kas iet cieši tiem līdzās. Sarež­ģītas dzīvī­bas veidošanās struk­tūras pret vien­kāršiem, bet efek­tī­viem vīru­su in­fek­ciju mehānismiem. To daudz­­veidība un izturība izraisa šaus­mas un sajūsmu vienlaikus. Tāpēc sar­giet sevi. Kamēr cilvēks rūpējas par savu ve­selību, vi­ņam šajā karā ir izredzes uz­varēt.